Mēģinu darīt sarežģītāko. Intervija ar mugurkaula ķirurgu Arti Gulbi 5
“Operēšanu, dažādas ķirurģijas tehnikas var iemācīties jebkurš, ja vien grib. Tas nav pats grūtākais,” atzīst mugurkaula ķirurgs Artis Gulbis. Viņš strādā Orto klīnikā un Veselības centrā 4 un septiņpadsmit gadu laikā veicis ap četrtūkstoš mugurkaula operācijām. Kas ir grūtākais?
“Vissarežģītākā un grūtākā daļa ķirurga darbā ir attiecības ar pacientu, emocionālā saskarsme, māka saprasties. Tā īsti strādāt var tikai tad, kad saproti cilvēkus.”
…Ir pirmdienas vakars, svelmīgās debesis velkas uz negaisu. Dakteris Gulbis izoperējis divus pacientus. “Diezgan klasiski gadījumi – vienam pacientam mugurkaula skriemeļa diska trūce jostas daļā, otram, holandietim, izņēmu disku kakla zonā, C3, C4 skriemeļa līmenī, operējot no priekšpuses.”
– Kā ārzemnieki jūs atrod?
– Tagad tas ir vienkārši – interneta vidē visu var sameklēt, nekādu šķēršļu, īpaši Eiropas Savienībā, nav. Nesen uz konsultāciju bija ieradies arī kāds zviedrs. Viņam paša valstī ir veselības apdrošināšana, taču uz operāciju ilgi jāgaida rindā. Atbrauc te uz pieņemšanu, un, ja divu trīs nedēļu laikā tiek operēties – super, ir gatavs to darīt. Izmaksas pie mums ārvalstu pacientu rocībai taču ir nelielas.
– Nebaidās, nav piesardzīgi – operēties Latvijā, kur krīze un tik daudz problēmu?…
– Nē! Dažādi stereotipi par to, ka te jau bijusī padomija, atdzīvojas un bažas rodas tad, ja ārsts labi nezina angļu valodu. Vai tad spēj izglītoties, apgūt jaunāko profesijā, ja to nepārvalda? Kā varēs saprasties ar pacientu?… Ja es angliski runāju labāk nekā pacients, kuram tā nav dzimtā valoda, tad viss kārtībā, nesatraucas – paskatās, kādi man diplomi, kur esmu mācījies, kāda ir pieredze – O.K., šaubu nav.
Ārzemju pacienti te novērtē arī daudz personiskāko attieksmi, to, ka ārsts pie viņa ienāk vairākas reizes dienā, ka personāls ir pretimnākošs, cenšas, lai klients būtu apmierināts ar visu.
Rietumeiropā valsts medicīnas sistēmā serviss ir ļoti distancēts, tur par tādām niansēm neviens nedomā, labi, ja pacients ķirurgu, kurš viņu operējis, ierauga vienreiz nedēļas laikā. Esmu bijis daudzās turienes slimnīcās un to pieredzējis.
Protams, pilnīgi savādāk ir privātās klīnikās, bet tur arī cenas un izmaksas ir pavisam savādākas.
– Pie mums valsts slimnīcā par pacienta labsajūtu arī ne īpaši satraucas.
– Tā ir gan. Bet tie, kuri aizbraukuši no Latvijas, pārliecinājušies – labākais, uz ko veselības aprūpē var cerēt Anglijā, Īrijā vai citur – ir ģimenes ārsts. Viņš pie speciālista pacientu nosūta tikai tad, ja ir kas ļoti, ļoti nopietns, citādi ārstē ar parastajiem ibuprofēniem – mēnešiem ilgi. Ja pacients grib ko vairāk, vajag vai nu īpašu apdrošināšanu, kas apmaksā privātās ārstniecības izmantošanu, vai arī jāgaida rindā – sešus, varbūt arī divpadsmit mēnešus. Tāpēc jau emigrējušie pie ārsta – arī mediķi – tomēr izvēlas iet Latvijā.
