Kad gribas vemt no sliktām ziņām un augšāmcelšanās 0
Annijas otrā meita Alise dzima dabiskās dzemdībās, bet arī priekšlaikus. Viss it kā bija kārtībā, bet, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, uz Vāciju tika sūtītas analīzes. “Kamēr gaidījām analīžu rezultātus, es meitiņu burtiski uz rokām nēsāju, izbaudīju to laiku, bet tad nāca diagnoze – atkal tā pati retā slimība. Tā bija pirmā reize dzīvē, kad man gribējās vemt no sliktām ziņām. Tik ļoti gribējās normālu dzīvi ar veselīgu bērniņu, bet, saņemot ziņas, uzreiz bija skaidrs, kas tālāk sekos. Alise nodzīvoja divus mēnešus, sākumā pat pati ēda no krūts, stāvoklis bija labāks nekā pirmajai meitiņai, bet atkārtojās tas pats. Jau pēc viena mēneša stāvoklis strauji pasliktinājās, drīz vien nācās atkal pāriet uz barošanu caur zondi. Un tad pienāca tā diena, kad pamodāmies no tā, ka viņa elpoja ļoti sekli un strauji. Bija skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar sirsniņu, izsaucām ātro palīdzību, bet slimnīcā viņa nomira.
Tā diena man iespiedusies atmiņā – tajā mirklī, kad tu sēdi ātrās palīdzības mašīnā, kas traucas cauri rīta sastrēgumiem, pat pa vienvirziena ielām pretējā virzienā, darot visu, lai tikai ieekonomētu laiku kaut par vienu sekundi un, iespējams, izglābtu dzīvību. Skaļās sirēnas, mediķi nobažījušies… Kad pārējiem satiksmes dalībniekiem šķiet, kā tikai pagūt uz zaļo gaismu, tajā mašīnā kāds mirst. Kopš tā laika es uz ātrās palīdzības mašīnām raugos pavisam citādāk. Tā manas meitenes aizgāja,” teic Annija, kurai visu sarunas laiku ir tik atklāts smaids un labestība acu skatienā…
Pēc otras meitiņas apbērēšanas Annijai bija grūts posms. Vīrs bija paņēmis bērna kopšanas atvaļinājumu, un ģimenē naudas bija maz, turklāt jauno ģimeni parādu dēļ lika ārā no īrētā dzīvokļa. “Vīrs bija depresijā. Kad meklējām psihologu pakalpojumus, tam pretī bija tāds cenrādis, ka uz mums tas neattiecās. Tāds tas bija pat krīzes centrā. Bet tas taču ir saprotams, ka parasti krīze saistās arī ar finansiālām problēmām. Es pat jutu, ka manī parādījās ļaunums. Ja es divus gadus biju mamma 24 stundas diennaktī, tad pēkšņi man bērnu vairs nebija… Dzīvoklī iestājies nebijis klusums, visas bērnu drēbītes, gultiņa, ratiņi, šļirces, medikamenti, pamperi, autiņi, rotaļlietas, pudelītes – viss aizvākts… Tukšums, apjukums un mežonīgas, neizturamas sāpes… Vienīgais salmiņš, pie kā pieturēties – citi saka, ka ar laiku sāpes paliekot panesamākas… Bet kā izturēt šo laiku?” to laiku atminas Annija. Tomēr bija jādzīvo tālāk, jo rēķini jāmaksā, bet vīrs slīga arvien dziļākā depresijā. Jā, Annija apzinājās, ka normāli būtu izsērot šo dzīves posmu, bet to nevarēja atļauties.
Viņa sarakstījās ar citām mammām, kuras zaudējušas mazuļus, kamēr vīrs turpināja slīgt depresijā, sāpēs. “Pienāca viena diena, kad es apzinājos, ka nevaru būt ļauna un ar nocietinātu sirdi, kāda biju jau gandrīz kļuvusi, ka ir jārīkojas. Sāku meklēt iespējas, kā dibināt biedrību. Un to arī izdarīju, mēs joprojām darbojamies un pats galvenais, ko sniedzam – psihologa pakalpojumus piecām bezmaksas konsultācijām. Tāpat mēs ar šīm mammām sarakstāmies, sniedzam morālu atbalstu, organizējam pasākumus, bez maksas nodrošinot, piemēram, teātra apmeklējumus, koncertus, masāžas, spa procedūras. Joprojām ir aptuveni 20-25 ģimenes, kuras visu laiku aktīvi izmanto mūsu biedrības sniegto atbalstu,” stāsta Annija. Šeit vari aplūkot biedrības mājaslapu, iepazīties ar citu vecāku stāstiem un uzzināt plašāk, kā saņemt palīdzību.
“Apkārtējie nezina, kā reaģēt uz šādām nelaimēm, viņi vienkārši pazūd. Mēs it kā bijām draudzē, bet tāpat visi baidās pateikt kaut ko nepareizi. Atceros, kā mums pašiem bija. Kaut kāda biedrība piedāvāja biļetes uz teātra izrādi. Tas bija ļoti mīļi, ka kāds, neko neprasot pretim, uzdāvina šādu iespēju. Varējām izrauties no visa un kaut uz dažām stundām novirzīt domas uz kaut ko citu. Tāpēc arī tagad biedrībā ar prieku palīdzam, kā vien varam, mēs zinām, kā jūtas tās ģimenes, kuras zaudējušas bērnu,” stāsta Annija.
