Megija Kokoreviča: Kādu cieņu pedagogi var gaidīt no skolēniem, ja valdības vadītāja pati uzvedas kā niķīgs tīnis? 202
“Mīļie skolotāji, jūs zināt, par ko jūs šeit esat atnākuši strīdēties? Par ko? Jums algas nepalielināja valdība? Pagājušajā gadā jums nepalielināja minimālo tarifu?” vakardien pedagogu piketā teica Ministru prezidente Evika Siliņa. Viņas intonācija un teiktais nespēja atstāt vienaldzīgu pat mūsu prezidentu Edgaru Rinkēviču, kurš uzsvēra, ka katram cilvēkam ir tiesības iestāties par savām tiesībām un saņemt cieņpilnu attieksmi. Arī mani tas neatstāja vienaldzīgu… Vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, man kļūst nelabi, skatoties uz šo farsu gudro runātāju izpildījumā. Palielināja algas, viņa saka. Palielināja, jā. Taču kas notika ar slodzēm? Piketa mērķis bija vērsties pret Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvājumu pedagogu slodžu sabalansēšanai, vai ne tā? Ar mani sazinājās kāda pirmsskolas pedagoģe, kura, protams, vēlas palikt anonīma, jo neviens taču nevēlas pazaudēt savu darbu tikai tāpēc, ka iestājas par savām tiesībām. Paradoksāli, bet būsim godīgi, tas ir fakts. Viņa atklāja, ka bērnudārzā, kurā viņa strādā, viņai plāno samazināt darba slodzi ne jau tāpēc, ka viņa to vēlas, bet gan tāpēc, ka neviens nevēlas maksāt lielāku algu. Tātad – samazināt slodzi, lai alga paliktu tāda pati. Uzreiz varu atbildēt tiem, kas teiks: “Tie ir meli, mums tā nav.” Jā, tā nav visur, bet šur un tur tomēr šādas runas vīd, un tas nenotiek tāpat vien.
Sieviete atklāja, ka viņai ļoti patīk tas, ko viņa dara, taču pauda neizpratni, kāpēc ir jāņirgājas par cilvēkiem. Vai viņiem ir jājūtas vainīgiem par to, ka izvēlējušies šādu profesiju? Nepietiek jau ar to, ka pedagogiem ir jātērē savi līdzekļi mācību materiālu iegādei, kas it kā būtu jānodrošina izglītības iestādēm, bet arī šis likums diemžēl ne visur tiek godprātīgi pildīts, jo pietrūkst naudas, nav finansējuma, līdzekļi jāiegulda citās, daudz svarīgākās lietās utt. Te ir simt un viens pamatojums, kāpēc, kā, kur, ko un kad. Vai tiešām kāds uz skolotāju vakancēm stāv rindā? Vai šī profesija ir tik ļoti pieprasīta, lai galvenie lēmēji varētu tik ļoti necienīgi izturēties pret tiem, kuri skolo mūsu nākamo paaudzi? Tagad nemaz nav grūti iedomāties, kāpēc daudziem bērniem mūsdienās trūkst cieņas pret skolotājiem. Te nu daudzi man piekritīs, ka viss sākas ģimenē.
Otrkārt, arī es esmu bijusi tajā – skolotāju – pusē. Arī es zinu, ko nozīmē darbs pēc darba, stundām ilga gatavošanās nākamās dienas mācību stundām, pārbaudes darbu labošana, veidošana, uzdevumu pielāgošana jaunajai programmai, ģimenes nolikšana otrajā plānā – tas viss nav man svešs, tāpēc es ļoti cienu tos cilvēkus, kuri turpina šo darbu un ir gatavi, nebaidīšos teikt, upurēties cita labuma vārdā.
Skolotājas darbs nav vienkārši darbs – tā ir misija šī vārda vistiešākajā nozīmē.
Noteikti būs kāds kurš teiks, ka šis darbs nav domāts visiem, paši izvēlējās, lai nečīkst, bet arī uz šiem argumentiem man ir atbilde. Nedomāju, ka tie pedagogi, kuri cīnās par tiesībām, par cieņpilnu attieksmi, ir tie, kuri nevēlas strādāt šajā profesijā. Viņi vēlas tikt sadzirdēti, uzklausīti un novērtēti, lai varētu turpināt darīt to, ko mīl.
Viņi ir gatavi tikt galā ar jūsu bērnu kaprīzēm, nodrošināt viņiem drošu vidi, iemācīt jūsu bērniem to, kas jums, visticamāk, ir jau sen aizmirsies. Vai tiešām tik vien kā cieņa ir par daudz prasīts?
Katram, pirms kādu pedagogu nosodīt, nopelt vai noniecināt, kā tas tika izdarīts pedagogu piketā, ieteiktu uz pāris dienām iekāpt šo cilvēku kurpēs. Kaut pāris dienas pabūt tajā vidē, lai saprastu, ka iedomas diemžēl ļoti krasi atšķiras no realitātes. Man ir neizsakāmi pilna sirds, runājot par šo, jo šī profesija nav pietiekami augstu novērtēta. Ja runājam par algām, tās vajadzētu ne vien palielināt, bet gan divkāršot, jo katra skolotāja ir varone.
Mīļie skolotāji, bijušie kolēģi, novēlu izturību un spēku cīņā par to, ko esat pelnījuši un kas citiem (man neskaidru iemeslu dēļ) diemžēl nešķiet pašsaprotams!
