Megija Kokoreviča: Vai tāpēc, ka viens ir jūtīgāks nekā otrs, viņa kļūdas jāpaslauka zem paklāja?
3
Strādājot mediju vidē, gribi vai nē, sabiedrībā un pasaulē aktuālie notikumi acīm garām nepaslīd. Dažkārt nākas pamanīt vairāk, nekā pati gribētu, un, jāatzīst, ka tas sākotnēji nebūt nebija viegli. Īpaši spilgti atmiņā palikušas ainas no Izraēlas un “Hamās” konflikta sākuma, kad, vērojot video fragmentus no zvērībām, kas tika pastrādātas pret Izraēlas mierīgajiem iedzīvotājiem, šķita, ka piedzīvoju to pati uz savas ādas. Ar laiku kļūst vieglāk, taču šoreiz stāsts ne par to. Nupat sabiedrību pāršalca traģiskā ziņa par basketbolista Jāņa Timmas nāvi un publiskajā telpā sāka meklēt “vainīgos” – viņa bijušo sievu Annu Sedokovu, latviešus, kuri viņu pēc lēmuma turpināt karjeru Krievijā nosauca par nodevēju, un žurnālistus, kuri to atspoguļoja rakstos.
Sākumā vēlos izteikt patiesu līdzjūtību Jāņa Timmas tuviniekiem. Arī man, kā jau lielākajai daļai no mums, nav svešas emocijas, ko sagādā ļoti tuva cilvēka zaudējums. Tas sāp un sāpēs visu mūžu. Īpaši tad, ja nāve piezogas tik pēkšņi un pāragri. Jūtu līdzi un no sirds saprotu.
Vakar manu uzmanību īpaši pievērsa politiķa Māra Mežala ieraksts sociālajos tīklos. Viņš aicināja sabiedrību nenosodīt citus par viņu kļūdām, būt iejūtīgākiem pret saviem tautiešiem, neiznīcināt citus ar kritiku un lieku reizi neiesit vēl vienu naglu cilvēka likteņa zārkā. Un šim viedoklim un aicinājumam nevar nepiekrist, jo sociālie tīkli, bez šaubām, ir kļuvuši par “linča tiesu”. Cilvēki pamana katru kļūdu. Īpaši sabiedrībā labi zināmu personu kļūdas. Kaut gan arī tad, ja šajā rakstā trūks kāda komata vai būs izlaists kāds burts, atradīsies kāds, kurš teiks, ka šī raksta autores vieta patiesībā ir bērnudārzā, un jautās, ko viņa vispār te dara, lai labāk iet slaucīt ielas, nevis spiež nepareizus burtus uz klaviatūras.
Liktenis un lāsts
Taču viņš pieminēja vēl kādu frāzi, par ko nevarēju beigt domāt. Citēju: “Medijiem un sabiedrībai kopumā šeit ir jāuzņemas sava LIELA daļa atbildības. Mēs zinām, cik skarbi un nežēlīgi JŪS tiesājāt Jāni. Viņu saucāt par nodevēju, izkropļojāt viņa vārdu, uzvārdu…“ Par mediju atbildību ne tikai šīs tēmas sakarā, bet kopumā… Timmas lēmumu spēlēt Krievijā apsprieda daudzi, un mūsu kā žurnālistu un redaktoru uzdevums ir atspoguļot rakstos gan notikumus, gan kļūdas, gan viedokļus, kas cilvēkiem ir aktuāli. Sabiedrība sociālajos tīklos lauza šķēpus un mētās iekšā karstās diskusijās, taču tāds nu ir publiskas personas, kura savā jomā izceļas vairāk nekā citi, liktenis vai, gribētos teikt, lāsts – būt gatavam, ka par viņu rakstīs. Katru reizi, kad rakstos apkopojam viedokļus, parādām gan labo, gan slikto pusi. Kāpēc mēs to darām? Ne tikai tāpēc, lai informētu sabiedrību par aktuālo, bet arī tāpēc, ka vēlamies pievērst cilvēku uzmanību dažādām rīcībām, lai liktu aizdomāties, lai palīdzētu citiem, lai veidotu labāku valsti un sabiedrību kopumā.
Reizēm citu cilvēku kļūdas, tāpat kā uzvaras, mums ļauj paskatīties uz savējām no cita rakursa un padomāt, ko mēs varam darīt citādi.
