Meierovica fenomens 0
Latvijas pirmā ārlietu ministra un divkārtējā valdības vadītāja Zigfrīda Annas Meierovica popularitātes un tautā baudītās cieņas pamatā ir tas, ka viņš bija moderns ārpolitikā, taču konservatīvs iekšpolitikā, Ministru kabinetā (MK) rīkotajā diskusijā norādīja vēsturniece Ineta Lipša.
Lekcija turpina pagājušajā gadā aizsākto tradīciju atgādināt par neatkarīgās Latvijas Ministru prezidentiem. Zigfrīds Anna Meierovics (1887 – 1925) bija ne tikai diplomāts, kas neatlaidīgi cīnījās par Latvijas valstiskuma atzīšanu Rietumos, Latvijas ārlietu dienesta izveidotājs un viens no valsts dibinātājiem, bet laikā no 1921. līdz 1924. gadam divas reizes pildīja arī Ministru prezidenta pienākumus.
Premjers Valdis Dombrovskis pasākumu atklāja, citējot amerikāņu vēsturnieka Džona Gardnera vārdus, ka vēsturiskie notikumi brīdī, kad tos izdzīvo, nekad neliekas vēsturiski. V. Dombrovskis aizrādīja, ka valstsvīra loma ir ne tikai īstenot sabiedrības gribu, bet arī prast formulēt valsts mērķus, vēl pirms tie nobrieduši plašas sabiedrības apziņā: “Tā ir viena no īpašībām, kas spilgti parādījās Zigfrīda Annas Meierovica darbībā.” Z. A. Meierovica dēla Gunāra kundze Ingrīda Meierovica atgādināja, ka pirmais diplomāts kļuvis par leģendu vēl savas dzīves gados, un par viņu pozitīvi izteikušies pat politiskie oponenti no sociāldemokrātu vidus. Bet padomju laikā 18. novembrī pie Meierovica atdusas vietas Meža kapos tika liktas svecītes līdzīgi kā pie Jāņa Čakstes.
Vēsturniece I. Lipša savā priekšlasījumā pievērsās Latviešu zemnieku savienības biedra Z. A. Meierovica popularitātes cēloņiem.
Viņa kā valdības vadītāja pilnvaru laikā iekšpolitikā iezīmējusies pāreja no liberālā uz konservatīvo, uz pēckara dzīves normalizāciju, kas kopā ar ārpolitiskajiem panākumiem veicinājis personības popularitāti tautas atmiņā līdz pat mūsdienām.
Meierovica tēls bija “pilsoniski respektabls” un iemiesoja tolaik proponētās vidusšķiras vērtības – stingra griba, pašsavaldīšanās, atturība, pienākuma apziņa, tuvākā mīlestība, darbs. “Meierovica darba un privātajā dzīvē šis vidusšķiras cienības kodekss tika stingri ievērots un tas veicināja viņa labo reputāciju sociālajā atmiņā,” uzsvēra runātāja. Kas attiecas uz politiku, tajā Z. A. Meierovics bijis ļoti elastīgs, mainījis taktiku, ja to prasīja situācija, meklējis kopēju valodu ar citu partiju politiķiem.
Uz pasākumu bija aicināti arī ekspremjeri Ivars Godmanis, Māris Gailis, Einars Repše, kā arī LTV spēles “Es varu būt premjerministrs” finālisti Mārtiņš Pūre, Antoņina Ņenaševa, Kārlis Sils un Edmunds Cepurītis. Uzrunātie jaunie censoņi atzina, ka šobrīd Latvijai politikā vairs nav tāda mēroga uzdevumu, ar kādiem bija jātiek galā Z. A. Meierovicam, taču nepieciešams stiprināt pozīcijas ES, ko var darīt, stiprinot Latviju iekšpolitiski, raugoties pašiem uz savu valsti ar pašcieņu, izglītojoties ārzemēs un pēc tam nesot šo izglītību un iegūtās zināšanas atpakaļ Latvijā.