Mūs, tāpat kā citus austrumeiropiešus, tur nevērtē augstu – zemāk nekā indiešus vai pakistāniešus. To jūt arī medicīnā. Latvijā iespējas kaut ko sasniegt, izaugt profesijā ir daudz lielākas un reālākas. Ja esi vairāk mācījies, labi zini svešvalodu, esi strādīgs, centīgs, neatlaidīgs, vari kļūt par vienu no vadošajiem savā jomā – iesākt ko jaunu, apgūt operācijas, ko neviens cits šeit vēl neveic.
– Jūs droši vien runājat par privātu klīniku?
– Protams. Valsts sistēmā ir bēdu ieleja. Pati lielākā problēma – nav stimulu, neviens tev nepaspiedīs roku, nepateiks paldies, nemudinās iet tālāk, ja esi izdarījis ko vairāk, ko sarežģītāku, ko dārgāk izmaksājošu. Dabūsi vai nu aizrādījumu, vai neizpratni: kāpēc to darīji, kam to vajag, kāpēc tik daudz operē?… Kur nu vēl tad, ja kaut kas neizdodas vai ieguvums nav tik liels, kā cerēts.
Tavu iniciatīvu un enerģiju noslāpē, nocērt saknē. Bet, ja enerģiju apspiež, tai arī nav no kā rasties, vairoties.
– Esat ar to saskāries?
– Pats ne, tomēr esmu bijis tuvu tādai situācijai.
Tā notiek, un tāpēc arī daudzi netic, ka var kaut ko izdarīt tepat Latvijā, ka te ir iespējas augt. Ja dabū pārmetumus un neizpratni – priekš kam? –, pamazām nonāc rutīnā, neko negribi un necenties. Tas tādai valstij, kam jāaug un jāpanāk attīstība, ir dramatiski.
– Ko tad iesākt?
– Nav jāskatās tikai globāli, lai kaut ko attīstītu – jāredz, ko pats vari darīt vairāk, savādāk, labāk nekā iepriekš, nekā cits. Un jādara. Ja centies, meklē ko jaunu, dari, tas rada viļņojumu arī citos.
Mēs taču neesam ne dumjāki, ne mazāk spējīgi, bet viena no lielākajām mūsu nelaimēm, kas dzen apātijā un depresijā, ir vilšanās, neticība nacionālajām vērtībām. Pie varas esošie tikai vārdos ir būvējuši nacionālu valsti, pirmajā vietā liekot savu pašlabumu, nevis tautas un valsts intereses. Tas ir nodarījis daudz ļauna ne tikai ekonomiski – arī mentāli.
Daudziem latviešiem ir tāds padomju gēns iekšā – ka tik neizdarītu ko par daudz, ka tik kaut kā neizceltos, ka tik kāds uz mani nepaskatītos šķībi…
Esam tik bieži dauzīti par saviem centieniem, ka vairs nemēģinām neko. Mūsu daba ir pārmainījusies, savas nacionālās vērtības nenoturam, esam tik gļēvi, padevīgi, necili, nospiesti… Patriotisms un nacionālisms ir tā nīdēts, ka jūtamies vainīgi par to. Bet, kamēr droši nenostāsimies, nekas nemainīsies.
– No kurienes jūsos tāda stāja?
– Mana izpratne par nacionālo veidojusies laika gaitā, neesmu piedzimis ar to gatavu, ne arī īpaši tā audzināts. Esmu ar tādu revolucionāru dabu, un arī dzīve uz to virzījusi.
Mums taču joprojām ir slimnīcas un nodaļas, kur, ja ārsti ir krievu tautības, visa profesionālā un koleģiālā saziņa notiek tikai krieviski. Tā ir ikdiena – Latvijā!
Pašapziņa latvietim tiek iznīcināta, sākot ar nacionālo un turpinot ar profesionālo, un tas grauj mūs katru un neļauj augt valstij. Tāpēc mums vajag tādus Raivjus Dzintarus, kas iet ar lielu pārliecību, nekautrējas un nebaidās iestāties par nacionālo. Ekonomika var uzplaukt un valsts attīstīties, ja balstās uz nacionālām vērtībām, ja ir šis latviskais mugurkauls, ja turam to stingri.
