“Meitenes” Nacionālajā teātrī ir oriģināla, smeldzīga un smalka izrāde 0
Laba ziņa! Tapusi lieliska, oriģināla, smeldzīga un smalka izrāde! “Meitenes” Nacionālajā teātrī, uz Mazās zāles skatuves – Nacionālā teātra labākās aktrises, režisors Elmārs Seņkovs.
Pirmais, par ko gribas šo izrādi apbrīnot – režisors Elmārs Seņkovs ir vienkāršības meistars. Izrādē, var teikt, nenotiek nekas – astoņas sievietes sēž aiz gara galda un galda galā sēdošajai meitenei, cita citu pārtraucot, stāsta stāstu par kādu nevienam nezināmu aktrisi Annu – viņas sievietes likteni. Un šis stāsts it kā nav nekas sevišķs – stāsts par meitenes sapņiem, kas Annu padara par aktrisi, par pirmo mīlu, kuras auglis ir meita Marta, par vīrieša nodevību, par sievietes vēlmi būt mīlētai… Par pieaugušas sievietes trauslo eksistenci – žonglējot uz emociju un sadzīvisku problēmu asmens, izaudzināt meitu, kuras dzīvi neapēnotu viņas salauztās sirds tumšā puse. Kāda ir šī nevienam nezināmā aktrise? Viņai var piemist Māras Zemdegas siltais pamatīgums, Astrīdas Kairišas ēteriskums, Lāsmas Kugrēnas drosme, Intas Tiroles vitalitāte, Līgas Liepiņas mūžīgā sievišķība, Lolitas Caukas elegance, Guntas Virkavas pretrunīgais skaistums, Daces Bonātes sirsnība, bet viņas visas kopā ir kāds neapstrīdams sievišķības spēks.
Jo režisora piedāvātā situācija taču ir tik dabiska – garš sols, uz kura sasēdušas pļāpā dzīvi redzējušas sievietes – tās var būt tantes daudzdzīvokļu mājas priekšā Purvciemā, sievas autobusa pieturā dziļi laukos, radu saimes sievišķā daļa vasaras mājas dārzā vai verandā. Situācija tik ļoti robežojas ar pašu dzīvi, ka pazūd teātra sienas, teatrālums un nosacītība.
Savukārt uzrunā un intonācijās – pusauga meitene (lomā – brīnišķīga Agate Zemniece) ik pa brīžam kādu citu no astoņām sievietēm nosauc par māti, un tas atkal rada atmiņā atsaucamu situāciju, ka bērni tiek audzināti kolektīvi – parasti tās ir mīļtanšu, vecmāmiņu, krustmāšu, māsīcu ordas, kas pilienu pa pilienam veido no bērna pieaugušo, caur it kā nejaušām sarunām pilinot viņā ētisko kodu, dzīves pieredzi. Tajā paša laikā rindā sēdošās sievas neviļus atmiņā atsauc neseno “Raudupietes” iestudējumu Valmieras teātrī, kur šī sieviešu solidaritāte mūža vakarā tika pasniegta kā antīkā teātra izrāžu koris. Koris, kas, katrs savā balsī un vienlaikus vairākkārtīgi atkārtojot, it kā apstiprina galvenā varoņa dzīvesgājumu, no individuāla, cilvēciska likteņa pārceļot to kādā pārlaicīgā patiesībā. Jā, meit, tā tas notiek. Paved, pamet, atgriežas. Mīla, pienākums, sāpes, piedošana.
Formas ziņā šī izrāde atgādina režisora Elmāra Seņkova iepriekšējo eksperimentu – izrādi Dailes teātra Kamerzālē: sarunas ar Rēziju Kalniņu izrādē “Es par Rēziju”. Izrāde varbūt nebija tik veiksmīga, drīzāk uzskatāma par ieskrējienu patiešām lieliskajām “Meitenēm”, taču pieminama, jo tajā bija kāda epizode.
Režisors Elmārs Seņkovs uz skatuves pats dod aktrisei – prīmai Rēzijai Kalniņai – uzdevumu: reizē smieties un raudāt. Rēzija teic, ka tas nav iespējams. Lai režisors pats vispirms parāda. Un tā abi vienojas, ka tas nav iespējams. Izrādi “Meitenes” var saukt par lēcienu augstāk par zemi, jo deviņas fantastiskas aktrises pierāda, ka tas ir iespējams.
Izrāde no sākuma līdz beigām ir ļoti smieklīga – visu cieņu par asprātību dramaturģei Rasai Bugavičūtei. Un tajā pašā laikā stāsta traģiskā smeldze liek tuvoties asarām. Un man ar prātu jāpiekrīt Rēzijai Kalniņai, ka tas nav iespējams – reizē smieties un raudāt. Bet šajā izrādē tā ir, un tā ir ļoti laba, dzidra sajūta.
Stāsts par šo izrādi nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu vēl vienu apskaužamu Elmāra Seņkova talantu, un tā ir prasme strādāt kolektīvi. Šī izrāde ir kolektīvi paveikts darbs. Tās garša rodas arī no brīnišķīgās atmosfēras, kas Nacionālā teātra aktrišu starpā, pieņemu, ir dabiski dzimusi, sadzīvota, ilgus gadus kopā strādājot. Atliek vien apbrīnot, cik organiski tā laužas ārā uz skatuves. Liepājas teātrī tāda dzīvesgudra un ilgu skatuves gadu sakausēta vienība ir “Atštaukas”, varam teikt, ka tagad tāda ir arī Nacionālajā teātrī – “Meitenes”. Varbūt pat otršķirīgi, kā katra no viņām interpretē lomu, ko viņas saka. Katra no šīm astoņām prīmām ir personība, un skatītājs, kurš teātrī nav pirmo reizi, jau saskata šīs dažādās personības šķautnes caur daudzajām agrāk redzētajām lomām. Un tā ir suģestija, kas kā rūgstoša mīkla izkāpj ārā no izrādes, pat teātra rāmjiem.
(Izrāde saucas “Meitenes”. Man tas vienmēr liek pavīpsnāt, kad mana mamma, kundze cienījamos gados, norādot uz kolēģēm vai kursabiedrenēm, lieto šo apzīmējumu – mēs, meitenes. Taču izrādē pusauga meitene mūsu acu priekšā kļūst par sievieti, kas uzdod būtiskus jautājumus, lai kā čalojošais krustmāšu bars censtos to apklusināt ar tējiņu vai smalkmaizīti.
Savukārt daudzās mammas no sieviešu kora atkal kļūst par personībām brīdī, kad izkāpj no savas sociālās lomas un raksta uz baltas papīra lapas ļoti personīgu vēstījumu par savu bērnību, attiecībām ar tēvu, vecmāmiņu, vītolu upes krastā.)
