Ukraiņu dezertieri riskē ar dzīvību, bēgot uz Rumāniju: “Valstī nevar būt tikai militārais dienests. Valstij ir jābūt smadzenēm” 141
Niks Torps, britu žurnālists un dokumentālo filmu veidotājs, kā arī korespondents portālā “BBC” dalījies ar stāstu par ukraiņu dezertieriem jeb cilvēkiem, kas bēguši prom no armijas un savas dzimtenes – Ukrainas –, lai izvairītos no kara.
Džordžs ir liels vīrs ar maigu seju un ievainotu skatienu. Kā dezertierim no Ukrainas armijas viņam draudētu 10 gadu cietumsods, ja viņu pieķertu. Džordžs nav viņa īstais vārds. Viņa un citu ukraiņu vārdi šajā rakstā ir mainīti, lai aizsargātu viņu identitāti.
Viņa pirmā nakts ierakumos bijusi vissliktākā. Tas bijis pagājušā gada martā, mēnesi pēc kara sākuma.
“Mums bija 27 bojāgājušie un 57 ievainotie.” Viņš savā tālrunī pārlūko attēlus ar saviem bijušajiem biedriem. To darot, viņa piere saraucas un lielās rokas trīc. “Visi šie cilvēki ir miruši, izņemot mani un to vienu” – viņš norāda uz sievieti kamuflāžas apģērbā.
Viņam vajadzēja vairākas nedēļas un tūkstošiem eiro, kas tika samaksāti “gidu” tīklam, lai šķērsotu visu Ukrainu no austrumu kara zonas līdz zaļajai un mierīgajai rietumu robežai Rumānijā.
Šāda plāna īstenošana Ukrainā var būt sarežģīta, un varas iestādes korupciju atzīst par nopietnu problēmu. Uzticami avoti Ukrainas rietumos runā, ka pastāvot tāda “mēneša likme” – maksājums, kas tiek veikts, lai varētu neatrasties armijā. No Ukrainas frontes esot ziņas arī par komandieriem, kuri lūdz pārtraukt sūtīt viņiem vīriešus, kuri nevēlas vai ir pārāk nobijušies karot, jo viņi esot tikai nasta kaujā.
Taču daudzi nelegālu bēgšanu uz citu valsti uzskata par vienīgo iespēju izvairīties no kaujas.
Ukrainas armija ik pēc pārdesmit kilometriem uz ceļa pie Tisas upes apstādina automašīnas un autobusus. Ukrainas robežpolicija nesen ziņoja, ka aiztur līdz 20 vīriešiem dienā. Taču saskaņā ar Rumānijas imigrācijas dienesta sniegto informāciju 6200 ukraiņu militārā vecuma vīrieši ir nelegāli šķērsojuši 600 kilometru robežu ar Rumāniju kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma pagājušajā gadā, un viņiem ir piešķirta pagaidu aizsardzība. Apmēram 20 000 citu cilvēku tur nokļuva likumīgi.
Un saskaņā ar neoficiāliem Ukrainas datiem pēdējo 15 mēnešu laikā, dodoties uz Rumāniju, gājuši bojā 90 vīrieši – vai nu noslīkuši Tisā, vai nosaluši līdz nāvei kalnos.
“Tisa bija seklāka, nekā es gaidīju – līdz krūtīm,” sacīja Džordžs. “Tātad man nevajadzēja peldēt. Es vienkārši bridu pāri upei.” Kad viņš sasniedza Rumānijas krastu, Ukrainas patruļa viņu pamanīja.
“Vispirms dzirdēju šāvienus, pēc tam virkni apvainojumu. Bet es nebaidījos. Kad esi pavadījis laiku frontē, tu zini atšķirību starp lodēm, kas raidītas gaisā, un lodēm, kas raidītas uz tevi.”
Abām pusēm ir problēmas, ar kurām jācīnās. Plaši ziņots arī par desmitiem tūkstošu krievu bēgšanu no kara un mobilizācijas.
