Mehāniskās milžu cīņas Dailes teātrī 0
Dailes teātra lielās zāles skatuve ir telpa, kuru atdzīvināt izdodas tiem režisoriem, kas šo milzīgo arēnu spēj piepildīt ne tikai ar dekoratīviem inscenējuma elementiem, bet arī ar aktierspēles enerģiju un atmosfēriskumu.
Bulgāru viesrežisors Aleksandrs Morfovs ar saviem pirmajiem diviem lieluzvedumiem Dailē – “Finita la comedia!” (2012) un “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015) – to paveica ar skaidras režijas koncepcijas un saliedēta aktieransambļa palīdzību.
Arī izrādes “Svinības” (2017) un “Lauva ziemā” (2018) būvētas pēc līdzīga principa – ļaujot veidot dramatiskas pirmā un otrā plāna lomas skatītāju iemīļotiem aktieriem, bet ap tiem iestudējot veselu skatuves skudriņu orķestri.
“Lauva ziemā” ir gadījums, kad režisora un mākslinieciskās komandas racionāli uzbūvētā izrādes konstrukcija nav pa īstam atdzīvojusies. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijai principā piemīt Dailes teātra lielajai skatuvei nepieciešamais monumentālisms – grozāmā skatuves ripa ļauj kustīgi mainīt darbības vidi, Anglijas karaļnama zāļu plašumam mijoties ar mazām personiskās telpas saliņām (varoņu guļamistabām u. tml.).
Tikmēr aktierspēlē šādu psiholoģisko tuvplāna “saliņu”, neskatoties uz literārā teksta piedāvātajām plašajām interpretāciju iespējām, ir pavisam maz.
Amerikāņu dramaturga Džeimsa Goldmena luga “Lauva ziemā” ir literārais darbs, kas labi iegulst šībrīža TV seriālu un populārās literatūras tendencēs – tas piedāvā aizraujošu, neikdienišķu (kaut būtībā aiz ārējā spožuma ikdienišķu) varoņu savstarpējās intrigās balstītu sižetu ļoti konkrētā vēsturiskā laikposmā ar tam piemītošo lokālo kolorītu.
Aleksandrs Morfovs savā iestudējumā gan izvēlējies principiāli citu pieeju – kaut arī Mārtiņa Vilkārša dekorācijās un Ilzes Vītoliņas kostīmos saskatāma lugas darbības laika – 12. gadsimta otrās puses – stilizācija, darbība nepārprotami notiek mūsdienās.
Jura Žagara Henrijs II, uzrunājot sanākušo galminieku pūli, izmanto mikrofonu, bet izrādes sākumā, līdzīgi kā gatavojoties boksa mačam, sāpošās roku un kāju locītavas notin ar melniem apsējiem. Rēzijas Kalniņas Eleonora, parakstot savstarpēju vienošanos ar vīru, paziņo, ka “pildspalva neraksta”.
Ironizējot par lugas darbības laiku – Ziemassvētkiem –, pār skatuvi kā aizgājušā laika trofeja tiek pārbīdīts Gunāra Placēna ratiņkrēslā sēdošais bīskaps. Eleonora izskata ziņā ir nevis Džefrija un Ričarda māte, bet drīzāk māsa. No skatuves Evitas Mamajas mūsdienīgotajā lugas tulkojumā skan vārdi “sekss”, “sūds” u. tml. Bet viskonkrētākā izrādes laiktelpas mūsdienīguma zīme ir aktieru spēles stils – visu tēlu runas maniere un ķermeņa valoda ir izteikti brīva, nepiespiesta, ikdienišķa.
Šai deheroizācijai pēc idejas būtu jāpaspilgtina lugā attēloto intrigu zemiskā, destruktīvā daba, taču būtībā tas rada mulsumu par to, vai skatāmies izrādi par 21. gadsimta cilvēkiem (tādā gadījumā – kādēļ gan censties rekonstruēt vēsturisku vizualitāti?), vai arī nekonsekventi veidotu stilizāciju.
Visticamāk, to var interpretēt kā režisora norādi uz to, ka karaļu laikmets ir beidzies – izrādes struktūrā par 21. gadsimta “varoni” iecelts Džons, Anglijas karaļa Henrija II jaunākais dēls, kurš, kā jau to paredz jebkuras trim tēvadēliem veltītas pasakas sižets, nav apveltīts ne ar veiklību, ne spēku, ne gudrību.
Toma Treiņa pārlieku izkāpinātajā aktierspēlē šis tēls šķiet kā svešķermenis iestudējuma organismā – izstīdzējis, nevīžīgi ģērbies, vienmēr kaut ko pasaka nevietā un nelaikā, un tomēr, iespējams, tieši viņš būs tas, kurš izdzīvos un tiks pie troņa.
