Laimīga un mīl dzīvi, ar vīru jūtos kā sieviete 0
“Neraugoties uz visu, esmu tagad laimīga un mīlu savu dzīvi. Runājot par bērniem, ceru, ka viss būs kārtībā. Arī ģenētiski ir daudz mazāk iespēju uz kādām nesaderībām. Es zinu, ka ir jāizbauda laiks, kad vēl nav bērnu, bet ar bērniem tu tomēr iegūsti tūkstoškārt vairāk. Es nezinu, kā es reaģēšu uz savu bērnu, mēs pagaidām īpaši par to nedomājam. Šogad apritēs divi gadi kopš apprecējāmies,” atklāti savas jūtas atklāj Annija.
Vaicāju Annijai, ko viņa gadu sadarīja, dzīvodama Libānā un ko par vīra izvēli sacīja viņa ģimene. Nedaudz ar interneta starpniecību Latvijā palikušajiem uzticamajiem audzēkņiem pasniegusi mācībstundas, mācījusies vīra dzimto valodu. “Bija, pie kā pierast, kultūra tur cita. Lasīju grāmatas, privāti pasniedzu mūziku. Libāna ir kristiešu valsts, un gan mana mamma, gan vīra ģimene mūsu savienību pieņēma. Es biju izšķīrusies, un viņi man ir kā otra ģimene. Gandrīz jāraud, cik viņi ir mīļi.
Latviešiem būtu ko mācīties no libāņiem, viņi ir tik draudzīgi, atvērti, viesmīlīgi, vienmēr smaida. Lai gan, protams, sākumā vīra draugi un ģimene bija vaicājuši, vai patiešām tā ir viņa izvēle, jo tur nav pieņemts, ka šķiras vai precēt šķirtu sievieti. Vīrs Spānijā studē doktorantūrā, bet pagaidām dzīvojam Latvijā. Viņam uz vairākiem gadiem ir uzturēšanās atļauja. Es paralēli strādāju pie izglītības iegūšanas, jo mēs nezinām, kur mūs dzīve var aizvest,” stāsta Annija, kura visu to, ko zina vokālajā pedagoģijā, apguvusi pašmācības ceļā, lasot grāmatas un pētot pasaulē labākās vokālās tehnikas, kā arī papildus izglītojoties pie mentoriem ASV, kuri sadarbojas ar zinātniekiem un attīsta visefektīvākās dziedāšanas metodes, lai maksimāli ātri dziedātāji sasniegtu vērā ņemamus rezultātus.
“Man ir paveicies, ka esmu tur, kur esmu. Es tagad izbaudu to, ka varu mācīties, man gribas tik daudz ko iemācīties, uzzināt, vēlos savā profesijā būt vislabākā,” nebaidās teikt Annija, kura iestājusies augstskolā un paralēli apmeklē vēl dažādus kursus sevis izglītošanai. Savukārt viņas vīrs apgūst latviešu valodu, bet viņa – libāņu. Savā starpā abi sazinās pārsvarā angļu valodā.
Kā vīrs jūtas Latvijā? “Es sākumā baidījos, kā mums te būs, bet nav tik traki. Jā, dažreiz vīrs sūdzas, kāpēc šeit cilvēki ir tik noslēgti un ”auksti”, jo tur viņi ir pavisam citādāki. Man arī tur dažreiz bija grūti, jo viņu uzmanības apliecinājumi var būt uzbāzīgi. Bet viņi ir tik labestīgi, tik ģimeniski. Grūti pierast pie tā, ka šeit ar kaimiņiem neveidojas tik tuvas attiecības. Tur viens pie otra iet dzert kafiju, vienmēr apvaicājas, kā klājas, un tas viss ir ar patiesu interesi, nevis tā – garāmejot,” atšķirības starp divām kultūrām nedaudz ieskicē Annija.
Runājot par vīru, Annija, kurai jau tāpat visas mūsu sarunas laikā nepazūd smaids, acis burtiski dzirkstī: “Man ir fantastisks vīrs, ļoti atbalstošs, ar viņu tiešām jūtos kā sieviete. Bet viņa tautieši gandrīz visi ir ļoti vīrišķīgi, ģimeniski, ar apziņu, ka ģimene ir jāapgādā un jālolo. Viņam ir svarīga apziņa, ka viņš ir atbildīgs par to. Patiesībā mums, latviešiem, būtu ļoti daudz ko pamācīties no viņu kultūras.”
Kur Annija dzīvos pēc pāris gadiem, vai viņai būs kāds mazs ķipars pie sāniem, to nezina pat viņa, bet jaunā sieviete tagad ļaujas dzīvei, ļauj izsmaržot katru pavasara vēstnesi – pumpuru koka zarā, puķi, kas knapi lien no zemes, katru taureni saredzēt krāsainu…
