“Meitenīte histēriski raud, viņu ienes iekšā, aizslēdz durvis, tētis raud!” Jūrmalnieces skaudrais stāsts par bērnudārza gaitu uzsākšanu 0
“Aiz šīs mīlīgas un skaistās 1.septembra bildes ir daudz asaru. Daudz asaru, baiļu un pārdzīvojumu,” tā savā Facebook kontā smagu un grūtu ierakstu sāk mamma Jevgēnija, atklājot, cik grūtas bija viņas dēliņa pirmās gaitas bērnudārzā.
Nenosodot vienu konkrētu pirmsskolas izglītības iestādi vai audzinātāju, viņa ikvienai liek aizdomāties par sistēmu, kas, iespējams, būtu jāmaina.
“Šogad dēls aizgāja uz PII jeb bērnudārzu. Mūsu ģimene laicīgi sāka gatavoties bērnudārza gaitām – jau vasaras sākumā ik dienu gājām uz dārziņu, gājām pie vārtiem, stāstījām dēlam, ka šīs būs viņa dārziņš, kur viņam būs daudz spēļu un draugu. Stāstījām katru dienu, kāda būs dārziņa ikdiena utt.
Vairākus mēnešus iepriekš sarunājam darbā pavisam citādu grafiku, tādu, lai septembrī varētu iet ar dēlu uz dārziņu, būt tur tik ilgi, cik dēlam vajadzēs, lai justos tur labi…
1.diena: svinīgā daļa. Grupiņas telpā sanāk 18 ģimenes ar bērniem vecumā +/- 2 gadi. Bērni apjukuši, skrien, spēlējās, 2 audzinātājas mēģina visus apsēdināt un pabarot. Neviens nesēž, visi skrien, visi apjukuši. Vecākiem paziņo, ka šodien var izrādīt bērniem grupiņas telpas. Rīt gan vecāki nevarēs nākt iekšā.
Tātad, 18 mazi bērni tiks atvesti uz dārziņu no rīta. Vecāki nedrīkst palikt. Vecāki nedrīkst pat pārkāpt grupiņas telpas slieksni. Garderobē no bērna jāatvadās un jāatdod audzinātājai, kuru bērns redz 1.reizi mūžā, jo iepriekšējā dienā, cilvēku pūlī, to pat nepamanīja.
Mēs sarunājām darbā grafikus tā, lai katru dienu varētu būt kopā ar dēlu dārziņā. Palīdzētu un atbalstītu. Nevienam to nevajag, atskaitot mūs pašus. Cik skumji.
2.diena: pa ceļam uz dārziņu stāstu puikam, ka viņam būs jāpaliek ar citiem bērniņiem un skolotāju, tad viņš drusku paspēlēsies un es pēc stundiņas būšu viņam pakaļ. Atnākam uz dārziņu, dēls labprātīgi iedod man buču, pamāj ar rociņu un drosmīgi iesoļo grupiņas telpā pats. Pēc 40 minūtēm esmu atpakaļ. Jau aiz bērnudārza vārtiem dzirdu bērnu raudāšanu. Atnāku līdz mūsu grupiņas garderobei. Aiz durvīm briesmīgi raud 18 bērni. Ik pa laikam grupiņas telpā atskan skaļais un asais “Kuš!”. Bērni turpina raudāt. Klauvējos pie durvīm vismaz 5 reizes, kamēr to sadzird caur bērnu raudāšanu. Man izved dēlu. Viņš neraud. Mazā mutīte cieši ciet, acīs bailes. Ierāpjas man klēpī. Klusiņām sēž, piespiedies klāt.
3.diena. Nākam uz dārziņu. Dēls pa ceļam saka, ka negrib iet. Pie ārdurvīm apstājas, saka, ka neies iekšā. Kaut kā pierunāju ieiet garderobē. Tur jau vairāki bērni ar vecākiem. Visi raud.
Dēls pārvelk apaviņus, atnāk pie manis, iekāpj klēpī un saka, ka neies iekšā. Apsēžos ar mazo uz soliņa. Blakus sēž tētis, viņam klēpī meitiņa, raud, saka, ka neiešot iekšā. Tētis viņu mīļo, saka, ka būs jāiet. Iznāk audzinātāja, pasaka, ka šādi ir tikai sliktāk, ņem meitenīti tēvam ārā no rokām.
Bērns raud, mēģina turēties pie tēta, viņu ienes iekšā. Durvis aizslēdzās. Tētis iet prom. Tētis raud.
Atnāk mamma ar meitu. Meitene sāk histēriski raudāt, māt ar rociņām un atkārtot “nē, nē, nē”. Mamma ar varu sāk stumt viņu uz grupiņas durvju pusi, meitene nokrīt uz zemes, ieķeras mammai kājā, iznāk audzinātāja, meiteni ievelk iekšā, durvis aizslēdzās, meitene no iekšpuses daudzās pie durvīm. Mamma aiziet prom.
