“Mēdzu klausīt sirdij, nevis prāta rēķiniem!”. Saruna ar raidījuma “La Dolce Vita. Ēd vesels!” vadītāju Ievu Dzeni 13
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Februārī “TV24” ēterā jaunā veidolā un ar nedaudz mainītu nosaukumu turpina priecēt kulinārijas raidījums “La Dolce Vita. Ēd vesels!” – savu virtuvi un raidījuma vadību ilggadējais raidījuma vadītājs Roberto Meloni uz laiku nodevis jaunai, spilgtai ētera personībai, kādreizējai “Kurzemes Radio” balsij Ievai Dzenei.
“Esmu jūrmalniece, kas gandrīz septiņus gadus pavadījusi Kurzemes ārēs un strādājusi kā ētera personība un programmas direktora asistente “Kurzemes Radio”. Darbs radio man bija ļoti mīļš, tomēr katram ir vajadzīgi arī jauni profesionālie izaicinājumi. Tāpēc ar lielu prieku esmu ienākusi televīzijas pasaulē,” par sevi teic Ieva.
Viņa ir cilvēks, kurš ikvienā kompānijā gatavs darīt visu, lai apkārtējo sejās ataustu smaids. Ievai piemīt itālietes temperaments, bet patīk nesamākslota latviešu mūzika un kinofilmas. Savukārt brīvajā laikā Ieva veldzējas dabā un tamborē fantāzijas par fraktāļu tēmu.
Līdz šim tevi esam pazinuši kā radio cilvēku, ētera personību “Kurzemes Radio”, bet nu negaidīti esi ne tikai dzirdama, bet arī redzama, turklāt pavisam ne mūzikas, bet kulinārā jomā. Kāds ir tavs ceļš no radio uz televīziju?
Mana nokļūšana televīzijā ir tikpat pārsteidzoša kā savulaik nokļūšana radio. Atceros pašu sākumu “Kurzemes Radio” – es, tāda bailīga Ieviņa, gāju uz radio, lai pusgadu tur mācītos kā brīvprātīgā. Tā likās lielā dzīves iespēja. Man jau toreiz patika būt publiskajā telpā, lai gan par to nezināju pilnīgi neko. Lēnām sāku iet ēterā, attīstījos, mācījos, biju entuziasma pilna.
Kolēģi pat pasmaidīja, ka man esot teicamnieces sindroms. Kopā ar radio kolektīvu augām un attīstījāmies par to, kas tagad ir “Kurzemes Radio”. Galu galā kopā ar programmas direktoru Emīlu Kuplo kļuvu par vienu no tiem, kuri nosaka to, kas skan ēterā.
Veidoju attiecības ar ierakstu kompānijām, ar mūziķiem, māksliniekiem, radošiem cilvēkiem – tas mani ļoti iedvesmo. Mani ļoti saista enerģijas apmaiņa ar radošiem cilvēkiem, dziļākas domas un, protams, mūzika. Tā ir tik dažāda, tik dziedinoša.
Tomēr pandēmijas laikā sajutu, ka veidojas zināma rutīna, bet man bija vēlme pēc kaut kā vairāk, doma attīstīties tālāk. Vienubrīd Kuldīgā sāku pat veidot savu lietoto apģērbu modes veikaliņu – tik ļoti vēlējos kaut ko savu. Līdztekus manā galvā vienmēr bijusi doma par televīziju, tikai, iespējams, agrāk trūka ticības savām spējām. Tagad jūtos izaugusi un par to varu pateikties visiem līdzcilvēkiem, ko dzīve man dāvājusi, – gan pozitīvā, gan arī negatīvā nozīmē.
Nu tu esi gājusi tālāk!
Es pēc dabas esmu radītāja. Uzskatu, ka galvenais uzdevums manā dzīvē ir dāvāt citiem pozitīvas emocijas. Ar smaidu radīt smaidu. Piepildīt cilvēkus ar enerģiju. Meklējot darbošanās iespējas, sūtīju pieteikumus uz dažādām vietām. Negaidot atsaucās “TV24”! Attālinātā intervijā biju mazliet sabijusies, bet, man par pārsteigumu, saņēmu uzaicinājumu atbraukt uz televīziju.
Tur sajutu milzīgu radošumu kolektīvā – to, ka te nav pārāk stingru rāmju dažādām radošām izpausmēm.
Es mēdzu klausīt sirdij, nevis prāta rēķiniem – nemēru, kur ir lielāka alga vai darbs tuvāks mājai, – un šoreiz manas sajūtas teica, ka šī ir īstā vieta.