Tāpēc ir jāsāk ar pamatiem. Jāpalasa kaut vai Kārļa Ulmaņa Sirdspēks – atziņu grāmatiņa, ko vajadzētu turēt pa rokai kā Bībeli.
– Jūs turat?
– Man tā stāv atvērta pie gultas. Ja ir smagi – lasu. Tur vienmēr var atrast to, kas der tieši tavā situācijā. Kaut vai par to, kā cilvēkam jāstrādā: ja neizdodas vienreiz, nepamet iesākto, mēģini vēlreiz. Sāc no jauna nākamajā dienā un izdarīsi. Kad izdosies, es tev paspiedīšu roku, raksta Ulmanis. Tas ir tikpat svarīgi arī šodien – centies, un es tevi apsveikšu ar izdošanos, nevis pavīpsnāšu vai bremzēšu.
No bērnības man nāk mācība, ka darbs jāizdara līdz galam. Augu parastā ģimenē, māte bija inženiere, un, kad tagad dzirdu nostalģiskas runas par labo dzīvi padomju laikā, nevaru saprast – kur bija tas labums?! Blatos?
Mums tādu nebija, skolas gados vasarā ar brāli braucām uz laukiem pie radiem, kaplējām bietes, kaisījām minerālmēslus, strādājām celtniecībā – nesām cementa spaiņus. Viegli nebija, bet vienmēr zinājām – darbs jāizdara līdz galam, lai cik tās vagas garas un spaiņi smagi.
– Vai pašvērtības izjūta aug, kad zviedrs vai holandietis novērtē tieši jūsu profesionalitāti un izvēlas ārstēties te?
– Es par to daudz nereflektēju.
Mugurkaula ķirurgu sabiedrība Latvijā ir neliela, vien pārdesmit cilvēku, bet ļoti nopietni šajā jomā strādā un attīstās tikai kādi pieci vai lielākais septiņi.
– Ar ārzemniekiem runājat labā angļu valodā, bet kā ar vietējiem pa cientiem?
– Latviski – ja vien cilvēks nav ļoti cienījamos gados. Lielākā daļa arī prot latviešu valodu. Ja kāds vēlas manu palīdzību, esmu gatavs profesionāli darīt visu vajadzīgo. Bet netērēju laiku, lai skaidrotos, kā runāsim. Es par to pat vairs neaizdomājos.
– Un nejūtaties tā kā vainīgs – slims cilvēks un vēl maksās par ārstēšanu?… Varētu taču būt pretimnākošs, sarunāties arī krieviski.
– Vai, esot Abrenē vai Pleskavā, vai Ukrainā, Polijā, Rietumeiropā, kādam rūpētu, kā mums, latviešiem, būtu ērtāk un patīkamāk?! Kāpēc tad mums savā valstī vajadzētu pirmām kārtām domāt nevis par pašu, bet citu ērtību?
– Maija beigās Liepājā veicāt komplicētu operāciju – iztaisnojāt muguru sievietei ar kuprīti. Kāpēc braucat uz turieni?
– Es nevaru ietekmēt to lielo procesu, par ko runājām, bet varu izoperēt konkrēto cilvēku, varu palīdzēt attīstīt mugurkaula ķirurģiju Liepājas slimnīcā, kur ir uzbūvēts jauns operāciju bloks un kur vēlas darīt ko jaunu, darīt vairāk un sarežģītāk nekā iepriekš.
Man par to pat nemaksā, par aizbraukšanu un izguldināšanu gādā implantu firma, bet tas arī viss. Tuvinieki, draugi, kolēģi bieži vien jautā: kāpēc tu tik daudz strādā, kam tev to vajag, ko tu iegūsti? Neko taustāmu, bet mēs katrs savā jomā taču varam izdarīt kaut ko valsts vai kāda cilvēka labā arī bez atalgojuma. Varbūt radīsies vēl kāds sekotājs, kaut kas mainīsies, augsim.
– Šāda operācija Latvijā iepriekš nebija izdarīta – jo ļoti sarežģīta?
– Pacientei mugurkauls bija salīcis uz priekšu gandrīz deviņdesmit grādu leņķī; viņa nespēja ne normāli stāvēt, ne kustēties.
