Mēģinājums veidot jaunu, nesaprotamu identitāti 0
Vismaz divas reizes pagājušajā gadsimtā mākslīgi tika veidots jauns cilvēks. Pirmoreiz to uzsāka boļševiki. Sagraujot iepriekšējās vērtības un pasludinot, ka jaunu pasauli veidos jauna tipa cilvēki – komunisma cēlāji. Šīs murgainās idejas īstenošana dzīvē atnesa neizmērojamas ciešanas daudzām Eiropas tautām vairāku desmitu gadu garumā.
Otro reizi pie jauna cilvēka veidošanas ķērās nacisti. Vienas rases pārākums pār citām un jaunās Eiropas kārtības ieviešana. Arī šīs slimās idejas realizācijas mēģinājums prasīja miljoniem nevainīgu upuru.
Abas pirmās reizes prettautiskās idejas dzima krīzes apstākļos. Boļševiki varu sagrāba, plosoties Pirmajam pasaules karam, bet nacisti savas idejas izauklēja pēckara bada nomocītajā Vācijā.
Šobrīd manāmas pazīmes, kas liecina par trešo mēģinājumu veidot kaut kādu jaunu cilvēku ar nesaprotamu identitāti, un atkal tas notiek uz morāles un ekonomiskās krīzes fona. Pārsteidzoši, bet sagraut iepriekšējās Eiropas vērtības šoreiz aicina eirobirokrāti.
Pirmkārt, jau vedinot atteikties no tradicionālā priekšstata par ģimeni. Nebūs vairs tēva un mātes, būs vecāks Nr. 1 un vecāks Nr. 2. Cilvēktiesību un progresa vārdā. Baznīca, raugi, vēl pagaidām nav tik progresīvi noskaņota.
Otrkārt, vedinot atteikties no jēdziena “dzimtene”. Šis apzīmējums Briselē skanot nemoderni un laika garam neatbilstoši, vajagot lietot teicienu “zeme, kuru vislabāk pazīstu”. Var jau lietot, bet tad jāpārskata visa līdzšinējā Eiropas kultūra. Tās bāze stingrā mērā balstījās dzimtenes jēdzienā. Kā, piemēram, skanēs Pumpura “Lāčplēsis”? Kangars sauks: “Es apņemos savu zemi, kuru vislabāk pazīstu, nodot”? Vieglākais ceļš būtu eposu no lasāmo grāmatu saraksta vispār svītrot. Nacisti jaunā pārcilvēka vārdā grāmatu sadedzinātu sārtā, boļševiki komunisma cēlāja vārdā dzejojumu ieslēgtu spec fondā, bet Eiropas birokrāti eposa rindiņai varētu pielikt zvaigznīti un atsevišķā pielikumā skaidrot, ka vārds “dzimtene” ir arhaisms, kuru modernais eiropietis vairs nelieto. Cilvēktiesību un humānisma vārdā.
Treškārt, vedinot svītrot tautības ierakstu pasē. Tas esot ceļojuma dokuments, un (darbaspēkam) pārvietojoties, tautība nevienu neinteresējot. Var gan šitā, gan tā, bet, kā par skādi, arī tautība ir Eiropas kultūras bāzes jēdziens. Kā mums būt ar Latvijas himnu? Kājās stāvot, dziedāt: “Kur nezināmas meitas zied”?
Latviešu centība, izkalpojoties citām varām, ir vispārzināma.
Gunara Janovska romānā par latviešiem trāpīgi izsakās igaunis Juhans: “Jūs visi, vai arī laba daļa, esat tādi mīksti vārguļi. Paraugskolnieki. Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties, to grūti saprast.”
Raugoties uz deputātu balsojumu par tautības ierakstu pasē, liekas, ka mēs esam arī vislabākie eiropieši.
Pūtiet ļipā, eirobirokrāti! Es vienā mierā vilkšu savu vecmodīgo, pagalam provinciālo dziesmiņu – latviets esmu, latviets būšu, latviets mūžam palikšu, un par savu Tēvuzemi savu galvu nolikšu!
