Meitene, kura pati aizgāja uz bērnu namu, izdod pirmo grāmatu 36
– Radinieku acīs esmu tāds kā melnais zvirbulis, taču tagad mani tas vairs neaizskar. Ja reiz nevēlas mani pieņemt un novērtēt, tad viņiem manā dzīvē nav vietas. Esmu norobežojusies un dzīvoju savu dzīvi, – apņēmīgi teic divdesmitgadīgā Santa Arāja.
Pirms trim gadiem viņa labprātīgi aizgāja no savas ģimenes, jo nevarēja vairs paciest tur valdošo vardarbību un izvēlējās kļūt par bērnu nama audzēkni. Oktobrī nāca klajā Santas sarakstītā grāmata “Ar likteņa pieskārienu”. Tas nav autobiogrāfisks darbs, bet, kā autore saka, kāda daļa patiesības tajā rodama.
– Grāmatu sāku rakstīt pirms četriem gadiem. Tad vēl nezināju, ka kādreiz to turēšu rokās. Pērn šim darbam pieliku punktu, bet šogad sāku domāt – cik ilgi tas manuskripts mētāsies. Paziņas, kuri zināja, ka rakstu, vaicāja – kad beidzot būs tava grāmata? Pirms izdošanas to bija lasījuši tikai divi cilvēki. Tā kā šoruden apritēja gads kopš manas vecmammas aiziešanas mūžībā un es vēlējos grāmatu veltīt viņai, tad sapratu – ir īstais brīdis manam darbam ieraudzīt dienas gaismu, – stāsta Santa.
Grāmatu viņa izdeva pati par saviem līdzekļiem, kas izmaksāja vairāk nekā trīssimt latu. Piecdesmit santīmi no katras nopirktās grāmatas tiks ziedoti Latvijas audžuģimeņu kustības popularizēšanai un attīstīšanai. Grāmatas galveno varoni sauc Elizabete Riversa, bet es vēlos ko vairāk uzzināt par tās autori Santu Arāju. Kā tas nācās, ka septiņpadsmitgadīga jauniete izlēma aiziet no ģimenes un nokļuva valsts aprūpes iestādē?
– Es piedzimu, kad mammai bija divdesmit trīs gadi. Viņa stāstīja, ka ielaidusies vienas nakts dēkā ar savu kolēģi, kurš bija precējies, un palikusi stāvoklī. Viņa man nav slēpusi, ka būtu taisījusi abortu, ja vien nebūtu no tā baidījusies. Esmu pateicīga, ka deva man iespēju dzīvot. Tēvu es blakus nejutu, bet, kad bija nepieciešama finansiāla palīdzība, viņš to reizumis sniedza. Pirms četriem gadiem tētis nomira. Kad man bija četri gadi, piedzima māsa Sintija, bet viņas tēvs drīz vien pēc tam pazuda. Mamma palika viena ar divām meitām. Es bērnībā vairāk dzīvoju pie vecmammas. Mamma strādāja diennakts darbu, maizes ceptuvē rakstīja pavadzīmes. Sākot mācīties 1. klasē, pārcēlos pie mammas uz Rīgu. Tad arī pasaulē nāca mans brālis, ar kura tēvu mammai izveidojās ciešākas attiecības, un viņi apprecējās. Pirmie divi gadi izvērtās ļoti jauki, mēs bijām kā viena ģimene ar kopīgiem brokastu rītiem un izbraukumiem. Bet tad mamma kopā ar vīru sāka nedēļas nogalēs iedzert. Vēlāk to darīja arī darbdienu vakaros, aizvien palielinot devu. Mammas vīrs spēja sevi kontrolēt, bet mamma dzērumā izgāja ārpus rāmjiem. Viņa pati šo atkarību neatzina. Ģimenē sākās vardarbība, kurā cietu arī es, taču pagaidām vēl neesmu gatava par to stāstīt sīkāk. Mēs ģimenē par to nerunājām. Ar laiku sāku nogurt no tādas dzīves, sapratu– beidzot tas jāpārtrauc. Vēlējos nevis vienkārši aiziet no mājām, bet gan darīt to oficiāli, izmantojot sociālā dienesta palīdzību. Mammai tas ļoti nepatika, viņa pārmeta, kāpēc man vajadzēja ģimenes drazu iznest ārpusē. Rezultātā viņai un manam audžutēvam atņēma bērna aprūpes tiesības un es nokļuvu krīzes centrā “Mīlgrāvis”, – stāsta Santa.
Painteresējos, kā viņa jutās šajā iestādē, vai varēja iedzīvoties, vai nejutās vientuļa?
