Medusmēnesis Jaunzēlandē. Ceļojuma dienasgrāmata 0
Ulrika un Dāvis Plotnieki, divi jauni cilvēki, sportisti, savu medusmēnesi pavadīja Jaunzēlandē. Publicējam fragmentus no abu kopīgi rakstītās dienasgrāmatas.
Alas, jāņtārpiņi un Taranaki kalns
Dienasgrāmatu sākumā raksta Dāvis.
2. martā sākās mūsu ceļojums uz Jaunzēlandi, kur esam paredzējuši noskriet tā saukto “Off road” maratonu – maršruts ved pa kalniem. Jaunzēlandes Ziemeļsalā Oklendas lidostā bez jaukajiem maoru muzikantiem un striktās robežkontroles mūs sagaida arī Jaunzēlandes garākais latvietis Jānis Krastiņš. Viņam mūsu ceļojumā būs nozīmīga loma – tikko beidzis darba gadu Jaunzēlandē, viņš drīkst vēl vienu mēnesi ceļot pa valsti. Darām to visi kopā un izmantojam Jāņa volvo, kā izsisto logu uzskatām par dabisko dzesinātāju.
Pēc neilga laika esam 200 km attālajā Vaitomo ciemā, lai jau rīt dotos pazemes alās skatīties stalaktītus, stalagmītus un Golema pasaules jāņtārpiņu armiju.
Vaitomo kompleksā ir trīs alas. Divās iespējams izstaigāt iespaidīgus alu labirintus un apbrīnot stalaktītu veidojumus. Pēdējā un slavenākā, dēvēta arī par Kvēlojošo kāpuru jeb Slieku alu, ir tradicionāla stalaktītu un stalagmītu ala līdz brīdim, kad apmeklētājus lūdz sēsties kamerās (lieli peldriņķi) un tumšajā alu labirintā ceļu turpināt pa ūdeni, tāpēc uzstīvējam mugurā hidrotērpus, kas palīdzēs aukstajā ūdenī saglabāt dzīvesprieku. Iekļūšana tajā ir visai eksotiska – jāiesēžas kamerā un tad jākrīt atmuguriski upē iekšā. Kamera slīd pilnīgā tumsā un klusumā, līdz mūsu acīm paveras zili mirgojoša zvaigznāju plejāde! Tie ir Arachnocampa Luminosa kukaiņu kāpuri, kas izstaro gaismu, lai pievilinātu ēsmu. Kvēlojošie tārpiņi raksturīgi tikai Jaunzēlandei.
Nākamās dienas galvenais notikums ir kāpiens 2518 metrus augstajā Mount Taranaki jeb Mount Egmont virsotnē. Kalna piekājē palmu un krūmu ielokā ir vismaz 23 – 25 grādi, bet jau pēc pārsimt metriem pie 1500 metru atzīmes mūs sāk ieskaut mākoņi un temperatūra noslīd līdz 12 – 14 grādiem. Kāpjam pa kaut ko līdzīgu vulkāna pelnu, smilšu un oļu maisījumam, kurā kājas iegrimst vismaz 10 cm. Pēc četrām stundām jau esam virsotnē!
Piektā diena ir galā, kad piķa melnā naktī ierullējam ostas pilsētā Velingtonā, kur nākamajā rītā uzmeklēsim prāmi, lai pārceltos uz Dienvidsalu.
Tā mūs sagaida ar gardu jo gardu augļu un dārzeņu bodi, pāris netipiskiem augļiem un vairāk nekā 150 km gleznainu šoseju gar Kluso okeānu. Dienas noslēgumā – pārbrauciens uz zemestrīču galvaspilsētu Kraistčērču.
Kur zeme trīc katru dienu
Kad kukurūzas vālīšu brokastis ieturētas, izmetam goda apli caur pilsētas centru. Šī ir Jaunzēlandes otrā lielākā pilsēta, ko pazīst arī kā Dārzu pilsētu daudzo un skaisto parku dēļ. Parkā mēģinām apķert pāris cipreses, bet ar sešām rokām ir par maz!
