FOTO. Podiņu krāsnis joprojām ierindā! Meirānu stacija ar mūslaiku Dūdaru 6
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kad pagājušā gadsimta beigās vadīju Madonas rajona kultūras nodaļu, biju liecinieks, kā tā laika Lubānas mērs Miķelis Gruzītis mēģināja saglābt dzelzceļa līniju Madona–Lubāna. Diemžēl tā izrādījās cīņa ar vējdzirnavām, un tagad pie Meirānu stacijas sliežu ceļa atrašanās vietu var sataustīt, tikai staigājot basām kājām. Taču atšķirībā no Lubānas stacijas, kura būvēta pēc tā paša projekta, Meirānu stacijas ēka pēc dzelzceļa līnijas likvidēšanas sākusi jaunu, citām izpausmēm piepildītu dzīvi.
Jaunu tāpēc, ka Meirānu stacijā ir iekārtoti dzīvokļi, bibliotēka un valsts un pašvaldības vienotais klientu apkalpošanas centrs, bet stacijas piebūvē – šūšanas darbnīca, kurā saimnieko Pēteris Čaikovskis – skroderis ar dizainera ķērienu.
Katram projektam ir savs sākums, brīdis, kurā izšķiras būt vai nebūt, un šī stāsta pamatā ir Latvijas Saeimas 1928. gadā pieņemtais likums, kurā paredzēto dzelzceļa līniju būvju vidū bija arī samērā garā līnija no Rīgas uz Lubānu caur Ērgļiem un Madonu ar pagarinājumu līdz Kārsavai, no kurienes to varētu savienot ar Sanktpēterburgas–Varšavas dzelzceļa līniju, tomēr dažādu apstākļu dēļ šo ideju galu galā atmeta. Šajā maršrutā bija plānots būvēt šaursliežu (750 mm) dzelzceļu, taču, kad 1930. gadā Rīgas–Rūjienas dzelzceļa līnijai mainīja sliežu platumu uz 1524 mm, arī Rīgas–Madonas–Lubānas dzelzceļam noteica to pašu platumu. Sākumā ar Ministru kabineta 1929. gada 14. februāra lēmumu šīs līnijas būvniecības vadīšana tika nodota Liepājas–Glūdas dzelzceļa būves pārvaldei, bet vēlāk lēmumu grozīja, vadību uzticot Dzelzceļu virsvaldes Tehniskajai direkcijai un tās direktoram inženierim K. Timuškam.
Ne viss ritēja tik gludi
Pirmos trases nospraušanas darbus dzelzceļa līnijā Madona–Lubāna inženieris V. Mālers veica 1930. gadā, taču izrādījās, ka dabā purvu dziļumi ievērojami pārsniedza tos, kādi bija uzrādīti iepriekšējos pētījumos, tādēļ distances priekšnieks inženieris Juris Viskovātovs iepriekš nosprausto trasi vietām, jo īpaši Madonas tuvumā, izmainīja. Lai samazinātu zemesdarbus, līnijas trase bija jāpārprojektē, pārbīdot to ārpus staignajiem purviem, tomēr tā laika atskaitēs zemes darbu apjoms vienalga bijis iespaidīgs – 374,860 m³. Tos pārraudzījuši uzņēmēji J. Dzelzītis (no Madonas līdz Kujas upei) un N. Falks. Tā nu sākumā paredzēto trīs gadu laikā šīs dzelzceļa līnijas būvniecība aizņēma gandrīz divtik vairāk laika, un tikai 1935. gada 16. novembrī vilcienu kustību līnijā Madona–Lubāna (35 km) varēja svinīgi atklāt.
Pasažieru ērtībām nu vajadzēja būvēt stacijas. Meirānu stacijas ēku pēc inženiera J. Šarlova projekta 1936. gada jūlijā sāka celt uzņēmējs J. Krūkle, bet izbūves darbus uzņēmās J. Elksnis. Vieta atradās ap 94 metrus virs jūras līmeņa apmēram puskilometru no Aiviekstes upes. Stacijas ēka (375 m²) tika projektēta kā divstāvu mūra celtne ar pagrabu un malkas apkuri. Pirmajā stāvā ierīkoja uzgaidāmās un dežūrtelpas ar piebūvētu bagāžas noliktavu, ceļa meistara un remontstrādnieka dzīvokļus, bet otrajā stāvā – dzīvokļus stacijas un sliežu ceļus apkalpojošajiem darbiniekiem. Savelkot kopā visas izmaksas, būvniecība izmaksājusi apmēram septiņdesmit septiņus tūkstošus latu.
