Prognozēt augu kaites konkrētā laukā? Agronomi ceļā uz jaunu pieeju slimību apkarošanā 0
Lauka kultūraugu (graudaugu, rapšu, lauka pupu, kukurūzas u. c.) slimību prognozēšanas modeļu adaptācija un brīdinājuma sistēmu izstrāde šobrīd ir viens no aktuālākajiem integrētās augkopības jautājumiem. Latvijā darbu šajā virzienā pirms diviem gadiem uzsākuši Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Augkopības nodaļas vadītājs Oskars Balodis un SIA AKPC konsultants Aigars Šutka.
Vai tiesa, ka strādājat pie projekta, lai līdzīgi kā augļkopībā ar meteostacijām prognozētu slimību attīstību laukaugos un līdz ar to efektīvāk izmantotu augu aizsardzības līdzekļus?
O. Balodis: – Lietuvā, Polijā kaut ko līdzīgu dara – ir meteostacijas, nopirkti prognozēšanas modeļi – tos vai nu adaptē vietējiem apstākļiem, vai izveido vietni internetā, kur izliek informāciju un mēģina palīdzēt zemniekiem dažādu slimību un kaitēkļu monitoringā un ierobežošanā. Tā bija dzirkstele, kas lika domāt, vai mums nevajag kaut ko līdzīgu. Aizbraucām uz Lietuvu, izprašņājām, uzzinājām, cik ir staciju, kā tās strādā, kritiski visu izvērtējām un sapratām, ka mums tieši tādu sistēmu kā viņiem nevajag. Lietuvieši arī ir ceļā uz sava modeļa radīšanu. Pagaidām viņi strādā ar Austrijā izstrādātiem dažādu kultūraugu slimību prognozēšanas modeļiem, kas zīmē datorā riskus. Nezinu, kā radās meteoprojekta nosaukums. Laikam tāpēc, ka sākotnēji nopirkām divas meteostacijas, tagad ir jau trīs, kas tiek izvietotas uz lauka, un ievācam meteoinformāciju. Mums pagaidām ir stacija, ko var izmantot datu vākšanai, bet vēl nav modeļa. Mēģinājām piemeklēt modeli adaptācijai no esošajiem, bet neesam atraduši tādu, kas derētu.
Kviesis ir kviesis gan Lietuvā, gan Latvijā, arī slimības taču ir tās pašas, kāpēc ir tik sarežģīti adaptēt kādu jau izstrādātu modeli?
A. Šutka: – Šobrīd esam pievērsušies tikai vienai kultūrai – ziemas kviešiem. Esam sākotnējā projekta attīstības stadijā, vairāk taustāmies, mēģinot noteikt riska faktorus, kāpēc Latvijā ir tieši tāda situācija ar slimībām kviešos, kāda ir. Latvijā aizvadītajos desmit gados dominē dzeltenplankumainība. Gandrīz visos gados ir sastopama arī tā sauktā pelēkplankumainība jeb septorioze. Tās ir divas atšķirīgas slimības, katrai ir sava bioloģija. Taču Eiropas valstīs, kur ir līdzīgi klimatiskie apstākļi kā Latvijā, situācija ir otrāda – dominē septorioze. Ir gadi, kad ir daudz nokrišņu, tad dominē pelēkplankumainība. Tas atkarīgs arī no stadijas, šķirne, iespējams, mazāk ietekmē. Temperatūra, nokrišņi varbūt nav būtiskākie riska faktori. Pilnīgi skaidrs, ka dzeltenplankumainības izplatību ietekmē augu maiņa un augsnes apstrādes tehnoloģija – aršana vai minimālā apstrāde. Šobrīd mēģinām apkopot visus riska faktorus ar mērķi varbūt kādreiz izstrādāt metodisko līdzekli, kā rīkoties tādā vai citādā situācijā. Atšķirt šīs abas slimības uz lauka var, bet lauksaimniekam tas ir sarežģīti. Arī agronomam ne vienmēr tas ir tik vienkārši, lai pateiktu, ar kādu līdzekli, kādā laikā, kādā devā… Arī augu aizsardzībā tāpat kā medicīnā visas slimības nevar ārstēt ar vienām zālēm.
