Meiers par Valmieru: tādas lietas neizmirst 0
LBL čempionātā šovakar sākas pusfināla sērija starp “VEF Rīga” un “Valmiera/Ordo” komandām. Pērnā gada fināla atkārtojums, kurā toreizējo zaudētāju sastāvā palikuši tikai divi spēlētāji – Mārtiņš Meiers un Mareks Mejeris, kamēr vidzemniekiem ierindā ir septiņi čempioni.
Spilgti līderi un zvaigznes ir abās komandās. Šo sēriju sākot, gribam izcelt Mārtiņu Meieru, kurš šajā sezonā ir galvenais pretendents uz gada progresējušākā basketbolista titulu. Varbūt tas tieši neparādās LBL statistikā, drīzāk vairāk jāskata VTB līgas skaitļi, taču būtību tas nemaina – Meiers šajā sezonā ir spēris milzīgu soli savā izaugsmē un kļuvis par augstākā līmeņa centra spēlētāju.
Sezonas laikā tika sabērti 31 un 18 punkti “Zenit” grozā, 21 pret Eirolīgā spēlējušo Kazanas “Unics”, 17 un 12 – pret vareno Maskavas “CSKA”, 20 un 19 pret “Himki”. Faktiski pret visiem top līmeņa klubiem (tātad – arī attiecīga kalibra pretspēlētājiem) Mārtiņš nepazuda. Tieši otrādi – sevi apliecināja kā viens no komandas līderiem, bija drošs un ar labi noslīpētām spēlētāja kvalitātēm. Sezonas laikā tika realizēti 55% divpunktu metienu (labs rādītājs, tomēr mazliet zemāks kā sezonu iepriekš) un vidējā rezultativitāte pieauga līdz 13,7 punktiem. Meiers ir kārtīgs darbarūķis. Laukumā un treniņos. Tā radis kopš bērnības, kad neizlaida teju nevienu treniņu. Ja nokavēja autobusu, no Lapmežciema uz nodarbību Kauguros aizskrēja kājām.
Sezonas laikā vienā no kluba sagatavotajām video intervijām Meiers uzdungoja dziesmiņu “I’m ready to fly”. Lielā daļā sezonas spēļu bija sajūta, ka Mārtiņš laukumā patiešām lido.
“Pirms sezonas nedomāju, ka izdosies tik daudz labas un pārliecinošas spēles. Pagājušajā vasarā olimpiskais kvalifikācijas turnīrs beidzās jūlijā, bija iespēja atpūsties un no pirmās kopā sanākšanas dienas gatavoties ar komandu. Varbūt tādēļ turpinājums bija tik labs, izdevās pirmās spēles, treneri uzticējās un pats centos lidot arvien vairāk,” atklāj Mārtiņš Meiers.
– Vai bija lietas, ko gatavošanās posmā un sezonas laikā darīji īpaši?
– Nekas būtiski netika mainīts. Lietas, pie kurām ir jāstrādā un jāpielabo, ir zināmas. Daudz bija individuāls darbs ar Jevgeņiju Kosuškinu – pie kustības, pie spēles groza apakšā, pie pustālā metiena. Vienmēr esmu uzskatījis, ka man ir labs metiens, kāpēc lai to neizmantotu? Treneri deva tās mazās lietiņas, kuras uzlabo rezultātu. Tika piestrādāts arī pie tādām lietām kā uzmanības noturēšana spēles laikā, mikrotraumas. Ķermenim jābūt kārtībā.
– VTB līgā labākās spēles sanāca pret spēcīgām komandām. Tās spēles ir arī kā izstāde, kurā sevi atrādīt potenciālajiem pircējiem. Sakritība?
– Cenšos gatavoties katrai spēlei vienādi, vai tā ir pret “CSKA” vai Jēkabpili. Tikai tā vari zināt, ko spēs pretinieks, tā pašam spēlēt ir vieglāk. Arī LBL sezonā mums nemaz tik viegli negāja. Droši vien reizēm koncentrēšanās pazuda. Spēles nedrīkst dalīt, ir svarīgi katrā spēlē pašam latiņu noturēt vienā augstumā. Ja būsi labs, pamanīs jebkur – vai tā būtu VTB līga, va LBL.
– Cik ilgi vēl ir līgums ar “VEF Rīga”?
– Līdz sezonas beigām. Aģents strādā, bet pats par nākotni vairāk domāšu pēc sezonas beigām.
– Tava pirmā leģionāra pieredze 22 gadu vecumā Vācijā nebija diez ko veiksmīga. Aizbrauci par zaļu?
– Var teikt, ka apdedzinājos, bet arī tas bija pozitīvi. Ieguvu nenovērtējamu pieredzi un tagad iekļauties citā valstī, citā komandā noteikti būtu daudz vieglāk. Pašām šķiet, ka esmu tam nobriedis. Toreiz Vācijā nezināju, kā ir būt leģionāram, vienam svešā zemē un pilnīgi svešā basketbolā. Spēlēšanas ziņā nebija viegli, taču labāk sapratu vairākas lietas. Ko pamainīt domāšanā ārpus basketbola, kā notiek komandas veidošanas process.
– Droši vien Tev kā katram basketbolistam ir savs lielais sapnis?
– To man jautājuši daudzi. Protams, pasekoju līdzi tam basketbolam, kādu spēlē okeāna otrā pusē. Bet būsim reāli – es sevi redzu Eiropas basketbolā, tas man ir tuvāks. Ar kārtīgu aizsardzību un organizētu uzbrukumu. Eirolīga? Jā, tāds varētu būt mērķis.
– Pagājušā gada zaudējums LBL finālā pret “Valmiera/Ordo” vēl kremt?
– Tādas lietas neaizmirst. Personīgi pārdzīvoju par to sēriju, bija smagi. Ir daudz domāts, kāpēc notika tieši tā, bet tāds ir basketbols. Ir jāsamierinās, jāaizmirst un jāiet tālāk.
– Ko šogad gaidi no Valmieras? Viņi atkal var jūs uzvarēt!
– Var, tikai mēs arī neesam nekādi ņemamie. Lai to izdarītu, būs ļoti jāpacīnās. Iepriekšējās sezonas sākumā bija treneru maiņa, cits basketbols, sastāva maiņas. Visiem bija sarežģīti un mums neizveidojās īsta komanda. Tagad visi esam kopā no sākuma, iespēlējušies. Pašiem saprotamāks basketbols, un tā ir ļoti liela starpība.
– Valmierai zem groza tagad ir Korijs Fišers. Esi redzējis?
– Jā, labs spēlētājs, pieredzējis. Būs interesanti, tomēr basketbols ir komandas sporta veids. Ja par individuāliem izaicinājumiem, tad man tie drīzāk ir pret saviem labiem čomiem. Tādi ir Lauris Blaus Valmierā, Ronalds Zaķis Ventspilī. Pēdējā spēlē Rīgā bija īsts derbijs, izvicinājāmies elkoņiem, mazliet apmainījāmies laipnībām. Bet dzīvē esam draugi.
Cerēsim, ka tāda – asa un nepiekāpīga, bet nepārkāpjot draudzības normas – būs atlikusī LBL čempionāta daļa.
