“Meiteņu karogs” uz lustras 0
Dziesmu un deju svētku dalībnieki priecē ne vien ar talantu, bet arī ar humoru. Ar piedzīvotajiem jautrajiem atgadījumiem viņi ir gatavi dalīties arī ar jums, godātie lasītāji.
Liāna Vītoliņa, deju kolektīva ”Latve” dejotāja: ”Kopš izveides kolektīvs ir piedalījies visos Dziesmu un deju svētkos. Tāpēc gan mēģinājumos, gan koncertos pieredzēti arī jautrāki brīži. Kritieni, svārku nošļukšana, vainadziņu nozaudēšana… Tas nav retums. Reiz mēs, meitenes, nedaudz aizkavējāmies – deja jau bija sākusies… Apmulsām, nezinājām, ko iesākt. Puiši to nodejoja vieni! Taču bez meitenēm nekas jau labs nesanāk… Mums ir jauka tradīcija – puiši pēc katra koncerta nobučo visas meitenes. Nez no kurienes ieviesies arī sauklis ”Rasols!”. Pirms katra koncerta sadodamies rokās un saucam: ”Rasols!”
Kāds puisis no “Ekstrasensu cīņām” televīzijā bija uzzinājis, ka veiksmi nodrošinot, ja uz lustras uzmet rozā sieviešu apakšveļu. Šo paņēmienu izmantojuši vairāki deju kolektīvi. Pirms skates, lai veiktos tikt uz Dziesmu un deju svētkiem, to izmēģinājām arī mēs – Jaunjelgavas kultūras namā. Tur ir ļoti augsti griesti. Veselu stundu trīs kolektīvi mēģināja tās bikses dabūt uz lustras, līdz beidzot kāds atrada garu kātu un tās uzbakstīja. Droši vien tas ”meiteņu karogs” tur ir joprojām.”
Rūta Paulcelma, ansambļa ”Vīzija” koklētāja: ”Šie man būs ceturtie Dziesmu un deju svētki. Arī tautastērps ietekmē uzstāšanos, tam jābūt perfektam. Reiz spēlēšanas laikā pamanīju, ka atsprāgusi saktiņa. Domās biju tā sasaistīta, ka spēle gāja kā pa celmiem…”
Ilga Leimane, ansambļa ”Suitu sievas” vadītāja kopš 1967. gada: ”Atnāk pie mums jauna dziedātāja, kam ar suitu tautastērpu nav bijis nekādas darīšanas. Steidzami jāapģērbjas pirms uzstāšanās.
– Mīļā saulīt! Tev tie brunči uzģērbti otrādi – priekša pakaļā!
– Kā?! Nospriedu – pati tikšu galā, pastāvīgi neskriešu pie Ivara, lai viņš taisa man ciet brunčus…”
Ilze Jankuna, Meņģeles tautas nama vadītāja, deju kolektīvu ”Strauts” un ”Sumulda” vadītāja: “Kāds dejotājs neatnāca uz mēģinājumu, jo vakarā bija dzīrojis. Nolēmām maigi atriebties. Nākamreiz, kad paredzētais mēģinājums nenotika, viņam par to neziņojām. Šis bija atnācis, pēc tam galīgi pikts: – Nu, kā jūs tā! Mani, vecu cilvēku ar slimām kājām, iznesāt cauri… Ne vecs, ne slims, vesels kā rutks!”
Jānis Grigalis, XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku mākslinieciskās padomes loceklis, tautas mūzikas eksperts:
”Tas notika apmēram astoņdesmitajos gados, kad darbojās tautas koris ”Kokle”. Toreiz, būdams vēl students, tajā strādāju par kormeistaru un no koristiem dzirdēju amizantu atgadījumu. Universitātes aulā kori diriģējis padūšīgs diriģents, ģērbies smokingā. Tik enerģiski žestikulējis, ka izsprucis viņa bikšu lenču turētājs un bikses sākušas šļukt… Komiskākais, ka viņam kājās bijušas garās baltās apakšbikses (tā dēvētie kalsoni). Pārtraukt diriģēšanu nevar, jo skan mūzika, meistars centies ar vienu roku raut bikses uz augšu, tās pieturēt, taču koris sācis ķiķināt, publika – vienos smieklos.”
