“Igaunijas elite spēja formulēt vienu valsts prioritāti – IT, Latvijā mums ir apmēram sešas,” skaidro Meijere 0
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Latvijā notika Digitālo prasmju nedēļa. “SK ID Solutions”, uzņēmuma, kas nu jau piecus gadus nodrošina Smart-ID pakalpojumu, Latvijas filiāles vadītāja Sanita Meijere sarunā ar “Latvijas Biznesu” cenšas izvērtēt, kādas pārmaiņas digitālo prasmju un digitalizācijas attīstībā notiek Latvijā.
Digitālās ekonomikas un sabiedrības indekss (DESI) jau gadiem ilgi uzrāda atšķirības valsts un privātā biznesa digitalizācijas līmenī – proti, to, ka valsts iestāžu digitalizācijas pakāpe ir krietni augstāka nekā privātajā biznesā. Kāpēc privātie uzņēmēji atpaliek no valsts, pilnīgi pretēji izplatītajam priekšstatam, ka privātais bizness dažādu tehnoloģiju un inovāciju ieviešanā vienmēr apsteidz valsti?
S. Meijere: Domāju, ka šajā jautājumā lielu lomu spēlē tas, ka esam Eiropas Savienības dalībvalsts. Proti, digitalizācija ir viena no svarīgākajām ES prioritātēm, kas turklāt dod būtisku pozitīvu ieguldījumu arī pirmās prioritātes, Zaļā kursa un vides ilgtspējas īstenošanā. Tad nu tiek izstrādātas dažādas vadlīnijas, kas dalībvalstīm jāīsteno, un tam tiek paredzēts pietiekami liels finansējums dažādu ES fondu līdzekļu izskatā. Proti, valsts iestāžu augstā digitalizācijas pakāpe izskaidrojama ar ārēja spiediena un finansējuma esamību, savukārt biznesa digitalizācijas temps vairāk atkarīgs no paša biznesa attīstības vajadzībām, perspektīvām un personisko līdzekļu pieejamības.
Otrs iemesls, kādēļ valstij ar digitalizāciju veicas vieglāk, ir tas, ka valsts izdod dažādus noteikumus un pārvaldes aparāts spiests tiem sekot. Ja valsts nolemj, ka tagad dokumenti tiks parakstīti tikai elektroniski, tad visiem ierēdņiem tiek izgatavoti elektroniskie paraksti, un no pirmdienas vai mēneša pirmā datuma visa parakstīšana notiek tikai tā. Komercsektoru tā piespiest nevar.
Visbeidzot, trešais attīstības dzinulis valstij ir nepieciešamība nodrošināt dažādu ES regulu un noteikumu izpildi. Piemēram, pirms kāda laika tika pieņemta eIDAS regula par kvalificētajiem elektroniskajiem parakstiem, kas nozīmēja, ka visām valsts un pašvaldības iestādēm bija jābūt spējīgām pieņemt jebkuru ES kvalificēto elektronisko parakstu, proti, dokumentus, kas ar tādu parakstīti. Tas arī uzliek zināmas saistības gan sistēmu attīstībai, gan iekšējai sakārtotībai.
Ko var darīt šīs tendences maiņai un straujākai privātā sektora digitalizācijai?
Privātā biznesa attīstību digitalizācijas virzienā ļoti pozitīvi ietekmējusi Covid-19 pandēmija. Pēdējo divu gadu laikā situācija biznesa digitalizācijas jomā krasi, faktiski nesalīdzināmi, mainījusies. Šo divu gadu laikā uzņēmēji beidzot novērtēja to, ka daudzas lietas iespējams paveikt attālināti, un sāka strauju attīstību šajā virzienā. Turklāt ekonomikas atveseļošanas programmas ietvaros jau tuvā nākotnē būs pieejami granti digitalizācijas veicināšanai, un ceru, ka uzņēmēji pratīs tos izmantot.
Manuprāt, pastāv viens privāto uzņēmumu segments, kas ļoti skaidri izprot digitalizācijas vērtību – tie ir lielie eksportējošie uzņēmumi, kur darba efektivitātei un izmaksu samazināšanai ir liela loma eksportspējas nodrošināšanai, turklāt pieejams pietiekami daudzskaitlīgs un pietiekami izglītots personāls. Savukārt, vai jums nešķiet, ka digitalizācijas vērtība nelielam pārtikas veikalam Limbažos vai kafejnīcai uz ceļa Rīga–Daugavpils ir daudz diskutablāka?
Ja vērtē tādos ļoti lielos vilcienos, izmantojot Pareto principu, tad droši vien varētu piekrist, ka 80% lielo uzņēmumu nebūs problēmu ar digitalizāciju, savukārt 80% mazo būs. Taču arī abos šajos gadījumos pastāvēs atlikušie 20%. Lielajiem uzņēmumiem mēdz būt milzu problēmas ieviest dažādus digitālos risinājumus, jo jānodrošina savietojamība ar t. s. mantotajām sistēmām – proti, tādām, kas pastāvējušas jau kopš uzņēmuma darbības sākuma, iespējams, vēl pirms datoru ēras. To aizstāšana vai arī panākšana, ka tās spēj sazināties un apmainīties ar informāciju ar jaunajiem digitālajiem risinājumiem – tas ir milzu izaicinājums un tā risināšana prasa ļoti lielus naudas un cilvēku resursus. Savukārt, ja runājam par mazajiem uzņēmumiem, īpaši tiem, kas dibināti pēdējos gados, tad tie pārsvarā saprot, ka mūsdienās bez digitālajiem risinājumiem, kas iebūvēti pašos uzņēmuma darbības pamatos, uz strauju attīstību un panākumiem nav ko cerēt.
