Meitene no “Zelta zivtiņu” reklāmām: “Toreiz man jautāja – Dace, vai tu iesi uz aktieriem? Domāju – nemūžam!” 1
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Daci Salnāju pirms vairāk nekā desmit gadiem iepazinām kā vienu no “Zelta zivtiņas” seriāla reklāmas “sejām”, vēlāk viņa pievienojās Latvijas jaunatklāšanas raidījuma radošajai komandai, piedaloties arī raidījumos “Kultūras dīvāns” un “Karaliste”. Nu jau kā trīs bērnu mamma ar jaunu skatu uz pasauli un pamatīgu degsmi Dace Salnāja atgriežas raidījuma “Te” jaunajā sezonā. Viņas, skolotas vēsturnieces, ziņā ir Latvijas pagātnes stāsti no vēl nebijuša leņķa.
Dace, ievēroju, ka sociālajos tīklos jūlija sākumā jūs paudāt ardievas dzīvei mājās ar bērniem un sveicinājāt darbu. Ar raidījuma “Te” atgriešanos pašai sācies jauns posms dzīvē?
Patiesībā jau pirms “Te” filmēšanas kopā ar Māri Olti ierakstījām podkāstu par koka mājām – tas vēl nav publicēts. Tā bija tāda ieskriešanās pirms lielā lēciena, kas ļāva veiksmīgi “ieņurkot” atpakaļ “Te” ritmā. Tā bija maza sagatavošanās, iziešana cilvēkos un iespēja apostīt gaisu ārpus mājām.
Vecākajam bērnam ir pieci gadi, jaunākajam – gads, es vārda tiešā nozīmē šo laiku biju pilna laika mamma. Man tas ir ļoti nozīmīgi, ka šobrīd varu būt ārpus mājas un darīt darbu, kas man ir arī reizē atpūta.
Paradoksāli izklausās – darbs kā atpūta. Vai mammas loma pieprasa tik daudz spēka?
Līdz šim manā profesionālajā dzīvē man ir laimējies, jo jebkas, ko esmu darījusi, man vienmēr ir bijis ļoti patīkams. Laikam esmu laimīgs cilvēks, jo nepazīstu sajūtu, ka man riebtos darbs. Protams, mammas loma nogurdina. Izklausās traki, bet tas ir elles darbs – mammas mani sapratīs (smejas). Nekas cits manā dzīvē nav bijis tik ļoti spēkus paņemošs. Bet reizē mani bērni man nav nasta.
Nepazīstu to sajūtu, ka viņi tiek aizvesti uz bērnudārzu un tad es jūtos beidzot brīva.
Visi bērni ir dzimuši apzinātā vecumā. Skatos un brīnos, cik tas ir forši, kaut arī nogurdinoši un traki reizē.
Pandēmijas laiks gan ģimenēm esot bijis attiecību pārbaudījuma laiks.
Pārbaudījumus nejutu, lai gan piedzīvoju pārmaiņas uz labu – tas gan nav tik daudz par ģimeni. Ļoti priecājos, ka daudz sasniedzamāki kļuva dažādi kultūras pasākumi, kas man līdz tam īsti nebija pieejami, piemēram, Jaunā Rīgas teātra izrādes. Arī pirms tam bija digitālas kultūras iespējas, tomēr šajā laikā tās kļuva daudz pamanāmākas. Arī tad, ja ne vienmēr bija laiks to visu apskatīt, bija sajūta, ka ir izvēles iespējas. Liels prieks, ka kļuva pieejamāka attālināti Latvijas Nacionālā bibliotēka – varēju palasīt mājās to, kas mani vienmēr bija interesējis. Parasti uz bibliotēku bija pierasts iet studiju dēļ, un šajās reizēs vienmēr nodomāju – cik forši būtu atnākt vienkārši palasīt, parakņāties.
Jums kā vēsturniecei, jādomā, tās bija šai jomai veltītas grāmatas?
Profesionālais kretīnisms, protams, ir iesūcies ikdienas dzīvē. Jūtu nepieciešamību ik pa laikam kaut ko jaunu uzzināt, palasīt. Protams, es sevi neuzskatu par akadēmisku personu, kas ierakusies tikai zinātniskos rakstos. Lielisks atklājums bija Marģera Zariņa “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata”. Lai gan sena grāmata, vienmēr biju vēlējusies līdz tai nokļūt.
