“Meitene, kura “atplīsusi” manas mājas viesistabā, it kā esot kaut ko atcerējusies” – latviešu režisoram draud pamatīgas nepatikšanas 222
Pilnīgi negaidīti par vainīgu neizdarītā noziegumā kļuvis režisors Uldis Cipsts, kurš savā “Facebook” profilā dalījies ar pārsteidzošu stāstu par nesen piedzīvoto.
Stāsts ir par režisoru, viņa ģimeni un kādu 17 gadus vecu meiteni. Viņš pats stāstam uzlicis virsrakstu: “Kā uzrīkot svētkus, 3 dienās pazaudēt visu, izbrīnīties par dzīvi un atgūt mieru.
Turpinājumā Ulda Cipsta rakstītais!
Esmu nonācis sava kā režisora, vīra, tēva, latvieša mūžā dīvainākajā situācijā. Kad sākās MeToo skandāli Holivudā, es biju viens no mierīgākajiem, ar skaidru apziņu, ka man gan nav nekā slēpjama.
Tagad mazliet par vienu savdabīgu ballīti. Iemesls tikties manās kā režisora mājās ir, draudzība un jautrība. Viss tas, kā dēļ mēs, kinocilvēki, strādājam 12 stundas diennaktī, radot sapni, ļaujot skatītājam pieredzēt bieži neaizsniedzamo. Maģija vilina uz kinopasauli, ir jaudīga un pievelk daudzus.
Un tagad par pašu ballīti un to, kā man, draugiem un galu galā manai ģimenei tā izvērtās.
Īsumā – pēc trīs dienām, kad visi jau bijām ierastā darba skrējienā, es uzzināju, ka meitene, kura “atplīsusi” manas mājas viesistabā, mājā, kas pilna ar cilvēkiem, it kā esot vai it kā neesot, vai it kā esot daļēji kaut ko atcerējusies. Un šai meitenei ir bez pāris mēnešiem 18 gadi. Pieminot mājās sūtīšanu ar taksi viņai sākās panikas lēkme, bailēs no pamātes. Ja esat izlasījuši līdz šai vietai, tālāk būs interesantāk. Es esot D (sargājot jauno sievieti, saukšu viņu tā), gulošu un pilnībā apģērbtu, iepēris ar roku un tad pirms miega noskūpstījis. Viesu un manas ģimenes klātbūtnē.
Pirmā ziņa nākamajā dienā no D. bija “vai tu atceries, ko mēs iepriekšējā naktī darījām?” vai apmēram tā.
Es: “Ko tad mēs darījām?
D: “Tu mani iepēri pa dibenu un nobučoji.”.
Es: “Kā tad! Es tevi iepēru un vēl nobučoju!”
Kādu brīdi šī joku sarakste turpinājās, līdz kamēr līdz manīm nonāca atklāsme, ka D nemaz nejoko.
Nākamā atklāsme bija skaudrāka – par saraksti jau bija informēta gan filmēšanas grupa, gan aktieri, gan vecāki, un tas, dārgie draugi, vairs nebija nekāds joks.
Filmēšanas tehniskā grupa kā ar cirvi nocirta un paziņoja, ka ar mani nestrādāšot.
Joprojām šokēts, bet cenšoties saglabāt kaut kādu saprātu, loģiski, par situāciju uzreiz informēju seriāla pasūtītāju un lūdzu pārtraukt manu dalību projektā līdz patiesības noskaidrošanai.
Mēs ar sievu arī esam vērušies pie juristiem un policijā cerībā un pārliecībā noskaidrot šīs savdabīgās ballītes patiesos notikumus.
Stāsts pat nav par to, vai D ballītes vakarā piedzīvoja savu sapni vai realitāti. Vai stāstīja patiesību vai izdomu. Patiesību noskaidros izmeklētāji, pārbaudot apstākļus un nopratinot lieciniekus. Man kā vīrietim, kuru apvaino sieviete, nav morālu tiesību nosaukt šo sievieti par meli vai prātā jukušu. Šis stāsts ir par sirdsapziņu. Par morāles izvēlēm, kas veido ne vien katru labu dramaturģiju, bet arī dzīvi. Par to visu cilvēku sirdsapziņu, kuri bija klāt un ko viņi patiesībā redzēja un dzirdēja.
Atgādinu – lūdzu, priekšlaikus nenosodīsim nedz D, nedz, tieši tāpat, netiesāsim mani jeb režisoru. Nākamajā rītā pēc ballītes D pamodās, mīlīgi padzēra kafiju kopā ar manu ģimeni un pa saulaino liepu aleju devās mājās. Pie vārtiņiem satika arī mani, režisoru, apskāva, pateica paldies par naktsmājām un prom bija.