Piemēri vietā, bet tas tomēr neatbild uz jautājumu – kāda ir digitalizācijas vērtība mazajam pārtikas veikalam Limbažos vai kafejnīcai pie Rīgas–Daugavpils šosejas? Kā digitalizēt šos uzņēmumus?
Nav jau tā, ka digitalizācija ir pilnīgi nepieciešama visiem uzņēmumiem. Taču jebkurš solis, kas ļauj biznesa partneriem vai klientiem kaut ko vairāk uzzināt par tavu uzņēmumu un to, ko tu piedāvā, ir lietderīgs. Tādēļ mājas lapa kafejnīcai, kurā būtu atrodama ēdienkarte, darba laiki un karte ar adresi liekas pilnīgi loģisks solis un šim solim būtu jābūt digitālam – savā mājas lapā, “Facebook”, “Tripadvisor” utt. Savukārt jebkuram veikalam ir piegādātāji, un vajag tikai pamēģināt, cik ērti ir apmainīties ar dokumentiem elektroniski un parakstīt tos attālināti, lai vairs negribētu atgriezties pie papīra dokumentiem un fiziskās saskarsmes.
Tas pats DESI indekss apgalvo, ka Latvijā ir labi attīstīta digitālā infrastruktūra, proti, uzstādīti dažādi serveri un datu centri, savilkti optiskie kabeļi utt. Savukārt šīs infrastruktūras izmantošana stipri atpaliek. Vai arī jūs redzat šādu tendenci?
“SK ID Solutions” šādu tendenci tieši savā darbībā neredz. Taču no sarunām ar kolēģiem IT un sakaru jomās vērojams, ka par to ļoti uztraucas tieši sakaru jomas pārstāvji. Viņi saka – infrastruktūra un nodrošinājums ir, bet bizness neveido savus risinājumus, lai tos izmantotu. Taču arī šajā jomā pēdējos divos gados notikušas lielas pārmaiņas.
Atļaujiet stāstu no personiskās pieredzes. Jūsu uzņēmuma pamata darbības veids ir elektroniskās identifikācijas veida “Smart-ID” nodrošināšana. “Smart-ID” šobrīd vēlas izmantot diezgan pakalpojumu veidi. Es, piemēram, pirms kāda laika vēlējos uzstādīt sev telefonā “Neste” mobilo aplikāciju un smalki norēķināties ar degvielu digitālā veidā. Taču “Neste” pieprasa “Smart-ID”, bet es savukārt esmu bankas “Citadele” klients, kas “Smart-ID” neizmanto – rezultātā mans nodoms digitalizēties ar troksni izgāzās un turpinu izmantot maksājumu karti. Lūk, klasisks piemērs tam, ka infrastruktūra it kā ir, bet izmantot to nav iespējams…
Jūs neesat izmantojis visas iespējas. Šo problēmu jebkurš Latvijas iedzīvotājs var apiet, ja viņam ir ID karte ar aktivizētu e-parakstu. Ar ID karti, kurai ir aktivizēts e-paraksts, “Smart-ID” profilu dažu minūšu laikā sev var izveidot jebkurš Latvijas iedzīvotājs, neatkarīgi no tā, vai banka izmanto “Smart-ID” vai ne. Starp citu, “Youtube” esam publicējuši vienkāršu un saprotamu apmācības video, kā to izdarīt.
“SK ID Solutions” strādā visās Baltijas valstīs. Kādas atšķirības digitālo pakalpojumu izmantošanā ir vērojamas?
Nu, igauņi jau vēsturiski ir pieradināti, ka visi darījumi ir jākārto attālināti, jau ap 2010. gadu 60% visu biznesa darījumu tika veikti attālinātā formā. Viņiem liekas jocīgi, ka kaut kur vēl pastāv fiziski papīra rēķini, un to viņi nesaprot. Latvijā un Lietuvā klientiem ļoti patīk, ka palīdzība tiek sniegta pa tālruni, igauņi dod priekšroku e-pastiem. Igaunijā arī infrastruktūra datu apmaiņai starp publisko un privāto sektoru ir ļoti labi organizēta. Latvijas un Igaunijas kvalificētie elektroniskie paraksti savstarpēji sadarbojas, ar Lietuvu ir problēma. Manuprāt, digitalizācijā Lietuva atpaliek ne tikai no Igaunijas, bet arī no Latvijas.
Kā igauņiem tik šķietami viegli un vienkārši izdevās pārliecināt valsts pārvaldi, sabiedrību un uzņēmējus, ka visu vajag digitalizēt un izmantot attālinātos pakalpojumus? Un kāpēc Latvijā un Lietuvā tas tik viegli neveicas?
Man šķiet, ka atšķirība slēpjas prioritātēs un domāšanā. Igaunijas politiskā, ekonomiskā un intelektuālā elite spēja formulēt vienu valsts prioritāti, proti, tehnoloģijas, vai precīzāk – informācijas tehnoloģijas. Rezultātā viss tika darīts atbilstošas vides un valsts tēla izveidošanai. Un visi tam pakļāvās, un visi darbojas vienā virzienā. Latvijā, kad bizness aicināja valsti noteikt prioritāros attīstības virzienus, tad mēs nekādi nespējām šo skaitli samazināt mazāku par seši – mums ir mežsaimniecība, lauksaimniecība, bankas, tranzīts, būvniecība un kaut kur pa vidu arī IT. Tā kā esam tieši tāda pati valsts kā Igaunija, bez īpašiem resursiem un priekšrocībām, tad rezultātā arī mūsu pūliņi ir daudz izplūdušāki.