Meirānu stacijas atklāšana notika 1938. gada 9. janvārī, par ko pāris dienu vēlāk rakstīja daudzas latviešu avīzes. “Stacijas atklāšanas svinībās bija ieradušies daudz apkārtējo iedzīvotāju. Jauno celtni iesvētīja Lubānas mācītājs Hincenbergs. Satiksmes ministra B. Einberga un dzelzceļu galvenā direktora K. Bļodnieka vārdā meirāniešus sveicināja dzelzceļu virsvaldes civilbūvju daļas vadītājs arhitekts Blauss. Atklāšanā piedalījās arī Madonas apriņķa lauku pašvaldību vecākais J. Mūrnieks un apkārtējo pagastu pārstāvji.
Svinību dalībnieki nosūtīja telegrammas Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim un izteica pateicību satiksmes ministram un dzelzceļu virsvaldei, kas rūpējušies par satiksmes ērtībām.” Dzelzceļa līnija Madona–Lubāna un sešas tajā esošās stacijas (Madona, Prauliena (Lūza), Visagals, Meirāni, Jaunlubāna, Lubāna) ne tikai atviegloja vietējo iedzīvotāju nokļūšanu līdz galvaspilsētai Rīgai, bet arī veicināja apkaimes ekonomikas attīstību.
“Dzelzceļa līnija no Meirāniem uz Lubānu iet līdztekus Aiviekstes krastiem, kuras izregulētā gultne līdz ar Lubānas ezera līmeņa pazemināšanu un plašajiem meliorācijas darbiem jūtami uzlabojusi apkārtnes lauku un pļavu ražību, ar ko lauksaimnieku turība ik gadus aug un līdz ar to preču un pasažieru pārvadājumi pa jauno dzelzceļu. Staciju bagāžas noliktavas jau tagad pilnas pārvadājamo mantu, tāpat vietējie iedzīvotāji ar nepacietību gaidīja ērtās un siltās pasažieru telpas savu ceļojuma gaitu sākšanai, tuvinieku sagaidīšanai,” 1938. gada beigās rakstīja “Dzelzceļu Vēstnesis”.
Stacijas gariņš
Taču baudīt vilcienu satiksmes ērtības un ekonomikas izaugsmi ilgi nebija ļauts. Pēc pāris gadiem Latviju okupēja padomju armija, un vēlāk sākās Otrais pasaules karš. 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties, Meirānu apkaimē risinājās sīvas kaujas, tika uzspridzināts tilts pār Aivieksti, bet, par laimi, stacijas ēka necieta. Pēc kara pasažieru vilcieni turpināja kursēt līdz 1963. gadam. Dzelzceļa līniju izmantoja arī padomju armija, bet pēdējais preču vilciens ceļā devās 1990. gadā. Stacija tika slēgta. Nokārtojot virkni formalitāšu, ēka nonāca Indrānu pagasta pārziņā. Tā laika pagastvecis Vilnis Strautiņš apgalvo, ka sliedes tikušas demontētas 2002./2003. gadā, pārdotas metāllūžņos, un iegūtā nauda izlietota Baložu muižas atjaunošanai Indrānos.
Stacijas ēkā nu jau slēgtās Oskara Kalpaka Meirānu pamatskolas internāta telpās pašlaik izmitināti bēgļi no Ukrainas, bet pirmajā stāvā bijušā stacijas priekšnieka dzīvoklī mitinās Genovefa Čaikovska ar dēlu. Sirmo kundzi satieku sēžam uz bluķīša stacijas priekšā un runājamies ar vietējiem ļaudīm. Viena paziņa atnākusi pie viņas mobilo telefonu uzlādēt, cits atvedis apkaimes mežos salasītās gailenes un mellenes, jo vasarā Genovefas rūpals ir ogu un sēņu uzpirkšana. Neskatoties uz cienījamo vecumu, viņa joprojām strādā par grāmatvedi, kārtojot papīrus četriem nelieliem uzņēmumiem. Ar datoru gan nedraudzējas, jo uzskata, ka tas galvu padarot dullu, tādēļ atskaitēm nepieciešamos skaitļus datorā palīdz ievadīt dēls.
Genovefu var uzskatīt par Meirānu stacijas gariņu – te viņa uzaugusi, skolā gājusi un atgriezusies pēc vecāku nāves. No 1939. gada viņas tēvs, pēc tautības polis, šeit sācis strādāt par dzelzceļa strādnieku. Tolaik attiecībā uz pienākumiem valdījusi armijas disciplīna, viss ticis darīts ar rokām, un sliežu starpām bijis jābūt kārtīgi izravētām. Pasažieru vilciens kursējis katru dienu, bet piecdesmitajos gados – pārdienām. “Dažreiz mums, bērniem, atļāva pārvietoties pa dzelzceļu ar drezīnu.
