“Zigfrīds Anna Meierovics ir viens no mūsu vēsturē visdiženākajiem cilvēkiem.” Saruna ar dramaturģi Daci Micāni-Zālīti 10
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji
VEF Kultūras pils Lielajā zālē šovakar pirmizrādi piedzīvos 21. gadsimta pirmā latviešu oriģināloperete “Trīs zvaigznes. Zigfrīds”, kuras režisore ir dramaturģe, dzejniece un folkloriste Dace Micāne-Zālīte.
Uz patiesiem notikumiem balstītais komponista Platona Buravicka un libretista un dzejas autora Jura Hirša stāsts vēsta par starptautiski atzīto, slaveno Latvijas diplomātu, mūsu valsts pirmo ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu (1867–1925).
“Inscenējums veidots kā laikmetīgu mākslas valodu sintēze mūzikā, kino, horeogrāfijā un vizuālajā mākslā, radot mūsdienīgu interpretāciju un savienojot laikmeta notikumus pirms simt gadiem Latvijā un pasaulē,” saka Dace Micāne-Zālīte.
Visnotaļ intriģējoši, ka operete nav iestudēta teātrī, bet uzņemta kā filma Lauteres muižas kompleksā.
Jūs esat studējusi arī Amerikā, pa divi lāgi kopā šajā kontinentā aizvadījusi piecpadsmit gadus. Vai šī pieredze svešumā devusi vēl kādu papildu šķautni skatījumam uz Latvijas valsts dibināšanas laiku un Zigfrīda Annas Meierovica personību?
D. Micāne-Zālīte: Noteikti, noteikti! Studēju Jeilas universitātes Drāmas skolā režiju, tā bija pētniecība 2008./2009. gadā, tieši režisora darbs pie izrādes iestudējuma. Kopš 2016. gada esmu repatriante, tas ir statuss, ko piešķir, kad atgriežas dzīvot Latvijā.
Ir jāaizbrauc un kādu laiku jābūt svešākā pasaulē, lai palūkotos no cita skatpunkta uz to, kas mums ir. Un mums kā mazai nācijai, nu – cik tad esam… Nepilni divi miljoni? Viens Ņujorkas pilsētas rajons! Un kā mazai nācijai mums ir lielas svētības – sava zeme, sava valoda, savas ļoti neparastas, gudras, no dzimtas dzimtā pārmantotas tradīcijas.
Atceroties Zigfrīdu Annu Meierovicu, domāju, ko viņš darītu šodien, lai tie simti tūkstoši, kas, ekonomiskās politikas dzīti, pametuši Latviju, savu valsti, atgrieztos.
Mūsu filma sākas ar ainu, kur Maskavā bēgļu komitejā filmas galvenais varonis Zigfrīds savā dzimšanas dienā tiekas ar Jāni Čaksti un Vili Olavu. Strādā, sēž pie galda, pārbauda rēķinus, jo viņi organizē 600 000 latviešu bēgļu atgriešanos dzimtenē, rūpējas, lai cilvēki ceļā nenomirtu badā.
Skatoties arhīva kadrus, redzu, kā nāk mājās strēlnieki, kā pārnāk latvieši. Krievijas–Latvijas robežu cits pāriet plikām kājām, bet sarkanbaltsarkano Latvijas karogu rokās. Viņi atgriežas savā valstī. Tas ir tas lielākais vēstījums no pagātnes šodienai. Un Zigfrīds Anna Meierovics, veidodams valstisko platformu, arī bija absolūti drošs par to, ka ir un būs Latvija.
Te nav un nebūs nekāda krievu guberņa, nav baltvāciešu muižu zeme, nav tā, ka, tiklīdz ticis pie naudas, latvietis pārvācojas.
Palasiet Meierovica runas, viņš nemētājas ar vārdiem, bet ik pa brīdim, kad Latvija jau nodibināta, Saeimas deputātiem atgādina: strēlnieki taču mira par Latviju, ko mēs tagad strīdamies, par ko plēšamies?
Mūsu puiši atdeva dzīvību. Viņam ļoti pie sirds bija tas, kā tāds vienkāršs Pēteris Priedītis no Pārdaugavas mazas ieliņas atnāk un iestājas kareivju rindās, lai cīnītos par Latvijas brīvību.
… par tām trim zvaigznēm, kas Brīvības pieminekļa smailē.
