Nežēlīgi, bet bez atbilžu meklēšanas uz “kāpēc” 0
Ar Anniju aizrunājamies par to, kāpēc dzīvē tā mēdz notikt, kāpēc tik daudz šādu traģēdiju notiek arī kristiešu ģimenēs, kuras it kā ir īpaši tuvās attiecībās ar Dievu. Piemēram, arī stāsts par Evelīnu Sproģi, kura ir ticīga un arī zaudējusi mazuli (šo stāstu atradīsi šeit).
Annijai par to ir sava teorija: “Jā, kristieši šādus gadījumus skaidro ar to, ka uzbrūk sātans. Un bieži vien kristiešiem šādas lietas notiek vairāk, jo, iespējams, viņiem ir lielāka garīgā atbildība. Kāpēc tas notika? Bija viedokļi arī no kristiešiem, ka Dievs mūs tā māca. Kā var tik nežēlīgi mācīt?! Es nemeklēju atbildes uz “kāpēc”. Tā notika, un es dīvainā kārtā pat jutos atvieglota, ka maniem bērniem nebūs jāredz nekas sliktais, nebūs jāpiedzīvo neviena nāve, karu šausmas… Neviens viņām nespēs vairs nodarīt pāri. Līdz ar bērnu piedzimšanu mēs kļūstam ļoti viegli ievainojami, vecāku galvenais uzdevums- nosargāt bērnu. Tagad esmu citādāks cilvēks. Man tagad ir dzīve pirms un pēc,” atzīst Annija.
“Pēc dzīves slimnīcā šķita, ka esmu iznākusi kā no cietuma. Es neko tajā laikā neredzēju – ne kā uzplaukst kokiem lapas, ne kā tās nodzeltē un nokrīt. Bet tagad, kad vairs man nebija nekā, es tomēr spēju paskatīties apkārt. Kā apburta es vienkārši skatījos uz zāli, kokiem. Es visu izbaudīju daudz spēcīgāk. Toreiz man nebija laika domāt, bet tagad es burtiski baudīju jebkuru ikdienišķu lietu,” savu pēc dzīvi skaidro Annija.