Šis tātad nav tas gadījums, kad divas slimības var ar vienām zālēm izārstēt?
A. Šutka: – Šis ir gadījums, kad var mēģināt atrast abām infekcijām piemērotas. Taču, lietojot fungicīdus, ir pārāk daudz mainīgo faktoru, proti, var būt vajadzīga viena, divas, trīs apstrādes, apstrāde var būt nepieciešama agrākā vai vēlākā stadijā, arī devas ir atšķirīgas. Latvijā zemniekiem jāievēro integrētā augu aizsardzība un būtībā lauku vēsturē jāraksta – kāda slimība konstatēta, tās izplatības slieksnis un attīstības stadija, augu aizsardzības līdzekļa lietošanas pamatojums utt. Un pamēģiniet iedomāties, ka zemnieks to pats mēģina izdarīt. Latvijā lauksaimniekam, kuram nav iespējas saņemt agronoma konsultāciju, ir nepieciešams kāds palīglīdzeklis.>Nereti saimniekiem ir attieksme – slāpeklis veido ražu, tajā investēšu, bet fungicīdam vairs nepietiek. Vai arī otrādi – slāpekli tik daudz nelikšu, bet slimības gan apkarošu. Taču fungicīdu un mēslojuma lietojums ir ļoti saistīti jēdzieni. Ja ir slimību pārņemts augs, proti, dzeltens, tas nevar fotosintezēt un līdz ar to nevar uzņemt arī barības vielas.
Ja labāk izmantojam mēslojumu, arī resursus kopumā izmantojam labāk. Fotosintēze intensificējas, būtībā ar tiem pašiem resursiem, nepalielinot izmaksas, iegūstam labākas ražas. Nepietiek tikai pieņemt Ministru kabineta noteikumus un uzskatīt, ka Latvijā ir ieviesta integrētā audzēšana. Nevar prasīt no zemnieka, kam varbūt nav speciālās lauksaimniecības izglītības, atšķirt slimības, stadijas. Nezāles varbūt ar laiku var iemanīties atšķirt, bet slimības bez īpašas mācīšanās un pieredzes tik tiešām ne. Pat ar lupu ne.
O. Balodis: – Latvijā kviešos dominē dzeltenplankumainība, kamēr citās valstīs pelēkplankumainība, līdz ar to neeksistē modelis, kuru mēs varētu izvēlēties.
Parasti, ja infekcija vienā Latvijas galā sākas, tad ar divu nedēļu nobīdi parādās otrā Latvijas galā…
A. Šutka: – Tas ir daudz sarežģītāk. Dzeltenplankumainība nenāk kā vilnis. Tai ir daudz īsāks attīstības cikls, tas nozīmē, ka tā ir agresīvāka. Latentais periods ilgst pat līdz piecām dienām. Savukārt pelēkplankumainībai šis periods var ilgt divas, pat trīs nedēļas. Ir atšķirības arī tajā, kā slimības izplatās. Vienai vajadzīgs vējš un nedaudz mitruma, otrai vajadzīgs lietus. Bet uz lauka jau nav tikai šīs divas slimības vien. Tās ir jāskatās kontekstā ar pārējām. Bet šīs divas ir vissarežģītākās, abas sāk diezgan agri attīstīties, un tad jautājums, kura ņem virsroku.