Lasot Jura Hirša dzeju, dziesmu liriku, tekstus, tajos atklājas absolūts dzimtenes mīlestības spēks. Un zvaigznes mums, latviešiem, ir kā Brīvības piemineklī, tā dziļi sirdī, tautas ticējumos.
Mums Dieviņš jāj ar zirgu zvaigžņu deķi mugurā, mums saules meitas ver vaļā vārtus zvaigžņu cimdiem rociņā. Mums zvaigznes ir daļa no mūsu dzīves, mūsu garīgās telpas.
Kuras līnijas no Meierovica dzīves izcēlis Juris Hiršs?
Kā jau biogrāfiskam stāstam, paņemti atslēgas punkti. Operetē ir divas milzīgas strāvas. No vienas puses, Meierovica mīlestība pret savu mūža darbu, pret sajūtu, ka viņš reāli būvē Latviju – ar runām, ar dažādu vissarežģītāko situāciju atšķetināšanu.
Tas ir Zigfrīda Annas Meierovica diplomāta ceļš, veidojot Latviju, dibinot kontaktus visur Eiropā, vai tas būtu Parīzē vai Varšavā pie poļu ģenerāļa Jusefa Klemensa Pilsudska, vai vēlāk Rīgā, kad Meierovics jau ir ārlietu ministrs. Bet otra mīlestības līnija ir Meierovica kā vīrieša jūtu dzīve.
Viņa mīlestība pret divām sievietēm, vispirms – pirmo sievu Annu, viņa bērnu māti, un viņu laulībā dzimušajiem trim bērniem – Helmutu, Ruti un pastarīti Gunāru.
… kurš vēlāk, jau cienījamos gados, atgriezās Latvijā un ienāca atjaunotās valsts politikā.
Jā, atgriezās, bet, arī vēl Amerikā dzīvodams, Gunārs Meierovics daudz darīja Latvijas labā, darbodamies Pasaules brīvo latviešu apvienībā, turpinot sava tēva redzējumu par to, ka baltiešiem jābūt vienotiem.
Ko Zigfrīds Anna Meierovics dzīves traģiskā aprāvuma dēļ nepaspēja – vienot ciešāk Baltijas valstis –, to centās turpināt viņa dēls Gunārs. Meierovics ticēja Baltijas vienotībai, un, ja Latvija, Igaunija un Lietuva jau savulaik būtu vienotākas, tad trīs valstis būtu arī stiprākas un varenākas Eiropas un pasaules kontekstā.
Bet, atgriežoties pie operetes līnijām, ir vēl trešais loks – Jura Hirša neierasti drosmīgi ievilkts epizožu cikls, kur Zigfrīds Anna Meierovics neparastās situācijās satiek savu nākamo sievu Kristīni Bakmani, kuru izdzied, izspēlē, izraud Sonora Vaice.
Kristīne Bakmane satiek Zigfrīdu Annu Meierovicu visdažādākās pasaules malās. Un no šiem īsajiem mirkļiem stāsta audumā veidojas viņu mīlestība. Pirmajā mirklī varbūt liekas, nu kā tā var būt, ka Kristīne Bakmane ir te vienā, te otrā pasaules malā – Parīzē, Maskavā un Varšavā, kur viņas ceļi krustojas ar pazīstamo diplomātu Meierovicu?
Bet, ja atceramies, ka Kristīne Bakmane ir viena no pirmajām latviešu uzņēmējām, lidmašīnu būves kompānijas īpašniece, tad tas ir reāli iespējams! Ja zinām, ka viņas un Zigfrīda Annas Meierovica kopīgais sapnis bija attīstīt lidmašīnu būvi Latvijā – un pie tā viņi arī palika, kad apprecējās un arī kad aprāvās viņu kopīgā dzīve, – tad kļūst apjaušams šīs sievietes valdzinājuma spēks.
Visnotaļ neparasti, ka operetes varoņi nevis uznāks uz skatuves, bet mēs tos redzēsim filmā.
Lai varētu piepildīt Operetes teātra valdes priekšsēdētājas, radošās direktores Agijas Ozoliņas-Kozlovskas izloloto ideju radīt oriģinālopereti par Zigfrīdu Annu Meierovicu, pandēmijas apstākļu ietekmē izlēmām uzņemt filmu.
Es un mana māsa Sandra Strēle, filmas māksliniece inscenētāja, likām prātus kopā un sapratām, ka, ņemot vērā situāciju, iestudēsim opereti nevis tradicionāli uz skatuves, bet filmēsim interjerā.