Tā pa vienam, kurš ar lielāku raudāšanu, kurš ar mazāku, visi bērni ir iekšā, visi vecāki prom. Iekšā visi raud, ik pa laikam atskan jau iepriekšējā dienā dzirdētais skaļais “Kuš!” un “ēdam putru!”. Mēs ar dēlu paliekam garderobē divatā. Mazais pasaka, ka grib čurāt. Tualete iekšā grupiņā. Pieklauvēju pie durvīm, saku, ka mazajam vajag uz tualeti. Man saka, ka viņš var nākt. Dēls atsakās nākt bez manis. Prasu, vai drīkstu pavadīt viņu līdz tualetei. Man atcērt “nē!”. Pēc brīža man iznes un nikni iegrūž rokās podiņu.
Mēs turpinām būt garderobē, gaidu, varbūt mazais būs gatavs ieiet grupiņā, kaut pēc redzētā vairs nezinu, vai gribu, lai tur iet. Paiet kāds brīdis, no grupiņas iznāk audzinātāja, pasaka, ka mēs jau par ilgu tur sēžam, nāk klāt pie dēla un saka, lai nāk iekšā.
Apturu audzinātāju, pasaku, ka sēdēsim tik ilgi, cik manam bērnam vajadzēs, lai viņš ir gatavs. Audzinātājas seja paliek ļoti nikna, neko nepasaka, ieiet iekšā, aizcērt durvis.
Pēc sekundes atsper durvis vaļā un pasaka, ka es mācu savam bērnam briesmīgu rituālu, kuru viņš pielietos katru dienu. Atkal aizcērt durvis.
Saku dēlam, ka iesim mājiņās, pārvilkām apavus, ejam prom.
Es eju pa ielu un raudu. Man sāp par katru bērnu, kurš palika viens pats, nesamīļots, pārbijies, kušināts, ar svešu cilvēku. Par katru vecāku, kuram no rokām izrāva bērnu ar vārdiem, ka tā ir pareizi un ka pirmajā mēnesi visi raud.
Mēs atnākam mājās. Dēls ir ar mani. Ar viņu viss labi.
Bet vēl 17 bērni mūsu grupiņā, vēl simtiem bērnu citos dārziņos jūtas briesmīgi!
Un tagad man ir jautājums…kāpēc kaut kas tāds notiek 21.gadsimtā? Mēs, kas dzīvo brīvajā Latvijā, cilvēki, kas dzīvo Eiropā, turpinām dārziņos izmantot padomju laiku metodes? Mēs, jauni vecāki, kuriem ir tik daudz informācijas apkārt, tik daudz iespēju uzzināt un mācīties, piekrītam, lai pret mūsu bērniem izturas cietsirdīgi, tāpēc ka kāds mums paziņo dusmīgā balsī, ka šādi ir pareizi? Tāpēc ka tā ir bijis viņu bērnībā? Tāpēc kā kāds tika traumēts 30-40-50 gadus atpakaļ un tagad turpina šo skaisto tradīciju? Kādus resursus prasa tas, ka vecākiem būtu ļauts nākt adaptācijas periodu kopā ar savu bērnu tik ilgi, cik konkrētam bērnam būs nepieciešams? Vai tas neatvieglotu arī pārslogoto audzinātāju darbu?
Nedaudz statistikas: valstīs, kur vecāki nāk adaptāciju kopā ar bērnu, bērni slimo ievērojami retāk!
Vecāku čatiņš no mūsu grupiņas pēc 4 dienām: aptuveni 7-10 slimi bērni. Nez kāpēc…
Ko mēs iemācam bērnam? Ka viņa emocijas un jūtas nav svarīgas? Ka vienīgais cilvēks, kas var viņu aizstāvēt, aiziet, kad bērnam viņu visvairāk vajag? To, ka bērnu drīkst paņemt kāds svešinieks un aiznest prom? Kas tieši tiek iemācīts bērnam?
Vecāki, vai jūs brīnāties vēlāk, pusaudžu vecumā, ka jūsu bērni atsvešinās un nenāk pie jums ar savām problēmām? Vai tas nebija tas, ko iemācījām viņiem jau dārziņā?
Šīs nav stāsts par vienu “sliktu” bērnudārzu vai vienu “briesmīgu audzinātāju”. Šis ir stāsts par sistēmu. Mūsu pirmskolas izglītības iestāžu sistēmu. Vai nav pienācis laiks šo mainīt? Izglītības un zinātnes ministrija @jūrmalas izglītības pārvalde
P.s. Dēla dokumenti no dārziņa tika izņemti. Šobrīd viņš kopā ar mums iziet adaptāciju privātajā dārziņā, kur varam būt kopā ar viņu, kamēr audzinātāja kļūs par viņam pazīstamu un drošu pieaugušo, kuram var uzticēties.
Kā viņš to zinās? Caur mums. Caur mūsu komunikāciju ar viņa audzinātāju, caur mūsu mieru un smaidiem, redzot, ka šajā vietā visi izturas viens pret otru draudzīgi un jauki. Pienāks diena un mēs atstāsim puiku dārziņā ar audzinātāju. Jā, viņš ilgosies pēc mums un iespējams raudās. Bet es zinu, ka tad viņš meklēs mierinājumu pie labi pazīstama un mīļa pieauguša cilvēka, kas paņems viņu klēpī un pateiks, ka skumt un raudāt ir normāli. Kas pieņems viņa emocijas un palīdzēs tikt ar tām galā.”