– Es tur piedzīvoju vientulību, neradu piederības sajūtu. It kā tavas mājas, bet tomēr nav tavas, lai gan darbinieki bija pretimnākoši un laipni. Pirms tam es dzīvoju Imantā, kur palika arī mani draugi un klasesbiedri. Cīnoties par taisnību un brīvību, pazaudēju visu – ģimeni, draugus. Visi radi novērsās no manis, tostarp arī mana mīļā vecmamma. Mamma jau viņiem visu pastāstīja savā izklāstā. Es biju kļuvusi par tādu kā ģimenes nodevēju. Vēlāk nokļuvu Rīgas pašvaldības bērnu un jauniešu struktūrvienībā “Apīte”. Tā līdzinājās studentu kopmītnei, katrs iemītnieks dzīvoja savā istabiņā. Man nācās pašai plānot budžetu, nedēļā varēju tērēt 20 latus. Vajadzēja darbiniekiem atskaitīties, kur ej, ko dari. Drošības apsvērumu dēļ telpās bija ierīkotas novērošanas kameras, tāpēc radās sajūta, ka esmu iesaistījusies kādā realitātes šovā. Man gribējās iegūt kaut kādu patstāvību, tādēļ nolēmu meklēt darbu. Atradu diennakts aprūpētājas vietu tādā pašā iestādē, kādā dzīvoju pati. Es vēl aizvien turpinu tur strādāt un tagad jau otru gadu mācos arī Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, – pastāsta Santa.
Jaunietei izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības ar “Apītes” bijušo audzinātāju Aelitu, kuru viņa dēvē par savu neformālo audžumammu. Šajā vasarā viņa mitinājās pie Aelitas, bet kopš novembra sākuma mīt vecmammas dzīvoklī, kas atrodas Olaines novada Gaismās.
– Radi pat neuzskatīja par vajadzīgu man paziņot par vecmammas aiziešanu, bet savu dzīvokli viņa man savulaik novēlēja kā dāvinājumu. Man jau tagad ir nācies mazliet ar radiem pakarot par šo dzīvokli. Dzīvoju viena, bet nupat paņēmu kaķīti. Pēc Zolitūdes traģēdijas nolēmu – paņemšu kaķīti, kura saimnieki gājuši bojā. Bet tad uzzināju, ka visiem kaķiem jau atrasti jauni saimnieki. Pēc sludinājuma atradu vienu pelēku runci, kurš meklē mājas, un es viņu paņēmu pie sevis.
Pavaicāju, kādas tagad Santai attiecības ar mammu, vai tās nav kaut nedaudz uzlabojušās?
– Es mammai esmu piedevusi, cenšos neuzplēst senās brūces. Bet viņa jau vienalga mani uzskata par ģimenes nodevēju, kas sabojājusi viņas dzīvi. Visās pasakās ir kāds ļaunais tēls, un mammas acīs tā esmu es. Tagad viņa dzīvo Anglijā, kur strādā putnu fermā. Kopā ar mammu tur ir arī mans brālis. Šovasar abi bija atbraukuši ciemos. Mēs ar māsu viņus lidostā sagaidījām. Taču es jutos lieka, vairāk jau vēlējos satikties ar brāli, – atzīst Santa.
Viņas grāmata ir par mīlestības jūtām. Saku – tev jau noteikti tās nav svešas, ja reiz esi spējusi tik izjusti aprakstīt. Vaicāju pavisam tieši, vai jauniete dzīvē ir satikusi līdzīgu vīrieti savam literārajam tēlam, spānim Andreo?
– Tas nav izdomāts, bet gan reāls cilvēks. Ar viņu iepazinos tieši tā, kā grāmatā rakstīts – uz ielas. Iepazīstoties ar Andreo, es no klusās peles pārvērtos par košu sievieti. Viņš man iemācīja baudīt dzīvi. Es līdz tam nemācēju veltīt laiku sev, bet Andreo man lika aizdomāties – kāpēc man vajag skriet un darīt to, ko varbūt nemaz nevajag. Agrāk es nespēju rīkoties spontāni, bet Andreo pārrāva laika važas – ejam, pamēģinām, riskējam. Tas ir pareizāk, nekā gausties un prātot – kā būtu, ja būtu bijis. Citreiz var šķist – varbūt nevajadzēja to darīt, bet es vismaz mēģināju. Grāmatā abi mīlētāji paliek kopā, bet reālajā dzīvē tā nenotika. Andreo bija par mani divdesmit piecus gadus vecāks, un es sapratu, ka neesam viena līmeņa cilvēki. Kad viņš vasarās atbrauc uz Latviju, mēs satiekamies. Citreiz, kad attiecības beidzas, negribas vairs otru redzēt, bet es labprāt tiekos ar Andreo. No viņa ir vērts daudz ko mācīties. Pateicoties viņam, sāku domāt – kas es esmu, kāpēc tā rīkojos, – atzīst Santa.
Bet kā ar rakstīšanu, vai ir padomā kāds jauns darbs?
– Patlaban strādāju pie trim darbiem – autobiogrāfijas, stāstiem un pasaku grāmatas bērniem. Katru vakaru man ir iekšēja sajūta kaut ko uzrakstīt. Taču tas paliek otrajā plānā, jo man ir gan mācības, gan darbs. Ja mani aicina, dodos paviesoties pie audžuģimeņu biedrībām, kas ir jauka kopā būšana. Sabiedrībā valda stereotipi, ka bērnu namu audzēkņi ir nākamie sociālo pabalstu diedelētāji, ka no viņiem nevar izaugt krietni cilvēki. Es vēlos audžuģimenes iedvesmot, ka ar sapratni un mīlestību visu var vērst par labu, – noteic Santa.
