Annija: Meita izdzisa mūsu rokās… Izsāpēt divu bērnu nāvi un atkal mīlēt dzīvi 0
Pirms septiņiem gadiem – skarbā meitas diagnoze un izdzišana mammai rokās
Autore: Aija Rutka
Ir cilvēki, kuriem izdodas visu dzīvi nodzīvot tā līgani, bez lieliem satricinājumiem, un par to var tikai priecāties. Bet dažiem tā neizdodas, nav lemts, tā ierakstīts likteņa grāmatā? Domā, kā gribi, bet šādiem cilvēkiem nākas piedzīvot daudz rūgtu brīžu. Tāda ir Annija Ueidžana (Oueijan), kura 29 gadu vecumā ir izgājusi cauri ērkšķu biezoknim. Annija ir zaudējusi divus bērnus, šķīrusies no pirmā vīra un spējusi atkal ieelpot dzīves garšu, pat ne tikai ieelpot, bet izgaršot jau ar citām, daudz spēcīgākām garšas kārpiņām. Viņa pilnīgi negaidīti un necerēti arī atradusi savu mīlestību, ar kuru nu ir precējusies – libānieti Sami Joe.
Annija ir vokālā pedagoģe. Kā pati saka: “Šogad “Supernovā” septiņi bija mani audzēkņi”, gan kā solisti, gan piedziedātāji , bet pašai gan, lai gan balss ir skaista, nekārojoties skatuves gaismu. Ar vīru abi tagad dzīvo Latvijā, lai gan gadu Annija nodzīvojusi vīra dzimtenē – Libānā. Kā vijusies Annijas dzīve, šajā stāstā, kurā būs gan pilni kausi asaru, gan laimes mirkļu.
Annija ar savu pirmo vīru iepazinās Vasarsvētku draudzē un bija loģiski, ka divi iemīlējušies cilvēki apprecas, lai veidotu kopīgu ģimeni. Annijai toreiz bija 21 gads, kad viņa sāka gaidīt pirmo bērniņu.
Grūtniecība noritēja labi, lai gan meitiņa Beāte piedzima mēnesi agrāk, nekā noliktais dzemdību datums. Dzemdības bija sākušās, bet ārsti pamanīja, ka mazulim ir pamainījušies sirdstoņi, tādēļ nolēma veikt ķeizargrieziena operāciju. Mazulīte piedzimusi smagā stāvoklī. Neviens ārsts īsti neko nevarēja pateikt, kas mazajai vainas. Viņai bija sirds mazspēja, palielināta liesa, mazā bija jābaro caur zondi, bet elpošanas nodrošināšanai bija nepieciešams skābeklis. Neirologi atklāja, ka mazajai ir problēmas ar redzi un dzirdi, viņa praktiski nereaģēja.
“Kamēr nebija diagnozes, dzīvojām slimnīcā, jo paliatīvā aprūpe tad nepienācās. Pēc ilgas diagnozes meklēšanas ģenētiķi nejauši atklāja, ka tā ir ģenētiska saslimšana ar nosaukumu sialidoze. Tā ir ļoti reta uzkrāšanās slimība. Nezinu, kā tagad, bet toreiz Baltijas valstīs mēs bijām vienīgie. Ārsti par šo slimību neko nezināja, tā pat nebija aprakstīta viņu grāmatās, bet mums vismaz bija diagnoze un varējām doties mājās. Es pati iemācījos barot caur zondi, visu darīju,” stāsta Annija.
“Ārsti mums nelika velti cerēt, kaut gan mēs cerējām uz brīnumu līdz pēdējam mirklim. Vienubrīd meita visu laiku vēma. Es turēju viņu stāvus, vertikālā stāvoklī, lai viņu pabarotu. Barošana bija tik lēna, ka ilga praktiski visu dienu, ar dažām pauzēm. Un jau tad, kad Beātei bija aptuveni seši mēneši, es paliku atkal stāvoklī. Meitiņai bija 10 mēneši, kad vienudien pamodos un atradu viņu zilu, elpošana bija apstājusies. Panikā meitiņu elpinājām un izdevās atdzīvināt, taču viņas stāvoklis bija tik smags, ka zinājām – esam izcīnījuši iespēju no viņas kārtīgāk atvadīties, taču izārstēt nav iespēju – lielākā daļa orgānu bija pārstājuši darboties, gremošanas sistēma arī vairs nestrādāja. Sazinājos ar mūsu ārstiem, kuri ļāva palikt mājās un lika zvanīt, kad būs jāreģistrē nāves fakts. Un tā meitiņa septiņas stundas, dienu pēc manas dzimšanas dienas (Sieviešu dienā), mira mūsu rokās. Mēs bijām kristieši un meitiņu aizvadījām mīļumā, dziedot dziesmiņas,” atminas Annija. Tas bija ļoti smags laiks, bet Annija nevarēja ilgi raudāt, jo jau gaidīja otru mazuli.