Tad varējām aizbraukt līdz nākamajai stacijai Visagalā. Tā bija ļoti skaista – maziņa, dzeltena ēka, kuras durvis, sienu paneļi, pasažieru soli bija darināti no ozolkoka,” atceras Genovefa. Vilciens no Meirānu stacijas ceļā devies ļoti agri, tāpēc uzgaidāmajā telpā soli bijuši gari ar noapaļotiem galiem, lai tālīnākie braukt gribētāji varētu ērti atgulties un pārlaist nakti. Bijusi arī maza virtuvīte, kur sev uzvārīt tēju vai uzcept kādu gaļas šķēli. Genovefa bija vecākā sešu bērnu ģimenē un kopā ar tēti un mammu visi draudzīgi sadzīvojuši divistabu stacijas dzīvoklītī, kuram vismaz bijusi paliela virtuve. Tēvs agri cēlies un vēlu gājis gulēt, jo pēc kara Meirānu apkaimē bijis nemierīgi. Meži pilni ar partizāniem, un pirms vilciena pienākšanas visi sliežu ceļi bija jāpārbauda – vai nav kaut kas sabojāts vai kāds koks pāri sliedēm nogāzts.
“Par dzelzceļniekiem ļoti rūpējās. Taisīja analīzes, vai akā tīrs dzeramais ūdens, uzmanīja, lai visi skursteņi būtu laikus iztīrīti. Bija arī speciāli dzelzceļnieku veikali, kuros varēja dabūt tādas pārtikas preces, kādas lauku veikalos nebija dabūjamas, un specslimnīcas. Dažkārt strādniekiem tika piešķirtas arī brīvbiļetes uz ārzemēm.” Genovefa atceras, ka rīkoti arī dzelzceļnieku saieti, svinēta Dzelzceļnieku diena, kad uz Meirāniem atbraukuši kolēģi no Lubānas un Visagala. Protams, arī iedzēruši, bet lielākoties tikai alu, jo šņabis nav bijis pieejams. Alu brūvējis arī Genovefas tētis. Īsto, ne tādu, kā tagad veikalā pārdod – iesalam pieliktas tikai pāris karotes cukura, lai raugs sāktu darboties. Bērni arī dabūjuši pagaršot otrreizējo uzlējumu, ko šaipusē saukuši par patekām. “Tik salds un garšīgs, ka dzerot lūpas pilnīgi lipa kopā.”
Podiņu krāsnis joprojām ierindā
Pa galveno ieeju nonāku Meirānu bibliotēkā – bijušajā stacijas uzgaidāmajā telpā, kur mani laipni sagaida bibliotekāre Dina Sestule. Viņa te grāmatlasītājus gaida pirmdienās, trešdienās un piektdienās, bet abās pārējās nedēļas dienās nāk pašvaldības darbiniece, kas apkalpo klientus – sniedz konsultācijas, palīdz vietējiem cilvēkiem uzrakstīt iesniegumus, sagatavot dažādus dokumentus.
Bibliotēkā ir arī bezmaksas interneta pieejas punkts. Šobrīd grūti iztēloties laiku, kad šeit uzturējās pasažieri, bet aukstajos mēnešos viņi noteikti sildījās pie balto podiņu krāsns, kas joprojām pilda savas funkcijas. “Lai gan mums ir pašiem sava centrālapkure, pavasaros, kad beidzas apkures sezona, es šad tad šo krāsni iekurinu, jo te ir ziemeļu puse, mūra sienas un telpa ātri paliek ļoti auksta,” teic Dina. Uz grīdas bijušas krāsainas flīzes – dažas vēl redzamas uz lieveņa pie izejas uz peronu.
Pretējā pusē ieejai saglabājušās vecās stacijas durvis, kas no uzgaidāmās telpas veda uz peronu, par kuru liecina vien dažas betona plāksnes un perona apmale. 2004. gadā pirms bibliotēkas ievākšanās veica remontu un saglabāja šīs ventilācijas atveres, stāsta Dina, rādot izvirzījumus visapkārt telpai. Nelielā istabiņā tuvāk perona durvīm esot bijusi jau minētā plītiņa tējas vārīšanai, bet uzgaidāmās telpas otrā galā – kases lodziņš un blakus palīgtelpas. Nu tās pievienotas pirmā stāva dzīvoklim. Pēc remonta stacijas ēkā izveidots sabiedriskais centrs ar pasta nodaļu lejā un feldšerpunktu augšstāvā – tagad šīs iestādes likvidētas. “Vietējiem cilvēkiem bija ļoti ērti visus pakalpojumus saņemt vienuviet, jo garām stacijai iet autoceļš Jaunkalsnava–Lubāna un ceļa pretējā pusē ir arī veikals.”