Pašai pavārmāksla ir tuva, spriežot pēc garšīgu ēdienu attēliem un vēl garšīgākiem to aprakstiem jūsu sociālajos tīklos.
Jau sen. Tiesa, kad man bija 18, es, kā saka Mārtiņš Sirmais, pratu izvārīt “biešu zupu no burciņas”, jo vienkārši nebija nepieciešamības – mamma labi gatavoja. Tomēr tas kādā brīdī vienkārši sākās. Ēst gatavošana man ir kā meditācija, savā ziņā tā man ir atpūta. Bet man arī patīk uzņemt un pabarot viesus, draugus mājas ballītēs. Tieši tāpēc es biežāk izvēlos tām kaut ko pagatavot pati, nevis nopirkt. Laikam jau tīri ēdami sanāk, ir tik forši, ja tev pasaka, ka garšo. Tas ir ēdiens, kurā tu esi ielicis kaut kādu mīlestības devu, un, iespējams, to var sagaršot. Man nav viena “firmas ēdiena”, drīzāk patīk izmēģināt daudz ko jaunu. Tomēr es neesmu tas cilvēks, kurš pamēģinās, vai zemenes iet kopā ar baravikām, bet man patīk izmēģināt receptes, kas citu tautu virtuvēs ir pārbaudīta klasika, bet Latvijā tās negatavo. Piemēram, baklažānu sacepums “malanzane”, ko noskatīju vasarā seriālā “Mafija nogalina tikai vasarā” – stāsts par Sicīliju 50. un 60. gados, šo sacepumu pieminēja kādās seriāla ģimenes vakariņās. Sagaidīju vasaru, kad ir īsti tomāti un gardi baklažāni. Izdevās vienkārši burvīgs. Protams, tagad, kad bērniem gatavoju piecas maltītes dienā, gatavošanai ir neliela pienākuma piegarša. Arī iznākums ne vienmēr ir tik kārdinošs, bet es par to nebēdāju, gan jau tas atgriezīsies.
Kā jūs, vēsturniece, kļuvāt par ētera cilvēku?
Absolūta nejaušība. Bērnībā vispār vairījos no publiskas uzstāšanās. Tiesa, 14 gadu vecumā spēlēju neatkarīgajā teātrī “Kabata”, toreiz pamīšus spēlēju gan Pepiju Gerzeķi, gan Anniku. Bijām profesionāls teātris tādā ziņā, ka par izrādēm saņēmām naudiņu. Tur aizrotēju no Lidijas Stiebras aktiermākslas skolas, jo pie mums atnāca režisore Dita Balčus un lūdza “iedot” kādu bērnu.
Toreiz man jautāja – Dace, vai tu iesi uz aktieriem? Domāju – nemūžam.
Biju saklausījusies, ka aktieri ar savu algu nevar sevi uzturēt un tad viņiem ir jādodas vadīt pasākumus, bet tādā briesmīgā lomā es sevi, kautrīga, noslēgta būdama, nevarēju iedomāties.
Iepriekš jokojāt, ka “Te” atgriežas kā Fēnikss no pelniem. Jaunajā sezonā vairs nav kādreizējās Latvijas jaunatklāšanas piedevas.
Mana subjektīvā sajūta – iepriekšējās “Te” raidījumu sezonas mani pieradināja būt pilsoniski aktīvai un katru dienu vērtēt to, ko un kā es daru, bet galvenais, vai spēju ietekmēt kaut nelielus procesus ap sevi. Ne jau “skaļi” uzrakstot un palaižot pasaulē, bet veidā, kā pieņemu lēmumus. Brīdī, kad producente teica, ka ir doma par jaunu sezonu, tas bija manas iekšējās dzīves turpinājums un nebija “lauziena”, ko un kā īsti filmēsim. Šoreiz mēģinām izstāstīt dažādu Latvijas notikumu fragmentus tā, lai tas būtu interesanti.
Jaunatklāšana pazudusi, nu ir Latvijas raidījums. Pirms tam bijām ar tādām rozā brillēm pa Latviju, tādi nedaudz “ah un uh”, bet tagad esam tādā stabilo attiecību stacijā. Vairāk analizējam nevis to, cik skaisti šeit ir, bet tos procesus, kas ietekmē katru no mums, ko mēs varam darīt, lai šo visu padarītu vēl labāku.