Vēl šo pilsētu sauc arī par Quake city (Zemestrīču pilsēta), jo divu gadu laikā pilsētu piemeklējušas 4423 zemestrīces ar jaudu zem trim ballēm. Pašu pilsētas centru 2010. un 2011. gadā pamatīgi papostīja 5 – 7 ballu stipra zemestrīce. Lai pilsētu padarītu drošāku, sakoptāku un zaļāku, dome atjaunošanā plāno ieguldīt ap diviem miljardiem Jaunzēlandes dolāru.
Centrā skats kā no apokalipses filmas – pamesti ne vien dzīvokļi, veikali un tirgotavas, bet arī bāri un pat vecais, labais striptīza klubs.
Bet Kraistčērčas centrs var kalpot arī par iedvesmas avotu – vairāki veikali un bāri stilīgi iekārtoti kravas konteineros.
Deviņi maratona posmi
Astotā diena paiet medusmēneša maratona zīmē. Laulības jau arī savā veidā atgādina maratonu. Pirmais posms – pieteikšanās – nes līdzi milzu sajūsmu un dzirksti acīs, par ko visiem gribas pastāstīt. Otrajā jeb pirmsstarta posmā pēkšņi saproti, ka neesi kārtīgi trenējies, ka tas, ko esi labprātīgi izvēlējies, būs grūti, un sāc domāt, vai vispār ir vajadzīgs. Trešais posms – maratona starts – pilns adrenalīna, sajūsmas un pārgalvīgi uzņemta tempa, kad visgrūtāk sevi pārliecināt, ka nav kur skriet, jo visa dzīve.. ui.. ..visa 40 km distance vēl priekšā! Ceturtais posms paiet, atrodot savu tempu, kopīgu valodu ar elpošanu, kāju riksi un īsto soli. Piektajā posmā līdz 20 km uzsvars ir uz distances izzināšanu un gandarījumu par procesu. No vienas puses, ir prieks par labo pašsajūtu, bet, no otras, nākas atcerēties, ka īstais pārbaudījums vēl priekšā. Sestajā posmā – līdz 30 km – daudz jāstrādā gan ar sevi, gan apkārtējiem, iedvesmojot citam citu, atgādinot, cik forši, ka pieteicāmies, cik lieliski būs finišā, ka vairs jau nav daudz palicis un vairāk nekā puse aiz muguras – atpakaļ skriet nav jēgas, un vēl miljons citu domu.
Tad nāk “lucky seven” (laimīgais septītais) posms jeb slavenie 30 – 37 km, kuri pārbauda visu, kas līdz šim vienojis un bijis kopīgs… ar skriešanu, protams! Šis nav komplimentu un sajūsmas laiks, drīzāk – būt vai nebūt. Želeja negaršo tā kā agrāk, kājas neklausa, vēders pieprasa autonomiju, kedas piepeši ir izmēru par mazu un krūšu gali tieši tagad grib sūrstēt. Kad šis posms ir aiz muguras, liekas, ka iestājas “after stage seven, we go straight to the heaven” (pēc septītā posma dodamies tieši uz debesīm) – astotais posms. Prieks un gandarījums jau saredzams aiz katra nākamā pakalna aizvien labāk; dažādi melnā, dzeltenā un citu nokrāsu joki, atziņas, sevis un citus nomierinoši vārdi nav kabatā jāmeklē. Devītais posms? Triumfs un pateicība par kopā pavadīto laiku, par ideju skriet, par sāpēm, kam spītēts, un sūrumu, kas izdzīvots, par izbaudītajiem 42 195 metriem Jaunzēlandes neatkārtojamās dabas!
Lēciens nezināmajā un būdiņa nekurienē
Pie rakstīšanas ķeras Ulrika.
Pēcmaratona diena solās būt mierīga. Mēs taču esam Kvīnstaunā – pašā Jaunzēlandes un, es nebaidīšos teikt, visas pasaules piedzīvojumu sirdī! Dāvis un Krastiņjānis ir apņēmības pilni kārtīgi izšūpoties augstākajās šūpolēs pasaulē.
Dāvis apbruņojies ar GoPro, bet Janka pieklusis. Instruktori nebeidz jokot par katru, kurš uzdrošinājies izlēkt no 109 m augstuma. No malas viss izskatās vienkārši, bet, skatoties lēcēju sejās, var izlasīt visu emociju un domu gammu – līdz pat “nez vai izdosies tikt sveikā ar sausām biksēm…”.
