Pavasari nedrīkst nepamanīt. Andra Manfelde par jūru, grāmatām un iekšējo mieru 0
ANDRA MANFELDE (1973) dzīvo Liepājā Karostas vidē, bet dzimusi ir Kurzemes sirdī – Kuldīgā. Varbūt tāpēc Andrai tuva jūra, viļņojums, straumes noslēpumainība un iekšējs miers.
Manfelde raksta dzeju, prozu pieaugušajiem un bērniem. Pirmo atzinību saņēmusi 2003. gadā – nominēta un saņēmusi speciālbalvu “Literatūras gada balva” par žurnālā “Luna” publicētajiem dzejoļiem, kopš tā laika balvu skaits nemitīgi audzis. 2005. gadā iznāca debijas dzejoļu krājums “Tranšejas dievi rok”, par ko jaunā dzejniece saņēma Ojāra Vācieša prēmiju.
Pirmais romāns “Adata”, uzrakstīts 2005. gadā, pārtapa libretā, un, pateicoties Zigmara Liepiņa radītajai muzikālajai drāmai “Adata” (2007), autore iemantoja popularitāti ar vārdiem dziesmai “Ja tu man esi”.
Andra nebaidās kļūdīties, ir harismātiska personība, raksta spilgti, košiem krāsu triepieniem, kā caur adatas aci velk sevis un pasaules izzināšanu. Meklē atbildes uz būtiskiem jautājumiem gan dzejā, gan prozā, ieskicējot vienu tēmu loku, velk paralēles laikā un telpā – atkarība, ticības noslēpums, vietas apzināšanās, sāpes un vispārcilvēciskais. 2017. gadā apgāds “Dienas Grāmata” izdeva Andras romānu “Virsnieku sievas”, par ko prozaiķe saņēma Egona Līva piemiņas balvu “Krasta ļaudis”.
Ģimene, bērni, tauta un nācija – visus šos motīvus var atrast stāstos un lirikā un šobrīd šī tematika ienāk arī latviešu bērnu literatūrā. Andras rokrakstam raksturīgs temps un vieglums, sievietes intuīcija un rakstniekam piemītoša oriģinalitāte. Par sevi viņa saka: “Man patiešām šobrīd ir sējas laiks, strādāju pie vairākiem darbiem vienlaikus.”
– Nu jau publiski zināms, ka tavas grāmatas, pat divas – prozas darbs “Virsnieku sievas” un bērnu grāmata “Kurš no mums lidos?” – nominētas Latvijas Literatūras gada balvai.
A. Manfelde: – Savu literāro darbību esmu sākusi ar dzejas rakstīšanu, tāpēc pabeigt romānu man bija liels darbs. Tomēr pats lielākais solis man bija bērnu grāmatiņas par Karostu “Kurš no mums lidos?” uzrakstīšana un ilustrēšana. Es it kā atklāju sevī aizmirstas durvis, kuras gluži kā Pinokio ved caur pavardu uz brīnumiem. Un man patiešām savā bērnības zemē gribas nonākt vēlreiz.
– Kas tev pašai ir būtiski, radot jaunus darbus, arī ikdienas dzīvi dzīvojot?
– Visnozīmīgākā un jēgpilnākā nedēļa gadā man ir ciešanu nedēļa un Lieldienu nakts, jo tā ir nakts ārpus laika, kad es nokāpju gan savā jaunības dienu izmisumā, gan nākamībā reizē. Un negribas nokavēt to brīdi, kad Kristus iet garām un klauvē pie katrām durvīm un sirdīm, turklāt man jāparūpējas par atmosfēru mājās – lai arī mani bērni kaut mazliet pieskartos noslēpumam. Pavasara atnākšanu nedrīkst nepamanīt. Vēl – izskaņa no jau sastrādātajiem darbiem un nākamo sākums. Ir ko noskrieties, labi, ka saulīte “atskrējusi” un palīdz.
– Iezīmēsi savus radošos plānus?
– Drīzumā izdevniecība “Latvijas Mediji” izdos manu vienpadsmito grāmatu – stāstu krājumu “Mājās pārnāca basa”, kurā esmu tikai … līdzautors. Septiņu gadu laikā esmu uzklausījusi un literāri pārveidojusi astoņpadsmit stāstnieku stāstus. Meklēju autoru īsajam stāstiņam “Kauns”, ko vienā no tikšanās reizēm man izstāstīja. Būšu pateicīga, ja stāstītājs ar mani sazināsies. Šo stāstu uzklausīju garāmejot kādā no tikšanās reizēm 2011. gadā. Kāds vīrs Sibīrijā pēc smaga darba parasti meitām nesis maizes šķēles. Bet reiz bijis tik novārdzis, ka pusnemaņā pats maizītes druskas apēdis un to sapratis, tikai ieraugot meiteņu gaidošās acis. Tālāk visu dzīvi nesis kaunu. Visi izsūtīto stāsti ir tādi debesu “Do”, tīras un skarbas notis, kurām mums sekot. Līdztekus man top arī bērnu grāmata ar pagaidu nosaukumu “Meitene pie upes”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Andras Manfeldes topošās grāmatas bērniem.