Savā 31 gadu ilgajā dzīves pieredzē esmu sapratusi – ja kaut ko dari no sirds, agri vai vēlu tev izdosies. Protams, ikvienam ir saguruma brīži un kritumi, bet bez tiem mēs nezinātu, kas ir virsotne. Pēc tā jau iekšēji atvadīšanās no radio bija viegla.
Kā tu, būdama mūzikas pazinēja, jūties gardēžu pasaulē? Esi garšu baudītāja vai radītāja?
Lai gan manā dzimtā ir īsti gatavotāji – pavārs bija mans paps, mans brālis ir šefpavārs –, esmu vairāk tāda ikdienas gatavotāja un dzimtas pēdās neesmu gājusi. Protams, māku izcept karbonādi, no brāļa esmu iemācījusies pagatavot arī kaut ko šikāku. Jāatzīst, ka sākumā nebija domas par kulinārijas raidījumu, tāpēc tad, kad man piezvanīja no televīzijas par raidījumu “La Dolce Vita”, biju pārsteigta, taču bija skaidrs, ka Roberto radītā itāliskā piegarša man noteikti nav kaut kas svešs.
Patiesībā viss itāliskais man ir sirdij ļoti tuvs. Arī pati sevi pēc temperamenta reizēm sajūtu kā itālieti. Itālijā dzīvo mammas krustmeita – braucu ciemos, mācos valodu, man ir teikts, ka es ātri uzķerot itāļu valodas ritmu. Brālis ierādīja, kā gatavot itāļu ēdienus, piemēram, mocarellas salātus ar balzamiko mērci. Itālijā iemīlēju arī mīdijas – brāļa gatavotas pēc īstas itāļu receptes, tās ir dievīgas. Un, galvenais, tieši Itālijā esmu mācījusies ēst veselīgāk. Atslēgas vārds tam ir viegls un garšīgs ēdiens.
Tavā vadībā Roberto Meloni aizsāktā “saldā dzīve” nu dodas pa veselīgas ēšanas taku.
Tieši tā – jaunā “La Dolce Vita” sezona ir par veselīgāku ēšanu. Raidījuma ietvaros ciemos nāks gan fitnesa treneri, gan uztura speciālisti, gan šefpavāri – personības, kas vairāk izprot veselīgu ēšanu. Superīgākais tajā ir tas, ka ļoti daudzi uzskata, ka veselīga ēšana ir saistīta ar diētām. Proti, tu ēd veselīgi tad, ja tu vai nu ēd kaut ko negaršīgu, vai pārtiec no salātlapām.
Mūsdienās ir tik daudz veselīga dzīvesveida padomu – viens influenceris iesaka kaut ko vienu, cits – pilnīgi pretējo. Cilvēks apjūk šajā informācijas gūzmā.
Kāds iesaka neēst piena produktus, cits liek kļūt par vegānu. Man šķiet, ka ir labi, ka ar šo raidījumu varēsim vienkāršā veidā parādīt, kā ēst un gatavot veselīgi un garšīgi. Arī es mācīšos kopā ar skatītāju.
Esmu sapratusi, ka veselīga ēšana var būt arī dzīves baudīšana. Tā, lai patīkams ir arī pats process. Man tā ir gatavošana kopā ar ģimeni, savā virtuvē – tas raksturīgi arī itāļiem. Tas nozīmē, ka esi paēdis jau no pozitīvajām emocijām. Man šķiet, ka ļoti svarīga ir gatavošana ar labām emocijām – tā, lai jūt dzīves dzirksti. Tu vari ēst kaut seleriju kātus, svarīgas ir emocijas. Viss taču ir enerģija – tā rodas, arī gatavojot, ēdot labā omā.
Atceries sajūtu pirmajā raidījumā?
Protams! Negulēju visu iepriekšējo nakti! Visvairāk raizējos par to, ka būs jāgatavo pašai, jo neesmu superpavāre. Bija prieks, ka paliku pie pašas pārbaudītās auzu miltu pankūku receptes, un vēl lielāks prieks, ka varēju paņemt līdzi papa ievārījumus.
Pusstundu pirms tiešraides tomēr vairs nezināju, kur likties – šķita, ka esmu aizmirsusi visu labi sagatavoto!
Bet tad notiek kaut kas kosmisks – viss aiziet pats no sevis! Vienīgi arvien jāatminas, ka nevajag visu laiku ēterā atgādināt –”ar jums runā Ieva Dzene”. Šis ieradums palicis no radio laika.
Mūzikas tagad nepietrūkst?
