Mēģina saņemties Pilsonības likuma grozījumiem 5
Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijai krājas mapīte ar dažādām Pilsonības likuma nejēdzībām, kas būtu jānovērš ar grozījumiem.
Arī Ministru prezidenta amata kandidāts Māris Kučinskis (ZZS) vakar, tiekoties ar komisijas deputātiem, informēja par šī likuma trūkumiem. Deputātu saruna ar Kučinski notika aiz slēgtām durvīm, jo premjera kandidāta aprakstītais gadījums saturot “sensitīvus datus”. No sarunām ar komisijas locekļiem pēc sēdes pieejama visai skopa informācija. Cik izdevās noskaidrot, tad runa esot par kādu personu, kas astoņdesmitajos gados emigrējusi no padomju Latvijas. Tagad pēc atgriešanās dzimtenē Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (PMLP) atteikusies viņai automātiski piešķirt Latvijas pilsonību, kaut abi pretendentes vecāki ir Latvijas pilsoņi. Atteikuma iemesls esot fakts, ka padomju laikā viņas personas dokumentos ierakstīta tautība “ebrejiete”. Līdz ar to viņai tagad būtu jāiziet naturalizācijas procedūra. “Ja skatās sīki un precīzi pēc likuma burta, tad ierēdņiem ir pamats atteikumam. Taču pēc likuma gara ir vairāk nekā skaidrs, ka šis cilvēks ir atzīstams par Latvijas pilsoni. Piemēram, viņa būtu varējusi pateikt, ka padomju laikā izsniegtais dokuments ir pazudis, un tad pilsonību būtu ieguvusi automātiski. Tagad cilvēku soda par to, ka nesameloja. Nu nedrīkst valsts pārvaldes darbinieki darboties kā tādi roboti. Lai gan PMLP darbiniekus arī var saprast – ja viņi būtu piešķīruši pilsonību, tad Valsts kontrole viņiem pārmestu likuma neievērošanu,” pēc sēdes teica Kučinskis. Sabiedrības saliedētības komisijas locekļi sēdes laikā esot pievienojušies premjera kandidāta viedoklim un gatavojas tikties ar minēto pilsonības pretendenti, lai kopīgi meklētu risinājumu.
Arī “Latvijas Avīzes” redakcijā esam saņēmuši pilsonības pretendentu sūdzības par dažādām nejēdzībām naturalizācijas procesā. Tā, piemēram, pie mums vērsies kāds jaunietis, vārdā Dmitrijs, kurš dzimis Rīgā neilgi pirms neatkarības atjaunošanas, tādēļ neietilpst tajā kategorijā, kas pilsonību saņem automātiski. Taču viņš par to īpaši neskumis, pabeidzis skolu un sācis strādāt. Bez problēmām nokārtojis latviešu valodas pārbaudījumu Valsts izglītības satura centrā (VISC), iegūstot apliecību par valsts valodas zināšanām augstākajā (C2) līmenī. Tad izlēmis iegūt arī pilsonību un devies uz sava rajona PMLP nodaļu, kur gan piedzīvojis vilšanos. “Vispirms jau izrādījās, ka VISC izsniegtā apliecība par valsts valodas prasmi naturalizācijas procesā nemaz netiek ņemta vērā un man tāpat būtu jāliek eksāmens. Nu labi, lai būtu, latviešu valodu protu labi. Taču tad nāca lielākais pārsteigums – izrādās, ka mani nemaz nevar pielaist pie eksāmeniem, kamēr nepierādīšu, ka pēdējos piecus gadus bez pārtraukuma esmu dzīvojis Latvijā,” gandrīz bez akcenta skaidrā latviešu valodā stāsta Dmitrijs. Parasti pretendenti dzīvošanu Latvijā var apliecināt ar izziņām no mācību iestādes, darba vietas, nodokļu pārskatiem vai konta izrakstiem. Taču jaunietim, kurš skolu pabeidzis pirms vairākiem gadiem un tāpat kā daudzi vienaudži, kuriem nav darba pieredzes, piepelnījies gadījuma darbos, tādas iespējas nav bijis. PMLP darbinieki viņam ieteikuši atvest kādu kaimiņu par liecinieku. “Es jau būtu varējis pasaukt kaimiņu, un viņš visu apliecinātu, kā man labāk. Bet kāda tam jēga? Vai es būtu mazāk lojāls, ja pēdējo piecu gadu laikā būtu bijis mācīties vai strādāt arī ārpus Latvijas?” neizpratnē jautā Dmitrijs.
“Jā, mēs esam dzirdējuši par šādiem un līdzīgiem gadījumiem. Pilsonības likums ir stingrs un kopumā taisnīgs. Bet arī taisnīgos likumos gadās tādi izņēmuma gadījumi, kur notiek liela netaisnība. It kā jau pierādīšana nav tik grūta, bet var saprast arī, ka cilvēki jūtas emocionāli aizskarti,” teica Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis. Pašlaik komisija apkopo un izvērtē dažādas sūdzības par Pilsonības likuma nepilnībām. Kad tiks sasniegta ” kritiskā masa”, apkopotie priekšlikumi tiks iesniegti Juridiskajai komisijai, kura varētu lemt par likuma atvēršanu grozījumiem. I. Latkovskis gan neņēmās prognozēt, kad tas varētu notikt. Pilsonības likums ir viens no emocionāli jutīgākajiem mūsdienu Latvijas normatīvajiem aktiem, tādēļ likumdevējs pret to izturas kā pret Pandoras lādi. Ik reizi, kad tas tiek atvērts grozījumiem, parlamentā sākas īsta populisma vētra un deputāti pārslogo atbildīgo komisiju ar milzīgu daudzumu visdažādāko priekšlikumu. Tādēļ parlamenta vairākums parasti izvairās aiztikt šo likumu un atver to tikai galējas nepieciešamības gadījumā.