Kopā ar mugurkaula ķirurgu Aigaru Mertenu veicām tā korekciju. Vienkārši sakot – lai atjaunotu dabisko pozu un sabalansētu tā izliekumus, mugurkauls tika salauzts un tajā ievietoti implanti skriemeļu nostiprināšanai normālā pozīcijā.
Operējām no mugurpuses – izņēmām veselu skriemeli, tad augstāk un zemāk nofiksējām ar implantiem, pasargājot muguras smadzenes un asinsvadus. Strādājām septiņas stundas.
– Tas ir profesionāls izaicinājums – darīt kaut ko tik komplicētu, turklāt ne jau galvaspilsētas klīnikā?
– Attīstība ir iespējama jebkur – ja ir cilvēki, kas tajā ieinteresēti un gatavi darīt. Vajag zināšanas, erudīciju un entuziasmu.
Mugurkaula jostas daļas osteotomija ir viena no sarežģītākajām operācijām, kādu līdz šim esmu veicis. Bet līdz tai nenonāc tā uzreiz, vienā rāvienā. Ir operācijas, kurām gatavojos vairākas nedēļas vai mēnešus, ir vienkāršākas, kad pietiek ar dažām dienām. Ir akūtas situācijas, kad jāoperē neatliekami, un ir arī tādas, kas prasa gadus. Šai operācijai gatavošanās ilga divus gadus, kopā ar kolēģi Mertenu bijām Francijā, kur, asistējot vietējiem ārstiem, redzējām, kā to izdara ķirurgi, kuri ir veikuši piecsimt šāda veida operāciju.
Pēc tam vēl naktī bija telefona zvans – trīsdesmit septiņus gadus vecam vīrietim smaga mugurkaula trauma kakla daļā – lēcis ūdenī, skriemeļu lūzums, un pilna tetraplēģija – visu četru locekļu paralīze.
– Pēc septiņu stundu ilgas operāci jas – nākamā?
– Tā ir ārkārtas situācija. Bet neviena cita, kas īsā laikā varētu mēģināt viņam palīdzēt, nebija – tikai mūsu brigāde. Ne jau naudas dēļ to dari.
Operēt trīs četras stundas, tas ir ikdienišķi; grūtāk, ja operācija ilgst vairāk par astoņām stundām. Ne tāpēc, ka rokas nogurtu vai trīcētu – visvairāk izsmeļ koncentrēšanās.
Ķirurģija nav nekas pārcilvēcisks, ir sarežģītākas lietas, ko iemācāmies, bet tomēr – lielākoties operēju zem mikroskopa, daudzkārtīgā optiskā palielinājumā, stundām ilgi ar smalkām, sīkām kustībām – tikai ar milimetru amplitūdu. Turpat ir muguras smadzenes, nervi. Atslābt nevar, tas prasa maksimālu uzmanības sasprindzinājumu.
– Kāpēc izvēlējāties tik atbildīgu – ārsta profesiju un tik sarežģītu – ķirurga specialitāti?
– Iespējams, savā ziņā uz to mani tā netieši pavirzīja tēvs: ar tik ideālistiskiem uzskatiem varbūt jāiet uz medicīnu.
Kāpēc ķirurģija? Jā, tai bija lielāks oreols, bet viens no iemesliem, kāpēc to izvēlējos – man vienmēr licies, ka jāmēģina darīt sarežģītāko. Jo sarežģītās lietas neļauj tik ātri ieslīgt rutīnā. Kad vēl mācījos, dažā vecākajā kolēģī redzēju nevēlēšanos apgūt ko jaunu, apmeklēt kursus. Baidījos, ja būs viegli un vienkārši, kļūt tāds pats.
Ķirurģija fascinē arī ar to, ka izoperē, sasniedz to rezultātu – un gandarījums un pašlepnums ir milzīgs. It kā esi noguris, iztērējis spēku, bet tas dod jaunu enerģiju. Neaprakstāma sajūta! Varbūt tas arī ir stimuls attīstībai – ka barojies no šīs sajūtas, uzlādējies arvien no jauna.