Un kā ar kaitēkļu izplatības prognozēšanu? Tie vismaz ir labāk pamanāmi un atpazīstami…
A. Šutka: – Gribu norādīt, ka kaitīguma sliekšņi kaitēkļiem Latvijā faktiski ir izdomāti, pamatojoties uz vecākiem datiem un ārvalstu pētījumiem. Vidējam Latvijas zemniekam ir ļoti grūti pašam noteikt šo slieksni, jo vajag reāli tos kukaiņus saskaitīt. Un kukaiņi jau nesēž un negaida. Ir tomēr jābūt kādai vienkāršākai metodei, kā noteikt izplatības kritisko slieksni, vai nu skaitot uz viena auga, vai nosakot blīvumu. Daži no kukaiņiem jau nav nemaz tik viegli saskaitāmi, ir jābūt īpašai metodikai – jāiet vai nu rītā, vai vakarā vai ar dzeltenu trauku… Ja Latvija būtu bagāta valsts, tad mums būtu institūti, kas veic monitoringu, un tie dotu signālu, ka atrasti kaitēkļi, skatieties, kas jūsu laukos notiek. Integrētā audzēšanā var strādāt divējādi – visu ļoti smalki uzskaitīt vai arī vērot un parādīt tendences. Ir jāļauj cilvēkiem pašiem izvēlēties metodi, pēc kuras strādāt. Tam ļoti palīdzētu kādi palīglīdzekļi, ar ko mūsu darbs varētu rezultēties.
Ar palīglīdzekļiem ir domāta kāda datorprogramma vai lietotne?
O. Balodis: – Mūsdienās lieto viedtālruņus. Var, piemēram, ievadīt datus par situāciju uz lauka, teiksim, ieņēmīga šķirne, minimāla augsnes apstrāde, tātad ir paaugstināts risks.
A. Šutka: – Lai to pateiktu, nevajag lietotni. Jāzina riska faktori, kas ietekmē kādas slimības izplatību. Ja zemnieks konstatē, ka divi vai trīs ir izpildījušies, tad ir jāsāk rīkoties. Vispirms ir jāizstrādā metodika, un pārējais – dators vai viedtālrunis – jau ir tehnikas jautājums. Taču to nevar izstrādāt divos trijos gados. Es nezinu, ar kādiem resursiem Latvijai būtu jāoperē, lai kaut ko tādu radītu. Bet vajadzība ir.
O. Balodis: – Šo divu gadu laikā esam intervējuši LLKC agronomus konsultantus, kāda ir viņu lēmumu pieņemšanas pieredze saimniecībās slimību ierobežošanā. Esam noskaidrojuši kritiskākās vietas. Risinājumus meklējam kopā ar zemniekiem.
Vai nav tā, ka mēģināt jaunu riteni izgudrot? Šīs slimības taču nav radušās vakar. Tās ir pētītas un analizētas.
A. Šutka: – Tie ir lauka izmēģinājumi. Slimība kā tāda netiek pētīta, bet tiek pētīta tehnoloģija, kas piemērota Latvijas apstākļiem, kad attīstās konkrētas slimības. Lauksaimniecība un it īpaši augkopība ir lokāla pētniecības nozare. Mums ir jāveic pētījumi atbilstoši vietējiem klimatiskajiem apstākļiem.
O. Balodis: – Mēs sekojam iepakaļ integrētās audzēšanas noteikumiem, nevis noteikumi seko zinātnei. Jautājums, kā to visu ieviest dzīvē, jo ieviesēju paliek arvien mazāk, bet dokumentu arvien vairāk. Lielajām zemnieku saimniecībām ir vairāk resursu, tās daudzas prasības var izpildīt vieglāk, bet Latvijā jau nestrādā tikai lielie, mums ir arī vidējās un mazās saimniecības, kas visbiežāk agronomu nevar algot. Ko lai viņi dara?
A. Šutka: – Mums ir stipri limitēti resursi, tāpēc jābūt ļoti racionāliem un efektīviem. Šobrīd skaidrojam, kāds būtu Latvijai piemērotākais risinājums, ņemot vērā agronomu skaitu, saimniecību struktūru, zinātnes resursus.
Vairāk žurnāla Agrotops šā gada jūnija numurā
