“Dziļāk, vēl mazliet dziļāk!” 0
Ilustrāciju ideja šai iedaļai ir palienēta no vecas un labas grāmatas. “Technique superieure de conduite automobile.” Andre Bonne. Paris. No šā pagājušā gadsimta bestsellera, kurš vairākkārt tika izdots arī krieviski un neapšaubāmi ir lasīšanas un pārlasīšanas vērts arī šodien. Divas grāmatas lappuses un pastāvīgā mūsu komentētāja Oskara Irbīša mēģinājumu tās “animēt” varat ieraudzīt www.la.lv. Tur arī detalizēta diezgan ātra (ārpus pilsētas) pagrieziena analīze un daži ekspertu komentāri. Šeit pievienoju un īsi aprakstu bildīti, kura rāda aplamu un pareizu trajektoriju krustojumā.
Princips “dziļāk, vēl mazliet dziļāk” ir šāds. Vajag it kā pagarināt taisni, novilcināt pagrieziena sākumu. Pārbīdīt iedomāto mērķi – punktu, kurā vēlaties trajektorijas saskari ar līkuma iekšmalu (vai ceļa ass līniju) – no redzamās un pārāk tuvās vietas (sarkanā līnija) uz tālāku, līkuma otrajā daļā, tuvāk izejai (zaļā līnija). Un sākt pagriezienu enerģiskāk, ar lielāku stūres pagriezienu, nekā būs vajadzīgs visā līkumā.
Stabilā trajektorijā pirmā pagrieziena fāze ir ar vislielāko stūres pagriezienu (un vismazāko rādiusu). Tālāk stūre pakāpeniski atgriežas pie “nulles”, sliede taisnojas un ātrums droši aug. Fizikālā šāda manevra būtība arī ir ļoti vienkārša (tomēr reti apsvērta un nez vai kādā autoskolā skaidrota). Jebkurš auto pat lielā ātrumā, taisni braucot, ir spējīgs veikt īsu un asu virziena maiņu, iegriezties vajadzīgajā virzienā, nezaudējot saķeri ar pat diezgan slidenu ceļu. Jo centrbēdzes spēku iedarbība uz riepu un ceļa kontaktpunktu pagrieziena sākumā nav tieša, to slāpē gan piekaru, gan pašu riepu elastība. Auto paklausa. Un lielākā daļa grūtību ir acumirklī pieveiktas. Gluži cita aina ir, pagriezienu sākot pārāk ātri, agri un šķietami maigi. Gan piekare, gan riepas tad lēnītēm sasniedz elastības robežu, aiz kuras vairs nepalīdz, un šādi iešķiebts auto nu nespēj ne trešdaļu no pareizā manevra asuma. Turklāt stabilitātes rezerves parasti izsīkst tieši bīstamākajā stadijā – kad grāvis vai pretējās kustības josla nāk pretim kā traki…
Akcentēts pagrieziena sākums kalpo par savdabīgu auto noturības indikatoru – sajutis nepaklausības pazīmes, jūs varat nesākt paātrinājumu, bet izripināt līkumu tikpat lēni, kā tam piebraucāt. Turklāt vietas jebkuriem manevriem parasti pietiek, jo, izņemot spoguļspoža ledus variantus, gandrīz nav iespējams, ka pirmais grieziens paliks bez jebkādas reakcijas un jūs no ceļa bīstamās zonas pietiekami neattālinās. Lai cik paradoksāli tas liktos – šāds tikai šķietami ass braukšanas stils (tieši tāds tiek mācīts pat karalisku limuzīnu šoferiem) patīk arī pasažieriem, jo viņu rumpji tīkamāk reaģē uz īslaicīgu šķērspārslodzi ar sekojošu ērtu paātrinājumu garenvirzienā nekā uz ilgstošu sānisku šķiebšanos.
Vārdu sakot – visiem, kas tā vēl nav braukuši, iesaku pamēģināt. Visiem, kas to jau dara, – mani sirsnīgi sveicieni. Jūs esat uz pareiza ceļa un piederat pie “vadītājiem, kuriem var uzticēties” (citēju veco labo Andrē Bonē). Un kurus no nepatikšanām glābs nevis “infrastruktūra”, fotoradaru, policijas un naudas sodu visuresamība, bet gan paša veselais saprāts.