Mugurkauls ir ļoti komplicēta organisma sastāvdaļa, un to var ārstēt ļoti dažādi – konservatīvi un ķirurģiski, ar skalpeli pieiet ne tikai no mugurpuses, arī daudz sarežģītāk – caur sāniem, caur vēdera dobumu mugurkaula jostas daļai vai caur mutes dobumu kakla skriemeļu zonā.
– Kāpēc tas jādara, ja sarežģītāk?
– Jebkurā situācijā ir svarīgi, kas ar pacientu būs ne tikai tūlīt pēc operācijas, bet ilgtermiņā – vai sākotnēji labais efekts saglabāsies, vai spēs turēt muguru taisnu? Tas ir viens no ārsta profesionālajiem virsuzdevumiem – apzināties, ka visas problēmas nevaram novērst tikai ar āmuru – operējot no mugurpuses. Ir specifiskas saslimšanas, kad tas nav labākais risinājums, kad to nedrīkst – jo kaitēs pacientam.
Mana pamatfilozofija mugurkaula ķirurģijā ir – mēģināt skatīties ilgtermiņā, ar piecu, desmit un vairāk gadu perspektīvu. Ir atsevišķas operācijas, kas jātaisa tikai caur vēderu, citādi nākotnē pacientam būs ļoti grūti noturēt augumu vertikālā stāvoklī, mugura gāzīsies uz priekšu vai sāniem.
Tā ir visā pasaulē aktuāla nostādne: ja kaut ko izoperē – kaulu vai disku, jācenšas saglabāt dabisko balansu, vai nu operējot citādi, vai ievietojot diska implantu vai kādu citu speciālu konstrukciju.
– Lai mugurkaulu operētu caur vēderu, jābūt arī vēdera dobuma ķirurgam?
– Jā, tās faktiski ir divas – un abas sarežģītas – operācijas; jāapgūst un jāizkopj īpaša tehnika, lai tās veiktu. Vienlaikus apzinoties: ja kļūda vai neveiksme gadās, operējot mugurkaulu, tā visbiežāk ir nelabojama, jo maģistrālo asinsvadu bojājums lielākoties ir neatgriezenisks.
– No neveiksmēm, ne tik ideāla iznākuma diemžēl neviens nav nodrošināts. Vai tādā situācijā nav pašpārmetumu: ko tur lauzos, varēju taču vienkāršāk, drošāk vai pat vispār neoperēt?…
– Lai no tām pēc iespējas izvairītos, profesionālas atbildes, ko un kā dara citi, kā iespējams rīkoties, internets sniedz no visas pasaules klīnikām; šo profesionālo un tehnisko sagatavošanos var labi paveikt. Risks pastāv, bet pamest pusceļā vai nedarīt vispār? Garīgs atbalsts jāmeklē citur. Kaut vai bērnības mācībā – darbs jāizdara līdz galam. Vai Ulmaņa teiktajā, ka vājš cilvēks, nonācis grūtībās, paliek vājāks, bet stiprais, pārvarot tās, kļūst spēcīgāks. Ir vērts tajā ieklausīties.
Tas nenozīmē, ka vienmēr uzvari, bet nedrīksti apstāties, padoties, nemēģināt vēlreiz. Ja uznāk tādas domas, meklē savu bībeli un pacenties rast jaunu enerģiju un motivāciju. Dari – lai neiekristu apātijā, depresijā un skepsē.
Šo apziņu un optimismu – mēs varam – cenšos nodot arī saviem studentiem Latvijas Universitātē. Lasu lekcijas Medicīnas fakultātē un zinu – daudzi jau plāno, ka pabeigs mācības un brauks prom. Bet var daudz ko sasniegt tepat – ja ziedos tam laiku un darbu. Jā, Everestā tūkstoši neuzkāpj – virsotnē tiek tie, kuri ilgāk, grūtāk, pacietīgāk gatavi strādāt. Latvijā vismaz pagaidām ir lielākas iespējas nekā daudz kur citur – ja būsi uzņēmīgāks, vairāk mācījies un strādājis, pārāks par citiem, tevi pamanīs. Iespējas pavērsies.