Kāds cits dezertieris Dima atritina zeķi, lai parādītu savu labo kāju. Viņš zaudēja visus kāju pirkstus no apsaldējuma, šķērsojot Maramures kalnus no Rietumukrainas uz Rumānijas ziemeļiem. Viņš bija aizbēgis no Ukrainas, kad saņēma izsaukuma dokumentus. Viens no četriem vīriešiem viņa grupā gāja bojā.
“Otrajā naktī sniega vētrā es piezvanīju sievai. Teicu, lai viņa man piedod, bet es to nespēšu,” Dima atceras. “Es viņam teicu, lai viņš beidz runāt muļķības, pieceļas un turpina iet,” viņam blakus saka Katja, cieši turot viņa rokas.
Tie, kurus mēs šeit satikām, lielākoties bija no etniskās rumāņu minoritātes Rietumukrainā, taču pētījumi liecina, ka tā ir plaši izplatīta parādība visā valstī.
Robeža starp Ukrainu un Rumāniju šajā posmā ved gar kalnu grēdu. Tieši tur “ceļveži” – patiesībā kontrabandisti –virzīja Dimu un vēl deviņus vīriešus. Mēģinot tikt lejā no kalna, Dima vējā un ledū zaudēja līdzsvaru un strauji krita lejā no kalna, pazaudējot zābakus, tālruni un vienu no zeķēm. Rumānijas glābšanas dienests, ar ko sazinājās viņa sieva, pēc četrām dienām un trim naktīm kalnos atrada viņu knapi dzīvu. Viņš tika nogādāts drošībā ar helikopteru.
“Ko tu atbildētu, ja kāds tevi nosauktu par gļēvuli?” žurnālists jautājis, cik maigi spējis. “Man nav valsts,” viņš neveikli atteicis. “Man vienkārši ir ģimene.”
Baia Mare, lielā, salīdzinoši pārtikušā Rumānijas pilsētā netālu no Ukrainas robežas, Niks satiek Veroniku, agrāk Zaporižjas ārsti, kas ir pastāvīgi saskārusies ar Krievijas raķešu uzbrukumiem. Viņa pameta darbu un aizveda savu dēlu uz Rumāniju dažas nedēļas pirms viņa 18. dzimšanas dienas, lai nepieļautu viņa iesaukšanu armijā. Viņa Nikam parāda fotogrāfiju – jaunietis ar brillēm un Harija Potera izskatu.
“Viņam ir ļoti labas smadzenes, bet fiziski viņš nav spēcīgs. Valstī nevar būt tikai militārais dienests. Valstij ir jābūt smadzenēm. Es domāju, ka mans dēls nākotnē būs manas valsts smadzenes,” viņa stāsta.
Tāpat kā Džordžam un Dimam, arī viņai nav ne jausmas, kad un vai viņi kādreiz varētu atgriezties Ukrainā.
22 gadus vecā Rumānijas robežsardze Marija atver savas patruļmašīnas bagāžnieku, lai parādītu žurnālistam plastmasas maisiņu, kas pilns ar segām un vīriešu drēbēm. “Kad vīrieši šeit šķērso upi, viņi ir auksti, slapji un nobijušies. Viņi domā, ka mēs viņus sūtīsim atpakaļ. Bet mēs to nekad nedarām,” viņa saka.
Viņa bieži ir pirmā persona, ar kuru vīrieši runā. Dažiem, piemēram, Džordžam, ir kaujas brūces, šķērsojot robežu. Citi sagriež kājas uz dzeloņstieplēm un saplēstām pudelēm, kuras, pēc viņu teiktā, ukraiņu karavīri ielaiduši ūdenī, lai viņus atturētu.
Marija dara visu iespējamo, lai viņus nomierinātu: “Es cenšos, lai viņiem palīdzētu un rūpētos par viņiem, jo tas ir tas, kas viņiem vajadzīgs no mums.”