Pirmajā raidījumā kā par pagātni atbildīgā nokļuvāt Raiņa kapos.
Tā ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa, un mēs no tā nebaidāmies.
Tā ir viena no retajām lietām, ko diezgan droši par sevi varam pateikt, ka mēs visi tur kādreiz būsim.
Mēs kopā ar Martu Selecku veidojam “Te bija” jeb pagātnes stāstus, kamēr Pauls Timrots un Māris Olte dalīs uz pusēm “Te ir” jeb tagadnes stāstus, bet Māra Sleja un Rihards Sniegs būs “Te būs” jeb nākotnes vizionāri.
Latvijas vēsturē ir daudz “balto plankumu”?
Ārprātīgi daudz. Savulaik palīdzēju Mārtiņam Ķibildam pētīt tēmas un vākt materiālus raidījumam “Atslēgas”, un jau tur reizēm biju izmisumā, ka materiālu ir tik daudz un daudz kas nogrimis nebūtībā, bet ziņu par to nav. Atceros, ka Mārtiņš mierināja, ka esam žurnālisti, nevis arhīvu pētnieki, mums tomēr jānodarbojas ar mazliet cita veida informācijas apkopošanu. Arī tagad man gribētos, lai mani stāsti ir dialogā ar skatītāju. Iespējams, nebūs tā, ka es izstāstīšu kaut ko absolūti jaunu, ko neviens nekad nav dzirdējis vai redzējis, bet, iespējams, uz to paskatīsimies no jauna, svaiga skatpunkta. Ceru, ka skatītājs piektdienas vakarā nonāks dialogā par to, ko stāstām – par kapiem, par veciem ceļiem vai kaimiņu attiecībām.
Un podkāsts par koka mājām – kas tajā notiek?
Mēs runājam par koka māju būvniecību, jo koka māju klasteris uztraucas, ka cilvēkiem šķiet, ka koka mājas nav īsti nopietni. Runājam ar dažādiem speciālistiem, sākot no ugunsdrošības eksperta un beidzot ar arhitektiem, mēģinām lauzt stereotipus. Latviešiem it kā patīk koka mājas, vismaz pirtiņa no koka un arī tas, ja kaimiņam ir koka nams, bet tad, kad viņš būvē pats sev, tomēr beigu beigās nolemj, ka koks tomēr varētu būt ugunsnedrošs, mitrumneizturīgs un skaļš…
Bet kas jums pašai rada māju sajūtu?
Sirdī esmu ceļotāja, kas varētu teikt, ka tur, kur lieku galvu uz spilvena, tur arī ir mājas. Tomēr, lai arī man ir ļoti būtiski pavadīt laiku vienatnē, bez ceļabiedra es nevarētu. Tāpēc šis spilvens nav iedomājams bez ceļabiedra blakus.
Ceļabiedru pulks jums pēdējos gados ir paplašinājies līdz vienam lielam un trim maziem. Ceļojat kopā arī tagad, kad spēkā robežu šķērsošanas ierobežojumi?
Jā, esmu ļoti bagāta. Bet ierobežojumi mūs nekavē, jo diezgan daudz ceļojam pa Latviju. Arī pirms Covid-19 neesam bijuši no tiem, kuriem divas reizes gadā jāizbrauc no Latvijas, lai justos laimīgi. Atveram veco labo papīra formāta ceļu karti un izvēlamies, kur brīvdienās gribam nokļūt. Mani un vīru interesē arhitektūra, pētām seno laiku apbūvi, tāpēc mēdzam aizbraukt uz kādu skaistu provinces pilsētiņu un papētīt, kā tur dzīvots, kas darīts, kā šī pilsēta cēlusies. Bērni ir vēl tajā vecumā, ka man ir būtiski uzzināt, kur šajā pilsētā ir rotaļu laukumiņš.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo?
Nekad nesaki nekad.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas. Nu jau ar trešo bērnu esmu iemācījusies atkal tikt pie karstas, nevis atdzisušas rīta kafijas.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Gandarījums par to, ka raidījums “Te” nav pašmērķīgs.
Labākā izklaide?
Grāmata. Pēdējā laika dzīvi mainošs atradums – Ingas Gailes “Skaistās”.