Pietrūkst sarunu ar mūziķiem. Joprojām sekoju līdzi jaunumiem mūzika, jo tas ilgu laiku bijis mans darbs. Tomēr labprāt aicināšu uz raidījumu arī mūziķus! Kas zina, kur vēl aizvedīs mani ceļi. Iespējas pienāk, kad ir īstais laiks. Dzīve ir pārsteigumu pilna. Un mūzika arvien ir mana ikdiena. Lai arī dziedāt neprotu, mana stihija ir deja.
Mana omīte bija sporta vingrotāja, mamma – mākslas vingrotāja, to esmu izmēģinājusi arī es. Špagatu protu aizvien! Tagad labprāt izdejoju mūziku. Tā man ir gan atpūta, gan sports. Ļoti patīk austrumnieciskās kustības vai latīņu ritmi… Taču man ir tuva ļoti dažāda mūzika – no “RnB” līdz “Dzelzs vilkam”, no indī līdz mūzikai, kuras pavadījumā var dejot laikmetīgas dejas. Mūziķi ir arī manā dzimtā – gan Amerikas latviešu mūziķis, komponists Arnolds Šturms (1912–1999), gan brālēns, grupas “Autobuss debesīs” mūziķis Andris Dzenis.
Šobrīd pati speru arī pirmos soļus mūzikas menedžmentā. Vasarā pēc uzstāšanās “Kulakova naktī” Rojā mani uzaicināja palīdzēt jaunā grupa “Skaļā daba”. Viņi, jaunā paaudze, uzrunāja mani ar dvēselisku stīgu caur Imanta Kalniņa un “Pērkona” mūziku, un es piekritu.
Kas iekustina tavas dvēseles stīgas tad, kad neesi kameru priekšā vai kādā citā ēterā?
Ziemas sezonā – tamborēšana. Tas nav nekas praktisks, vestītes vai cimdiņi, drīzāk – tādas fantāzijas par fraktāļu tēmu. Mani saista arī zīmēšana. Uzskatu, ka man nav mākslinieciska talanta, bet esmu iemanījusies zīmēt augu rakstus un ornamentus. Tā ir mana meditācija. Lai gan dzīvē neesmu pedantiska, zīmējumā varu pacietīgi iedziļināties vissīkākajās detaļās. Arī peldēšana – ar nosacījumu, ka tā ir dabiska ūdenstilpe. Vispār mana stihija ir būt dabā. Sajust dabu. Īpaši vasarā uzņemu dabas enerģiju, esot pļavā, apskaujot kokus.
Cilvēki nereti aizmirst, ka mēs esam daļa no dabas, nevis tie, kas valda, aizmirst, ka neesam pārāki par kokiem vai puķēm. Ja vēl var dejot dabā – tas ir mans! Bet pāri visam – jūra. Ne velti esmu jūrmalniece. Bet es mīlu arī Liepāju ar tās īpašo auru. Liepājas Universitātē izmācījos kultūras vadību. Man ir svarīgi vienkārši nostāties jūras vējos un uzņemt enerģiju. Un mana sirdslieta ir latviešu teātris un kino.
Tā ir ģimenes tradīcija, ar vecvecākiem un vecākiem mēdzām vakaros skatīties vecās latviešu filmas. Tajās ielikti tik daudzi zemteksti, un man patīk tos sadzirdēt.
Man šķiet, šo zemtekstu tulkošana ir spēcinājusi tautas zemapziņu. Ļoti mīlu veco aktieru paaudzi. Mans vīrieša etalons joprojām ir Eduards Pāvuls, bet mans sievišķības simbols – Elza Radziņa un Olga Dreģe. Šajā kultūras cilvēku paaudzē es saskatu vienkāršu cilvēcību, nevis dzīšanos pēc popularitātes. Es nesaku, ka arī tagad tādu cilvēku nav, tomēr viņos to jūtu vairāk. Man ļoti patīk patiesums, nesamākslotība cilvēkos, mūzikā. Iespējams, tas saistīts ar to, ka man vienmēr ir paticis runāt ar vecākiem cilvēkiem. Tur var sadzirdēt tādas vērtības un dzīves gudrību!
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dziļa. Jūtīga. Stipra.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas un sevis uzmundrināšanas, sakot – tev viss izdosies!
Būtiskākais sasniegums darbā?
Šobrīd – tas, ka man uzticēja “La Dolce Vita” vadīšanu. Pārējais vēl priekšā!
Labākā izklaide?
Būt kopā ar maniem mīļajiem līdzcilvēkiem, draugiem, ģimeni, ar kuriem var kopā priecāties.
