Meitai nav jābūt draudzenei. Hierarhijas pārkāpumi ģimenes sistēmā 0
Ģimenes sistēma
Hierarhija – viens no būtiskiem pilnvērtīgas ģimenes sistēmas parametriem, kura mērķis ir izveidot kārtību, noteikt piederību, autoritāti, varu ģimenē un viena ģimenes locekļa ietekmes pakāpi uz citiem.
Viens no hierarhijas noteikumiem ir tāds, ka ģimenē vecāki ir atbildīgi par bērniem un viņiem ir visa vara. Psiholoģes, ģimenes sistēmiskās terapeites Marinas Muhinas rakstā aplūkotas dažas novirzes no normas un to sekas.
Triangulācija
Triangulācija ir emocionāls process starp diviem cilvēkiem, kuriem ir tendence iesaistīt attiecībās trešo. Ģimenē, kurā iekšējās robežas ir neskaidras, vecāki dažreiz var padarīt bērnus par saviem emocionālajiem partneriem. Tā ir apgriezta hierarhija, kurā bērna statuss ģimenē ir vienāds ar vecāku statusu.
Piemērs: “Meita-draudzene”. Māte komunicē ar meitu kā ar vienlīdzīgu, kā ar partneri, draudzeni, kas bērnam rada psiholoģisku diskomfortu, lomu sajukumu, novājina bērna spēkus.
Normāli būtu, ja bērns savu psiholoģisko spēku novirzītu sabiedrībai, izmantotu saziņai ar vienaudžiem, draugiem, brāļiem un māsām.
Gadījumos, kad māte sāk stāstīt meitai par savām sliktajām attiecībām ar tēvu, abu konfliktiem, dalās aizdomās par tēva nodevību, bērna dvēselē rodas sajukums.
Kad māte kļūst par meitas draugu, viņas autoritāte meitas acīs mazinās un meita neviļus emocionāli pietuvinās tēvam. Bērns nevēlas dzirdēt šādas lietas, viņam ir grūti klausīties negatīvu informāciju par vienu no vecākiem. Rezultāts – meita cenšas distancēties no mātes.
Tas pats notiek, ja vienam no vecākiem izveidojas pārāk biedriskas, uzticības pilnas attiecības ar dēlu.
Ko bērniem nevajadzētu par jums zināt
Runājot par pārmērīgu atklātību attiecībās starp vecākiem un bērniem, noskaidrosim, ko bērniem noteikti nevajadzētu par jums zināt. Bērniem nevajadzētu zināt par vecāku personīgiem intīmiem sīkumiem un noslēpumiem. Pirmkārt, tas attiecas uz seksuālajām attiecībām. Metaforiski tas izklausās šādi: “Laulāto guļamistabas durvis bērniem ir cieši noslēgtas”. Jā, bērni zina, ka šīs durvis pastāv, un tas arī viss.
Tāpat bērniem nevajadzētu būt informētiem par vecāku pirmslaulību romāniem, attiecībām, iemīlēšanos. Stāstot bērniem par pirmslaulību attiecībām, māte atņem autoritātes spēku tēvam un noskaņo bērnus pret sevi.
Tas pats attiecas uz tēvu, bērniem nevajadzētu zināt par viņa attiecībām pirms satikšanās ar māti. Ja pirms tam bijusi cita laulība un bērni par to jautā, var informēt par šo faktu, bet tam nevajadzētu pievērst lielu uzmanību, lai neradītu bērnos satraukumu un šaubas par vecāku savienības stabilitāti.
Tagad atgriezīsimies pie ģimenes sistēmas hierarhijas pārkāpumiem.
Parentifikācija
Termins “parentifikācija” radies no angļu valodas vārda “parents” – vecāki. Tā apzīmē procesu, kad bērni funkcionāli kļūst par vecākiem saviem vecākiem. Šis apgrieztās hierarhijas variants bieži rodas ģimenēs, kurās novērojams viena vai abu vecāku alkoholisms vai narkotiku atkarība.
Piemērs: ja tēvs ir atkarīgais un ģimenē ir dēls, līdzatkarīgajai mātei viņš bieži vien aizstāj tēvu. Tēvs un māte šādā ģimenē bieži vien ir infantili, tāpēc bērnam jākļūst par vienīgo pieaugušo un jāuzņemas atbildība par ģimeni, tās pastāvēšanu. Viņš pieņem lēmumus, viņš ir atbildīgs par ģimenes robežām. Šajā gadījumā stingras robežas izskatās aptuveni tā: nevienam nevajadzētu zināt, ka tēvs ir atkarīgs, tāpēc neviens nedrīkst nākt uz māju, nevienam nedrīkst stāstīt par ģimenē notiekošo. Šādam bērnam parasti nav draugu, viņš dzīvo noslēgtu “pieaugušā” dzīvi. Tā ir apgriezta hierarhija, kurā bērna statuss ģimenē ir augstāks par vecāku statusu.
Vēl viens parentifikācijas piemērs: mātes priekšlaicīgas nāves gadījumā viņu funkcionāli aizvieto meita un līdz ar to vairs nav meita. Jau no mazotnes viņa veic daudzus sieviešu darbus, rūpējoties par tēvu un viņu atbalstot. Pilnībā neiepazīstoties ar meitas lomu, viņa bieži kļūst par funkcionālu māti savam vīram.
Hierarhijas pārkāpumi brāļu un māsu apakšsistēmā
Tās ir parentifikācijas sekas – kad vecākais bērns uzņemas atbildību par vecāku apakšsistēmu, viņš uzņemas atbildību arī par bērnu apakšsistēmu (jaunākiem bērniem).
Vai cits variants: ja bērnu apakšsistēmā nav hierarhijas, nav līdera, vecākie un jaunākie bērni ir vienlīdzīgi. Tas notiek, ja viens no vecākiem stingri, autoritatīvi ietekmē bērnus, apvienojas koalīcijā ar bērnu apakšsistēmu un tādējādi vājina otru vecāku.
Piemērs: tētis, kurš pavada daudz laika ar saviem dažāda vecuma dēliem (sporto, spēlē šahu, zvejo), nešķirojot tos pēc vecuma, bet māte ir ārpus viņu kopīgajām nodarbēm. Tādā tēvu un dēlu koalīcijas situācijā māte jūtas novājināta un vēlas izveidot savu koalīciju, piemēram, ar saviem vecākiem vai psihoterapeitu.
Jāatzīmē, ka bez disfunkcionālām koalīcijām, kas apvieno vecākus un bērnus, ir arī veselīgi varianti – tās ir “horizontālas” koalīcijas starp laulātajiem un starp brāļiem un māsām.
Cienījamie vecāki!
• kad jūs “draudzējaties” ar saviem bērniem, kad sūdzaties viņiem par savu pieaugušā dzīvi, kad parādāt viņiem savu nespēju tikt galā ar zaudējumiem un sakāvēm;
• kad izmantojat bērna dvēseli kā ielāpu savai vientulībai, kad piespiežat bērnu slēpt jūsu slimīgās kaislības;
• kad sava egoisma vadīti vainojat bērnu nepateicībā un pieprasāt samaksu par “bezmiega naktīm” uzmanības vai līdzjūtības veidā,
– ziniet, ka, to darot, jūs atņemat bērnam ne tikai vecāku, par kuru jūs, pārkāpjot hierarhiju, nevarat būt. Jūs atņemat bērnam viņa dzīvi, jo, kamēr bērns kalpo jūsu pieaugušo vajadzībām, viņš neizdzīvo savu bērnību (vai jau pieaugušā dzīvi). Atcerieties par to!
Avots: b17.ru