Rietumos tāpat var sasniegt labu profesionālo līmeni, taču izaugsme ir daudz sarežģītāka. Gan tāpēc, ka konkurence tik liela, gan arī tāpēc, ka uz tevi skatās no augšas kā, teiksim, Anglijā, kur būsi un, ļoti iespējams, vienmēr paliksi iebraucējs. Tikai tāpēc vien – otrā šķira.
– Sacījāt, ka sarežģītākais un grūtākais jau nav operēt – saprast un saprasties ar pacientu. Vai tiešām tas ir tik grūti – un tik svarīgi?
– Mans pirmais skolotājs profesijā bija profesors Varis Ruks – sāku strādāt pie viņa Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, tikai diemžēl būt līdzās izdevās ne pārāk ilgi – profesors piecdesmit gadu vecumā mira no audzēja. Tā ir liela laime jaunam ārstam – iespēja strādāt pie izciliem profesionāļiem un cilvēkiem, būt viņu sabiedrībā, klausīties viņos, dzirdēt, kā diskutē, domā, kā analizē dažādus gadījumus, izvērtē. Ja nonāc pie viduvējības, izrauties uz priekšu ir grūtāk. Profesors Ruks mēdza teikt: neuztraucies, operēt tu iemācīsies, to jebkurš var; galvenais ir saprast pacientu. Tāpēc runā ar viņu, iepazīsti, uzklausi, vēro, analizē. Domā dziļāk. Vai viņš jāoperē? Vai jāārstē konservatīvi? Ja iedziļināsies un izpratīsi katru, ar to atšķirsies, būsi labāks ārsts nekā kāds cits.
Jaunībā to nav viegli saprast: kas tā par analīzi – ir taču atbilstoša diagnoze, un operē.
Arī mani studenti dažkārt vaicā: vai, pabeiguši augstskolu, varēs uzreiz strādāt privātklīnikā un operēt? Tas nav iespējams, jo griezt vien – tas nav nekas, tehnoloģijas nav tas grūtākais, kas jāiemācās. Pa īstam sākt operēt vari tikai tad, kad daudzmaz saproti cilvēku un to, kas notiek viņa organismā.
– Stāstījāt par negadījumu, kad kāda jūsu paciente operācijas laikā guva apdegumu. Varējāt taču to noklusēt.
– Tā bija atbilde uz jautājumu par sarežģītāko operāciju. Astes kaula rezekcija noteikti nav tāda, tomēr šī operācija par tādu izvērtās cilvēciskās saskarsmes dēļ. Šis tiešām ir pats grūtākais gadījums no četrtūkstoš operācijām, ko septiņpadsmit gados esmu veicis.
Operējot ar termonazi, kuru izmanto, lai mazinātu asiņošanu, jo tas it kā aizkausē sīkos asinsvadus, pēkšņi uzliesmoja dezinficējošā šķidruma paliekas, ar ko pirms operācijas apstrādā pacienta ķermeni. To nevar paredzēt, tas diemžēl varēja atgadīties arī ar citu pacientu un ar citu ārstu, bet notika operācijā, kuru veicu es.
Šis gadījums ir izanalizēts, klīnikā, kur operēju, konkrēto šķīdumu vairs nelietojam, bet notikušo par nebijušu padarīt nevaram.
Jā, negribot un neparedzami ir nodarīta pārestība pacientam, bet vai to var mazināt visiem iespējamiem līdzekļiem attiesāta nauda? Tad sāpju vairs nebūs bijis? Tikai tas gandarīs?
Mēs visu laiku ejam kā pa naža asmeni. Ārsts operējot ne tikai griež – ikreiz ļoti daudz no sevis atdod enerģētiski, dara labāko, ko prot un spēj, taču neviens un nekur pasaulē diemžēl nav pasargāts no negadījumiem vai neveiksmēm. Ja cilvēks, kuru esi ārstējis, to nesaprot, negrib un nemēģina ieklausīties, ja pār visu prevalē tikai materiālais, tas emocionāli un enerģētiski sagrauj. Paņem tik daudz spēku, ka atkopties ir ļoti sarežģīti.
Mans trūkums laikam ir tas, ka esmu atklāts un patiess, neslēpju pacientam notikušā nianses.
