Dace Terzena: Manu vecvecāku māja bija tieši pie geto robežas 1
Ir stāsti, kas cilvēku pavada visa mūža garumā. Īpaši tie, kas no tuviniekiem bērnībā dzirdēti. Ar mani vienmēr klātesošs ir manas mammas stāsts.
Kopā ar maniem vecvecākiem viņa dzīvoja Maskavas forštatē, ulmaņlaiku blokmājā. Kad pēc nacistiskās Vācijas okupācijas Rīgā 1941. gada augustā sāka ierīkot geto, manu vecvecāku māja izrādījās tieši pie tā robežas.
Kādu nakti vai ļoti agri no rīta mana mamma uzrāvās no miega – aiz loga bija dzirdamas asas balsis, suņu rejas, arī šāvieni. Deviņus gadus vecā meitenīte redzēja bezgalīgas cilvēku kolonnas, kuras uniformēti vīri ar vilku suņiem dzina ārpilsētas virzienā. Kādu vecāku cilvēku, kurš nav spējis paiet, uz vietas nošāvuši.
Šo epizodi mamma man ir stāstījusi tikai vienu reizi, es viņu nekad par to neesmu vairāk izjautājusi, varbūt intuitīvi vēloties pasargāt no atmiņu sāpēm.
Nu jau arī nekad vairs neuzzināšu, vai pie tā loga maza, nobijusies un bezspēcīga vēstures statiste viņa bija 30. novembrī vai 8. decembrī – jo lielāko daļu Rīgas geto ieslodzīto ebreju, ap 26 tūkstošiem cilvēku, noslepkavoja divās akcijās šajos datumos.
Es tikai zinu, ka vienmēr, iedomājoties šo epizodi, mani pārņem gluži fiziski drebuļi, gara acīm redzot savu mammu naža asmeņa attālumā no šīs tumsas, šausmām un iznīcības.
Arī visa mana bērnība aizritēja tajā pašā dzīvoklī, pie tā paša loga, tajā pašā kādreizējā geto apkaimē. Līdzās parciņam, kas patiesībā bija ebreju kapsēta.
Kad pēc vairākiem gadu desmitiem manās rokās nonāca Valentīnas Freimanes autobiogrāfiskais romāns “Ardievu, Atlantīda” un Māra Bērziņa satriecošais darbs “Svina garša”, mammas stāsts atgriezās manī ar plosošu, bet arī savādi attīrošu jaudu.
Teikt, ka daudzas šo grāmatu lappuses lasot, es raudāju, nozīmētu nepateikt neko. Es ieraudzīju savu mīļo mazo mammīti Anniņu, vecomammu Milliju un vecopapu Hermani daudz skaidrākā un stindzinošākā kara, okupācijas un geto dzeloņstiepļu iezīmētu robežu un baiļu kontekstā.
Tāpat mammas reiz teiktais, ka cilvēki otrpus dzeloņdrātīm arī šajos apstākļos rīkojās dažādi – vieni, par spīti aizliegumiem un apsardzei, kas varēja nošaut uz vietas, mēģināja geto ieslodzītajiem mest maizi, bet citi pēc geto likvidēšanas pamanījās piesavināties nāvei nolemto mantību – ieguva daudz dziļāku, gluži vai taustāmu jēgu.
Nu esmu noskatījusies Dāvja Sīmaņa filmu “Tēvs Nakts”, kas veltīta ebreju glābējam Žanim Lipkem un viņa ģimenei. Kopā ar saviem draugiem un atbalstītājiem šis unikālais vīrs izglābis vismaz 55 cilvēku dzīvību.
Arī šo filmu apzināti vai neapzināti skatījos kā vēl vienu iespēju saprast, iegūt netiešu liecību par savas mammas un vecvecāku dzīvi, par cilvēku cilvēciskajām vai necilvēciskajām, aktīvajām un pasīvajām izvēlēm nacistu okupētajā Rīgā.
Lipkes jaunākajam dēlam Zigfrīdam Ojāram, kad viņa tēvs 1941. gada beigās pēc ebreju masu slepkavībām drudžaini sāka meklēt paslēptuves vēl dzīvi palikušajiem, bija vien astoņi gadi. Bērns, kura dzīvībai, tāpat kā viņa vecāku dzīvībai, ik mirkli draudēja briesmas, jo viņi glāba citus.
Pa gaisa līniju mazo puisēnu Ķīpsalā un mazo meitenīti Maskavas forštatē šķīra kādi seši septiņi kilometri. Tās sen jau pārvērtušās aizsaules līnijās. Smeldzošas laika līnijas es turpinu nest sevī.