Un Sandras kolēģe, brīnišķīga uzņēmēja Madonā Agita Kalniņa un viņas dzīvesbiedrs Laimonis Onzuls atvēlēja filmēšanai viņu atjaunoto Lauteres muižu ar pagājušā gadsimta restaurētu interjeru, ko veikuši Latvijā labākie restauratori, arī Rundāles pils augšāmcēlēji.
Laimonis un Agita savu īpašumu, Lauteres muižu, ir arī iecerējuši kā kultūras vidi Gaiziņkalna pakājē, kur vieta ir mākslai un kultūras apritei.
Tagad uz ekrāna opereti varēs rādīt jebkurā pasaules malā, arī Latvijā un pasaulē latviešu skolās, stāstot par Latvijas vēsturi. Kino valoda ļauj būvēt mizanscēnas, kad “maģisko reālismu” ieliekam pat bez vārdiem filmas vēstījumā. Ir ainas, kurās viesnīca, diplomāta dzīve, ikdiena pārvēršas par ko simbolisku.
Kad viesnīcas istabā nejauši durvis paver Kristīne Bakmane, līdz ar šo sievieti telpā ienāk arī viņas dvēsele un satiek Meierovica dvēseli. Viens ir saruna starp viņiem, un otrs, kā to izdejo viņu dvēseles, ko laikmetīgās dejas valodā ietērpusi horeogrāfe Lilija Lipore.
Un tikai kino valodā varam atainot “Meierovica sapņu istabu”, kurā atklāsies Latvijas izcilā politiķa domas, atmiņas par savu dzīvi, spilgtākie brīži diplomāta ceļos. Bet visa mūsu darba fundamentālais pamats, protams, ir komponista Platona Buravicka muzikālā partitūra.
Diriģents Valdis Butāns to raksturojis kā ļoti melodisku. Jūs esat iestudējusi ne vienu vien mūziklu, pati jaunībā apguvusi flautas spēli un arī orķestra diriģēšanu. Kā jūs raksturotu Platona Buravicka mūziku?
Ļoti emocionāla, tēlaina! Tas atklājas diriģenta Valda Butāna un Andra Ūzes ar simfonisko orķestri veiktajos ierakstos, arī āriju dziedājumos, kas sacerēti galvenajiem solistiem Valteram Gleškem Zigfrīda lomā, Sonorai Vaicei kā Kristīnei Bakmanei un Jolantai Strikaitei-Lapiņai diplomāta pirmās sievas Annas tēlā.
Mūzika ir piepildīta pat operiskām ārijām. Šo mūziku varētu klausīties arī tumšā istabā – būtu aizkustinoši, iespaidīgi un radītu pārdzīvojumu līdz asarām.
Viens no operetes žanra būtiskākajiem nosacījumiem ir vieglums šā vārda vislabākajā nozīmē. Taču vai un kā vieglums sader ar Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi, kura aprāvās traģiski, ejot bojā autoavārijā, un tik nopietnu lietu kā Latvijas valsts dibināšana?
Acīmredzot cilvēkiem ir jālauž savi priekšstati, ko sagaidīt no operetes. Jautājums ir par radošās komandas redzējumu, māksliniecisko griezumu. Tās ir operatora acis, vizuālā valoda, aktieru dziedājums un tēlojums.
Ir melodeklamācijas, dialogi, rečitatīvi. Esmu sastapusies ar dziļi inteliģentiem māksliniekiem, ar kuriem kopā radu, dziedātājiem ar labu gaumes izjūtu un skolu. Mēs ar Valteru Gleški spriedām, ka mūsu laikam tas ir gandrīz jocīgi – filmā, runājot estētiskās kategorijās, nav ne vardarbības, ne rupjību, ne kaut kādu pikantēriju. No tā visa mūsu filma ir tīra.
Tādēļ, ka Zigfrīds Anna Meierovics ir viens no mūsu vēsturē visdiženākajiem cilvēkiem, kas ir spējis ko vairāk nekā citi dot savai tautai. Operetē nerādām viņa traģisko bojāeju, nāvi, tā tikai ieskan. Rādām krāsainu, spilgtu, piesātinātu un skaistu dzīvi, pilnu mīlestības.
Operetes “Trīs zvaigznes. Zigfrīds” tuvākās izrādes
* 12. decembrī plkst. 16 Vidzemes koncertzālē “Cēsis”;
* 14. decembrī plkst. 19 kinoteātrī “Vidzeme” Madonā.