– Kas palīdz tikt šādām situācijām pāri?
– Palīdz, ja kaut kas izdodas, ja tevi novērtē.
Nesen saņēmu uzaicinājumu no Maķedonijas mugurkaula ķirurgu asociācijas aizbraukt pie viņiem un veikt paraug- operāciju – mugurkaula jostas daļas diska nomaiņu, izmantojot pieeju caur vēdera dobumu. Viņi šādas operācijas neveic. Tās nav vieglas, es arī uz tām ilgi gāju, mācījos, sākumā strādāju kopā ar asinsvadu ķirurgu, tagad esmu pats visu apguvis un gadus divpadsmit tā operēju. Šie kolēģi bija atbraukuši uz Latviju, skatījās, kā strādāju. Teica: mūs neinteresē, kā to dara vācieši, viņi ir profesionāli, bet tik augstprātīgi, bezpersoniski; mūs interesē, kā tu to paveic, ko varam no tevis mācīties. Tad ir emocionāls gandarījums, kas uzlādē un kura ikdienā dažkārt pietrūkst. Tas arī ir unikālais šajā profesijā – tā vienlaikus tevi izsūc un uzlādē, dod enerģiju darīt atkal un atkal.
Ķirurga ikdiena ir pastāvīgs emocionālais pārdzīvojums, no vienas puses – laimes sajūta, ka esi spējis palīdzēt pacientam, no otras – bezdibenis, mokošas dienas un naktis, ja ir komplikācijas, neveiksmes, kļūdas, pret kurām neviens nav apdrošināts – tas deldē psiholoģiski un enerģētiski.
Domāju, daudziem ķirurgiem viņu darbs vienlaikus ir gan paradīze, gan elle. Es to esmu izjutis.
Esmu emocionāls, ar mani nav viegli. Man ir tā – ja ir labi, tad visur: darbā, dzīvē; ja slikti – tad arī visā.
– Līdzsvarā tur ģimene?
– Paldies manai sievai – Jolanta arī ir mediķe, ģimenes ārste; esmu no sirds vēl pateicīgs savai mammai un vistuvākajiem radiniekiem – viņi visi ir daudz ko upurējuši, lai es varētu būt ķirurgs.
– Jums aug trīs dēli. Vai viņiem arī ir tās biešu vagas, ko izravēt līdz galam?
– Tādā tiešā nozīmē – nav. Bet ir skola, mācības, katram sava aizraušanās, kur princips darbs jāizdara līdz galam tāpat ir spēkā. Mudinu: jums jāzina angļu valoda – nevis kaut kā, bet perfekti; tikai tad neierobežosiet savas iespējas. Jālasa – jo nekas labāks un gudrāks par grāmatu nav izdomāts. Jāapzinās savas saknes, jāpaliek latviešiem. Jāzina, ka ir dienas, kas, tāpat kā paša dzimšanas datums, ir svarīgākas par citām – Lāčplēša diena, 18. novembris, 16. marts, kad jāņem puķes un jāaiziet pie Brīvības pieminekļa. Mēs ejam.
– Kā atgūstaties no tām ikdienas šūpolēm starp ķirurga paradīzi un elli?
– Vienīgās zāles ir sports – tas ir universāls medikaments. Izlādē stresu un tur formā ķermeni – ar simt un vairāk kilogramiem pie operāciju galda stundām strādāt būtu grūti, pat neiespējami. Agrāk uzspēlēju basketbolu, bet gadījās traumas. Tagad draugi mani ievilkuši tenisā.
Daudzi meklē meditācijas, izmanto Austrumu gudrības, bet tās maina arī pašu cilvēku, viņa emocionālo pasauli. Es savu garīgo pasauli negribu mainīt. Man pietiek ar tām iespējām, kas ir tepat Latvijā. Ja jānomierina prāts un jāatgūst spēki, satiecies ar draugiem, parunā ar Dievu, palasi Kārli Ulmani, aizbrauc uz Pokaiņu mežu vai Likteņdārzu Koknesē, pastaigā pa jūras malu.
Mums ir tādas bagātības, kas citur pasaulē jau pazaudētas un kam reizēm paskrienam garām.