Meitene pie upes
Nodaļa, kurā ir daudz vēja un neviena ziloņa
Es dzīvoju pie upes.
Abos krastos. Krastā, kurā no pagalma var redzēt kuģus, ir tēta māja. Vienu nedēļu es dzīvoju kreisajā krastā, bet otru – labajā.
Kad esmu pie tēta, man patīk stāvēt pagalmā un skatīties uz upes pusi. Tur peld lielie kuģi. Tie ir augstāki par tēta māju, kaimiņu mājām, visām mājām kreisajā krastā. Kreisais – ja nostājas ar seju uz jūru. Bet, ja ar muguru, tad labais. Kaut gan ar muguru jau neviens, pat es, nemēdz skatīties. Ja nu vienīgi spāres, jo viņu acis ir milmilzīīīgas! Tētis teic, ka spāres lidojot zīmē bezgalības astoņniekus. Man patīk mammas krastā slēpties aiz kalmēm un mēģināt skaitīt, cik bezgalības astoņnieku spāres būs sazīmējušas upes atspulgā. Ja pietiekami daudz, tad… Ak, tātad! Ja tu skaties uz upi, tad redzi, ka kuģi ir mājas, kas lēni slīd uz jūru. Vai no jūras atpakaļ.
Un ja nu… Aiz visvislielākā kuģa sāniem noslēpts tālo zemju karnevāls? Piemēram, virves dejotājas balerīnu kleitās, smailām cepurītēm uz vienas auss? Klauni, kuri mēdās un mētā bumbiņas… Tik lielā kuģī pavisam mierīgi var iegulties īsts zilonis!
Es salieku rokas tālskatī un redzu, kā Mūsu Augstības Princese stāv trepju galā un mazgā zilonim sānus. Viņa, iemērkusi putainā spainī birsti, berž un berž, un berž… Jo uz ziloņa muguras mētājas izjukušas sudrabkaiju ligzdas un sakaltušas jūras zāles!
Īstenībā nekas tāds nenotiek.
Otrā krastā dzīvo mamma. Kad esmu pie mammas, man patīk sēdēt pagalmā un vērot, kā debesīs lēni peld mākoņi. Tie man atgādina lāčus, maisus vai… Nu, labi – arī ziloņus. Ir dienas, kad mākoņmaisiem izplīst caurumi un tad izbirst sniegs vai aukstas lāses. Reizēm mākoņi ieķeras kokos un nopurina liepziedus. Rudens mākoņi gan ir tik smagi kā pelēkie sētnieces maisi, tie iesprūst kļavās un notrauc lapas. Sētniece Lonnija pukodamās bāž lapas pelēkajos plastmasas maisos. Man šķiet, ka mākoņus Lonnijas tante piesien pie ietves. Sētnieces mākoņi guļ uz asfalta tik skumji, ka reizēm tiem pārsprāgst vēders kā nesadiegtiem lāčiem.
Bet es aizmaldījos. Es bieži mēdzu aizmaldīties, aizsapņoties un tamlīdzīgi. Tā man saka tētis. Un mamma. Abi. Vienu nedēļu es dzīvoju pie tēta. Otru pie mammas. Kamēr viņi izšķiršoties. It kā pavisam. Tā es staigāju no viena krasta uz otru.
Man patīk stāvēt uz tilta un mest akmentiņus. Vai vienkārši skatīties uz kuģiem. Parasti tie ir lielie pasažieru kuģi, kuri izskatās kā mājas. Vai mazie – “tupeles” – saka tētis. Ar tiem zvejnieki zvejojot reņģes. Tikai vasarās mūsu upē iepeld burinieki. Buras arī ir kā mākoņi vai kā balti palagi pagalmā, kurus vasarās izžauj mamma, lai tie sasmaržojas ar vēju. Tā patiešām notiek. Kaut gan jūras vējš arī vasarās smaržo pēc sniega. Un tikai augusta vidū pēc arbūza sēkliņām vai reņģes ar pārdurtu aci.
Es ieelpoju… Ie-elpoju…. Emhššš… Varbūt tā smaržo vēja mati? Man patīk sapņot, kāds izskatās vējš un mēdz gadīties, ka es aizmiegu vaļā acīm.