Tikmēr lugas galvenie varoņi Eleonora un Henrijs, kuru spēlēs galvenā likme ir nevis politiskā vara, bet gan mīlestība, izrādē Rēzijas Kalniņas un Jura Žagara atveidojumā nevienu mirkli nenoņem maskas. Savstarpējos divskatos abu attiecības atgādina aktiermeistarības sacensību, kurā pretinieki ir līdzvērtīgi un tādēļ uzvarēt nav iespējams ne vienam, ne otram.
Interesanti ir līdz brīdim, kad kļūst skaidrs, ka mēs, skatītāji, viņu patiesās sejas tā arī neieraudzīsim.
Arī lugas kulminācijas brīži – piemēram, Eleonoras atzīšanās, ka viņa Henriju joprojām dievina, – izrādē izskan tikpat teatrāli kā galma priekšā spēlētais teātris.
Skatoties “Lauvu ziemā” īsi pēc pirmizrādes, uzmanību piesaistīja skatuves darbības dinamika. Skatoties otrreiz, decembra vidū, iestudējums jau nedaudz zaudējis sākotnējo tempu un masu ainas ieguvušas gurdenu ilustratīvismu.
Raksturu dziļumu izrādē sasniedz trīs aktieri, kuru tēlos iezīmējas cilvēciski ticamas pretrunas.
Anetes Krasovskas Elisa, franču princese, Jura Žagara Henrija mīļākā, jau mizanscēnu zīmējumā novietota kaut kur Henrijam pa rokai, bez tiesībām būt viņam blakus, un tomēr, neskatoties uz nemitīgajiem pazemojumiem, nezaudē uzticību viņam pat tad, kad šķiet, ka viss zaudēts.
Precīzi, lakoniski, ar emocionālu dziļumu spēlē Lauris Dzelzītis, Ričardu Lauvassirdi atveidojot kā ārēji spēcīgu, bet iekšēji aizlauztu tēlu (šajā ziņā gan pārāk tālu neaizejot no aktiera nesenās lomugrāfijas).
Kopš pirmizrādes savu lomu teicami izstrādājis arī Dainis Grūbe, kura atveidotais Francijas karalis Filips ierodas kā svešinieks, bet drīz vien pierāda, ka galma intrigantu vidū jūtas kā zivs ūdenī. Tieši Grūbes Filipā visprecīzāk saskatāmi motīvi, kas aktuāli Goldmena lugā – nemitīgi konflikti starp patiesību un meliem, iekšējo pārliecību un apkārtējai pasaulei spēlēto teātri.
Aleksandra Morfova iestudējums “Lauva ziemā” atgādina mehāniskas milžu cīņas, kuru rezultāts jau zināms, bet process īsti nepārsteidz un neaizrauj.
Džeimss Goldmens, “Lauva ziemā”, iestudējums Dailes teātra Lielajā zālē
Režisors: Aleksandrs Morfovs, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska, gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs
Lomās: Juris Žagars, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Artūrs Skrastiņš, Dainis Grūbe, Anete Krasovska, Andris Bulis, Gunārs Placēns, Aija Dzērve, Aldis Siliņš u.c.
Nākamās izrādes: 4., 17., 18. janvārī..
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš: “Nevar nedomāt par leģendāro Drāmas (Nacionālā) teātra iestudējumu, kas daudzējādā ziņā bija novatorisks. Labi, ka jaunā izrāde ir sabalansēta drāmas un komēdijas nianšu ziņā. Aktieru spēle šķita interesanta – laba vai korekta, radīti lieli/mazi, bet pamanāmi tēli. Mani visvairāk piesaistīja “lauvu” dēli (Lauris Dzelzītis, Arturs Skrastiņš, Toms Treinis). Interesanta ir Anete Krasovska.
ura Žagara tēlotā karaļa Henrija II atziņa, ka labāk būtu strādājis/karojis (nevis iekārojis sievietes), vienlaikus ir komiska un izmisīga. Tas gan netraucē kopā ar nodevīgo Elenoru (Rēzija Kalniņa) doties kopā jaunās gaitās. Dzīvošana turpinās.”
Viktorija Suščinska: “Rēzija – uz viņas talantu šajā izrādē paskatījos pavisam no citas puses, ārkārtīgi sulīgs teksts, un viņas izpildījumā tas skanēja brīnišķīgi. Dzelzītim – balva, bez šaubām, dumpinieka loma, kad visas spuras gaisā, ir viņa īstā. Jāatzīst, režisors uzliek sev lielu atbildību, jo skatītāji ir pieraduši pie viņa netradicionālajiem gājieniem gan režijā, gan skatuves noformējumā. Atzīšos, ka arī es gāju uz izrādi ar frāzi “kas šoreiz gaidāms”.”
dailesteatris.tumblr.com, dailesteatris.lv