Ir vairākas latviešu slavenības, kas savos sociālo tīklu kontos ir norādījušas, ka viņu publicēto saturu ir stingri aizliegts pārpublicēt, un tas tiek ņemts vērā. Un netrūkst tādu, par ko publiskajā telpā teju neiespējami ir atrast vienu sliktu vārdu, jo viņi rūpīgi sargā savu un savu tuvinieku privātumu. Taču citi, manuprāt, savus profilus atstāj publiskus vien tāpēc, lai pievērstu mediju uzmanību un caur skandalozu rakstu viņiem uzrastos kāds jauns sekotājs. Citi – lai sauktu palīgā. Taču šie palīgā saucieni ne vienmēr tiek laikus sadzirdēti. Mūsu kā mediju uzdevums ir pievērst uzmanību problēmai.
Katram ir izvēle – atzīt vai noliegt
Kāpēc brīdī, kad bijušais premjerministrs Krišjānis Kariņš tika ierauts privāto lidmašīnas reisu skandālā, neviens “linča tiesai” sociālajos tīklos nepievērsa uzmanību? Lielākā daļa vēl pielēja eļļu ugunij. To pašu varētu teikt par pašreizējo satiksmes ministru. Pret politiķiem nevienam īpašas empātijas nav, kā esmu novērojusi. Ar ko viņi atšķiras? Te vēl varu minēt daudzus citus, kuriem tādā gadījumā jau sen būtu bijis jāierīko sev bunkurs, lai nemanāmi pazustu no sabiedrības acīm. Jautājums par atbildību. Vai tad, ja mediji neatklās cilvēku kļūdas, viņi iemācīsies uzņemties par tām atbildību? Vai jau sāks kļūdīties apzināti, domājot, ka viņi ir neapturami? Te nu ir jautājums par kļūdu atzīšanu un komunikāciju ar sabiedrību. Jā, es atzīstu, ka esmu kļūdījies, vai, nē, es nekad nekļūdos, jūs visi esat dumji un neko nesaprotat. Izvēle ir katra paša rokās.
Ir cilvēki, kuriem ir spēcīgs gars un kuri paliks stalti stāvam uz zemes pat visspēcīgākajā vētrā, bet ir cilvēki, kurus no kājām var nogrūst ar viena pirksta pieskārienu. Tādi nu mēs – cilvēki – esam. Ļoti, ļoti dažādi. Vienam birst asaras, skatoties drāmas, citi nenobirdina ne asaru savu vecāku bērēs. Vai kādu par to var tiesāt? Nē. Taču vai var tiesāt medijus par to, ka viņi dara savu darbu?
Vai tāpēc, ka viens ir jūtīgāks nekā otrs, viņa kļūdas jāpaslauka zem paklāja?
Vai tad, ja, piemēram, Putinam, būtu depresija, mēs nerakstītu, ka viņš ir ļaundaris? Vai tāpēc, ka Kārlis no kaimiņu mājas man vienreiz palīdzēja iestumt automašīnu salā, es nerakstītu policijā iesniegumu, ka viņš ir apzadzis manu māju? Nu tā tas nenotiek. Īpaši tad, ja cilvēks ar savām aktivitātēm publiskajā telpā pievērš lielu sabiedrības uzmanību. Lai vai kā mēs to gribētu, katru dienu nevaram rakstīt par kāzām, svētkiem un baltām aitiņām puķēm pielietās pļavās, jo diemžēl nelāgu notikumu ikdienā ir vairāk nekā pozitīvo. Diemžēl. Tiesāšanu atstāsim kāda cita rokās…
Bet tas nekādā veidā nenozīmē, ka apšaubu politiķa pausto viedokli kopumā, es, tāpat kā viņš, ieteiktu ikkatram aizdomāties par to, cik ļoti liels spēks ir katram pateiktajam vārdam. Nekad komentārus nerakstu un vienmēr ar šausmām raugos, cik daudz žults mīt daļā sabiedrības – ka tikai pateikt kaut ko sliktu, aizvainot, “ieknābt”… Neizmantojiet šo instrumentu ļaunprātīgi un tā vietā, lai uzrakstītu kādu naidpilnu komentāru sociālajos tīklos, atvēliet laiku sarunai ar bērniem par smalko robežu, ko pārkāpt nedrīkst!