Kā jau ulmaņlaiku celtne, Meirānu stacija būvēta pamatīgi, lai tās pamati varētu izturēt garāmbraucošo smagsvara vagonu radītās vibrācijas, pārsvarā pārvadājot baļķu kravas. Pašlaik ēka ir labā stāvoklī, nesen nomainīts jumts, un tās iemītnieki ar dzīvi stacijā ir apmierināti, vienīgi notekcaurules un fasādi gan vajadzētu atjaunot, lai nebūtu kauns, spriež Genovefa. 2002. gada rudenī stacijai piešķirts Industriālā mantojuma karogs, bet pēc svinīgā pasākuma tas vairs neesot manīts. Viņa atceras, ka dzelzceļam abās pusēs stādītas dubultalejas – tuvāk sliedēm ozoli, tālāk egles. Padomju laikā tās nocirstas, un tikai pie pašas stacijas pasargāts neliels posms šādu stādījumu. Saglabājies arī tehnikas šķūnis, kur glabātas drezīnas, un vēsturiskā slita, kur sieti braucēju sagaidītāju zirgi.
Skroderis un viņa darbnīca
Meirānu stacijas piebūvē savu šūšanas darbnīcu iekārtojis Genovefas dēls Pēteris Čaikovskis, kurš piecus gadus nostrādājis Lielbritānijā, bet izlēmis atgriezties dzimtenē un ar iekrāto naudu uzsākt savu biznesu. Nu viņš ir liels atbalsts mammai, jo sevišķi šobrīd, kad, strādādama dārzā, viņa salauzusi plecu. Pēterim patikusi dejošana, tādēļ viņš mācījies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, bet pēc astotās klases sapratis, ka tur vairs neiederas, jo vairāk paticis ņemties ar drēbēm. Iestājies divgadīgajā Rīgas 6. tehniskajā skolā, kur sagatavoja skroderus, un pabeidzis to tikai ar teicamām atzīmēm. Laiks padomju armijā aizskrējis nemanot, jo divus gadus to vien darījis, kā šuvis apģērbus augsta ranga virsniekiem, bet slavenajam krievu komponistam atbilstošā vārda dēļ armijā saukts par komponistu, nevis skroderi.
Soli pa solim Pēteris šūšanas darbnīcu attīstījis visaugstākajā līmenī. Nu viņa arsenālā ir profesionāla gludināmā iekārta un sešas dažādas šujmašīnas – divas taisnvīles šūšanai, plakanšuvei, pogcaurumiem, kā arī overloks abpusējai šūšanai. Ar tām viņš var izpildīt jebkuru pasūtījumu no tautas tērpa līdz mētelim, kas skaitās vissarežgītākais skrodera darbs.
“Tie, kas prot uzšūt mēteļus, var uzšūt visu citu, un es to varu, jo tieši ar mēteļu šūšanu sāku skoloties un man patika strādāt ar bieziem audumiem,” Pēteris tikai mulsi pasmaida, kad nosaucu viņu par mūslaiku Dūdaru. Bet pati dārgākā un universālākā ir izšūšanas mašīna, kuras iegādi projekta ietvaros atbalstījusi Madonas novada dome. Ar to, ievadot datorā bildi, var uzšūt jebkuru zīmējumu uz krekliņiem, jakām, cepurēm.
Nupat Pēteris uzšuvis daudzkrāsainas emblēmas motociklistu kluba “Brīvie vanagi” dalībniekiem un sācis sadarboties ar jauno Lubānas mākslinieku Kasparu Jelaioni, taču arī viņam pašam patīk veidot savu dizainu. “Es visus darbus taisu vienā eksemplārā, nekas neatkārtojas. Visi mani klienti var būt droši, ka otru tāpat ģērbtu cilvēku uz ielas nesatiks,” ar lepnumu saka Pēteris. Viņam patīk saviem apģērbiem uzšūt latviešu spēka rakstus – Austras koku, auseklīšus, pērkonkrustus, saules un Laimas zīmes.
Atsevišķā telpā sakrājušies pārdesmit apģērbu modeļi, kas tapuši izstādei, kura augusta otrajā pusē būs apskatāma Lubānā. Materiālus viņš pērk bez starpniekiem – pēc linu auduma pats brauc uz Panevēžu, bet vislabāko kokvilnas audumu dabū Polijā, kur to ražo no Pakistānā audzētām izejvielām. Darbnīcā pie sienas goda vietā karājas skaista pagodinājuma lente, kuru Pēteris saņēmis par linu tērpu darināšanu tautas deju kolektīvam “Lubāna” 35 gadu jubilejā, kurā pats arī dejo, lai dejas mīlestība nebūtu greizsirdīga uz skrodera mīlestību.
Piebilde: “Latvijas dzelzceļa” vēstures muzeja izveidotajā kartē “www.dzelzcela-objekti.lv” apkopoti dzelzceļa objekti Latvijā un Baltijā, tostarp informācija par vēsturiskajām stacijām.
