Meitenes mīl patīkamus pārsteigumus. Saruna ar Hermani Paukšu 0
Hermaņa Paukša lugu izlases ievadā Ingmārs Čaklais par autoru rakstījis šādi: “Hermanis Paukšs – rakstnieks, aktieris, režisors un teātra pedagogs. Nevienu no šīm nodarbēm un to sasaisti nevar nosaukt par nejaušību. Viņam tā ir dzīve, kuru viņš dzīvo.”
Kopš grāmatas iznākšanas pagājuši divdesmit gadi, un nekas nav mainījies – Hermanis Paukšs raksta lugas un romānus, kā aktieris, režisors un teātra pedagogs aktīvi darbojas Dramaturgu teātrī.
Jaunākais Hermaņa Paukša darbs izdevniecības “Latvijas Mediji” sērijā “Vakara romāns” ir jestri un ar humoru veidota parodija par dāmu romāniem kopumā un Pelnrušķītes stāstu it īpaši.
Pētnieks (netiek norādīts, kādā specialitātē) Andrejs Ozolkalns 20. gadsimta 90. gadu juku laikos aiziet no zinātnes, lai darbotos biznesā, un viņam izdodas attīstīt veiksmīgu viesnīcu ķēdi.
Vienīgo dēlu Raimondu pēc mātes nāves Ozolkalns aizsūta mācīties un tad studēt uz Rietumiem, taču romāns īsti sākas brīdī, kad Raimonds atgriežas dzimtenē, lai palīdzētu tēvam biznesā.
Jaunajam cilvēkam brīdi jāuzgaida, kamēr tēva kabinetu pamet iepriekšējais apmeklētājs, un tas, precīzāk – tā, Raimonda Ozolkalna plānus būtiski maina. Viņš jūt uzliesmojam pēkšņas jūtas pret simpātisko meiteni – spriežot pēc korektās formas, viesnīcas darbinieci – un nolemj, ka vēlas ar viņu iepazīties, neatklājot savu patieso identitāti.
Tādēļ jaunais Ozolkalns vienojas ar tēvu, ka pagaidām tiks pieņemts darbā ar svešu vārdu un pildīs pavisam vienkāršus pienākumus. Ideja tiek veiksmīgi īstenota, tomēr skaistā Rudīte par jauno kolēģi neizrāda ne vismazāko romantisko interesi. Toties viņas draudzene Mudīte mulst un zaudē samaņu vai ikreiz, kad abi satiekas…
Vai, aprakstot viesnīcu impēriju, jums bija padomā kāds prototips – cilvēki vai viesnīcu ķēde?
H. Paukšs: Nē, nekādu no dzīves ņemtu prototipu nebija – tīra mākslas stereotipu apspēle. Varēja būt arī modes vai kāda cita naudas pelnīšanas impērija.
Impulsu rakstīšanai guvu, nejauši ieraugot kāda seriāla fragmentu (nezinu, kas tas bija par seriālu), kur divi viesnīcas kalpotāji – puisis un meitene – viesnīcas numuriņā kārtoja savstarpējās attiecības.
Neapzināti sākot prātot par to, kādās attiecības viņi varētu būt manā sižetā
(ieklausīties viņu runātajā pat necentos), līdz asociāciju ķēde aizplūda pie domas par ideālu meiteni “no tautas” un ne mazāk ideālu bagātnieka dēlu. Iesmējos un uzmetu sižetu. Faktiski šī ir parodija.
“Eņģeļu medības” ir mazliet ironisks modernās Pelnrušķītes stāsts – kā jums šķiet, kas vēl 21. gadsimtā šajā sižetā uzrunā lasītājas?
Katra normāla meitene instinktīvi gaida princi, tāpat kā katrs normāls puisis izjūt vēlēšanos kļūt par princi un aplaimot Pelnrušķīti.
Dzīvē tas izdodas tikai retajiem, tāpēc šīs emocionālās vajadzības tiek piepildītas mākslā.
21. gadsimtā lasītājas drošāk uzrunāt ar šī gadsimta apstākļiem – tā vieglāk iejusties Pelnrušķītes lomā. Un, tā kā meitenes mīl patīkamus pārsteigumus, tad papūlējos viņām sarūpēt pārspīlētus patīkamus pārsteigumus.
Tā kā Pelnrušķītes sižets jau kopš 20. gadsimta vidus bieži kritizēts par mākslīgu stereotipu veidošanu, kādām, pēc jūsu domām, ideālā pasaulē būtu jābūt sieviešu un vīriešu attiecībām?
– Ideālā pasaulē attiecībām būtu jābūt tieši šādām, bet, tā kā mēs nedzīvojam ideālā pasaulē, tad
augstākais, ko varētu sasniegt, būtu abu dzimumu pārstāvju pietiekamas zināšanas psiholoģijā,
lai vīrietis un sieviete vienmēr spētu normāli sarunāties un adekvāti risināt problēmas – tas tad varētu būt 21. gadsimta attiecību ideāls, pēc kā tiekties.
Nekaunīgi personisks jautājums – vai jums pašam savā dzīvē izdevies šādu ideālu sasniegt?
Lai gan esmu šim ideālam nedaudz pietuvojies, par sasniegšanu nesapņoju – tikai par bezgalīgas tuvošanās turpinājumu, jo gan pats tiku pie psiholoģijas grāmatām tikai pēc padumjās savienības sabrukšanas, gan mana otra puse neaizraujas ar psiholoģiju, līdz ar to reizēm gadās iekrist nejēdzīgās afektīvās sadursmēs.
Kādu labu grāmatu pēdējā laikā pats esat izlasījis, ko – pēc “Eņģeļu medību” izlasīšanas, protams, – ieteiktu arī citiem?
Iepriekšējās atbildes garā ceturto reizi nupat esmu izlasījis Artūra Utināna grāmatu “Cilvēka psihe” un, protams, ieteiktu to arī citiem, kas vēl nav lasījuši. Tā kā neesmu speciālists, tad, šo grāmatu lasot, ar katru reizi gūstu arvien jaunas atziņas, tāpēc nešaubos, ka drīz ķeršos pie tās piekto reizi.
Nejautāt par koronavīrusu būtu pat nepieklājīgi, tādēļ – kā pārciešat piespiedu pašizolāciju, kas palīdz saglabāt pozitīvu attieksmi pret dzīvi, un vai ir kas tāds – bez pašas iespējas saslimt –, ko negribētos pieredzēt?
Tā kā esmu ar labprātīgas pašizolācijas tendencēm, tad piespiedu pašizolācija man nekādas īpašas problēmas nesagādā –
izmantoju sen nebijušu iespēju mierīgi pārskatīt pēdējos gados uzmestās literārās skices
un apdomāt, ko ar tām varētu darīt. Negribētos pieredzēt Dramaturgu teātra izjukšanu piespiedu dīkstāves dēļ, tomēr ceru, ka tas nenotiks, jo kosmiskie spēki līdz šim mums ir palīdzējuši izdzīvot daudz grūtākos brīžos.