D bija savi iemesli palikt to nakti režisora mājā. Viņa, neviena neievērota, iepriekšējā vakarā bija nonākusi komai līdzīgā stāvoklī. Par iemesliem man nav ne jausmas, taču kam negadās. Pēc tam, kad draugi no filmēšanas grupas viņu piecēla un nosēdināja pie galda, viņai bija sākusies arī panikas lēkme un, noguldīta viesistabā uz dīvāna, viņa zibenīgi ieslīga nemaņā.
D cauri savai bezsamaņai bija ko piedzīvojusi. Bet īsti nezināja, vai tas ir viņas sapnis, murgs vai kas cits. Viņas sapnī figurēja režisors, pie kura viņa bija palikusi. Režisors viņu bija pēris pa biksēm, noskūpstījis, bet, kā jau sapnī, pašā interesantākajā brīdī, kad režisors bija teicis, velc nu tos šortus nost, viņu kāds bija pasaucis, un sapnis beidzās. Jebkurā gadījumā tas bija viņas Lielais Notikums.
D ar grūtībām atcerējās iepriekšējo vakaru un ilgi par notikušo domāja. Vai tas ir reāli vai nē? Taču fantāzija bija interesanta un viņa vēlējās tai noticēt. Un jo vairāk D savā galvā sapni atkārtoja, jo spilgtāks tas palika.
D sazinājās ar režisoru, kurš izrādījās iejūtīgs un atsaucīgs. D viņam teica: ”Vai tu atceries, ko tu darīji ar mani iepriekšējā naktī?” Režisora pieredzējušajās smadzenēs izzibēja miljons vistrakāko scenāriju, un doma, ka tas varētu būt noticis dzēruma izraisītā bezsamaņā, viņu sastindzināja. “Tu mani skūpstīji un pēri,” teica D. Viņa bilda, īpaši izbaudot pēdējo vārdu. Kaut kur no augšas nolaidās Hārvija Vainšteina ēna: vai tas ir joks, koķetēšana vai apsūdzība? Kas tas ir?
Atmiņā uzausa sarunas fragmenti: “Kas notiek? Varbūt tev, lai nomierinātos vajadzīgs pēriens? Es vakar iedzēru, varbūt kaut ko neatceros, bet es atceros, kā tev bija panikas lēkme.” ”Nē, nē,” atbildēja D. Sodīšana mani nenomierina, es zinu, kas tas ir. Režisoram saruna jau sāka šķist pavisam jocīga. Un režisors pieņēma D spēles noteikumus: “Labi, labi, labi, es ļoti atvainojos…”
D saruna patika, un dienu vēlāk viņa rakstīja atkal: “Zini, man ir zilumi no tā, ko mēs tai naktī darījām…” Vēlāk D satika savu draudzeni M, kuras tēvs bija tikko apsūdzēts par pedofiliju. M zināja visu par seksuālo izmantošanu. “D, tu esi seksuāli izmantota!”, teica M.
M zvana režisoram: “Tu zini, ka tu esi seksuāls varmāka?” Režisors pēkšņi saprot, kur tas viss virzās, ierauga notiekošo citādākā gaismā un saka: “Ko lai dara? Par šo ir jāpaziņo policijai, katram ir jāatbild par to, kas izdarīts.” “Nekas,” saka M, “D nevēlas, lai viņas tēvs un pamāte kaut ko uzzina.”
Taču stāstu jau ir uzzinājušas karojošas meitenes, paņem pie sevis naktī D, un nu jau iet vaļā – ja viņš būs filmēšanā, tad mēs iesim prom. Publicēsim šo perverso saraksti. Vērsīsimies policijā. Sūdzēsim tiesā.
Tad no Londonas atgriežas režisora sieva un meita, kuras D sapnī nefigurēja, bet turpat ballītē un mājā, blakus ar citiem cilvēkiem vien bija. Un izrādās, ka D sapnis, lai arī labs, bet fiziski nav bijis iespējams. Saliktā puzle izjūk pa gabaliņiem. Taču ir par vēlu, jo kuram tas vairs interesē. Jo, raugi: izlasot šo režisora ierakstu un saraksti ar D, visiem viss ir pilnīgi skaidrs – kārtējais izvarotājs pieķerts!
Un kā jūs domājat, ko man šo tagad darīt?