Dāvis pēkšņi atskārst, ka sistēmai nav drošības virves. Instruktori neko – nav. Un Dāvis prasa – tad es lecu?! Viņi saka – lec. Un viņš lec, bet šie – eu, eu, pag… Bet puisis jau izlēcis. Un krītot domā – nez ko viņi gribēja teikt… Otrajā lēcienā viņš saprata, ka tie ir viņu jociņi. Tad Dāvis lēca bailīguma ziņā ar piecām zvaigznēm novērtētajā veidā, proti, kājām gaisā.
Kārtīgi izšūpoti, devāmies pasakaini skaistā serpentīnceļā uz Vanaku, kur pēc atvēsinošas peldes pusdienojām ezera krastā. Pa ceļam vēl novērojām kādu netipisku parādību, proti, milzīgas vecmeitu ballītes (tā ap 100 dalībniecēm) pēdas!
Nakti nolēmām pavadīt kādā romantiskā 1905. gadā celtā kalnu būdiņā, kas atradās četrus kilometrus no ceļa dziļi džungļos. Jaunzēlandē ne tikai daba ir paradīzes cienīga, bet pat zvaigžņu debesīs ir desmitkārt vairāk nekā mājās. Un tik izteiktu Piena Ceļu vispār nekad mūžā nebijām redzējuši. Tas jābauda ar acīm un sirdi. Un tālāk jau sveces, sarunas un sarkanā plastmasas krūzītē vīns…
Atpakaļceļā izpētījām, kur vakar bijām kāju spēruši. Piemēram, gājēju tiltiņš, uz kura vienlaikus atļauts kāpt tikai vienam cilvēkam. Krāčainās upes tuvumā sarunāties gandrīz nebija iespējams. Dodoties tālāk pa džungļu taku, iepazinām Jaunzēlandes putnus. Dāvis ātri vien atrada ar tiem kopīgu valodu un pļāpāja par šo un to. Mazie lidojošie brīnumi izrādīja lielu interesi par mums un nemaz netaisījās laisties lapās.
Lapsas ledājs
Uz Lapsas ledāju jeb Fox Glacier jākāpj 300 metrus pa brīnišķīgu taku. Gar vienu malu izslējušās klintis, gar otru – izsusējusi kalnu upe. Novirzīties no takas ir bīstami, jo upe var pildīties ar ūdeni vienā rāvienā, neprognozējami. Ledājs izskatās iespaidīgi. Ārā ir 22 grādi, bet rokas stiepiena attālumā ledus. Ne pārāk tīrs un balts gan… Visās malās brīdinājuma zīmes – nelīst tālāk, ripojoši akmeņi, vai gribi būt nākamais upuris?! Katru otro gadu pāris neapdomīgu tūristu palikuši šeit uz visiem laikiem.
Franča Jozefa ledājs ir ne mazāk iespaidīgs, un upe tam līdzās – dzīva un rosīga. Tiekam arī līdz Džeimsa Kuka kalnam. Kapteinis Kuks trīs reizes apbrauca apkārt pasaulei un savu dzīvi beidza Havaju salās, kur to, šķiet, apēda iezemieši. Līdz šim domāju, ka Kuks atklāja Jaunzēlandi, bet izrādās, tas bijis Ābels Tasmans, pa kura nacionālo parku staigāsim parīt. Kuks tikai pirmo reizi apbraucis apkārt Jaunzēlandei.
Pludmales un tirkīzkrāsas jūra
Šodien jātiek līdz Ābela Tasmana nacionālajam parkam, pa ceļam piestājot vien Pankūku klintīs. Daudzos gadu tūkstošos Tasmana jūra lēnām, bet mērķtiecīgi sacepusi klinšu pankūkas mazajiem zaļajiem klinšu grauzējiem!
Nākamajā rītā pamostamies vienā no dzīvīgākajiem mugursomnieku hosteļiem “Happy Apple”. Pilns ar jauniešiem, kas spēlē ģitāru un dzied, gatavo dārzeņu sacepumu, cep maizi un smalkmaizītes, lasa detektīvus un grilē steika klučus. Nospriežam, ka viņi strādā vietējā ābolu fermā. Tos te audzē kā vīnogas – plantācijās un nevis kokos, bet tādos zaru čemuros.
Tiekam līdz nacionālā parka tālākajam iespējamam auto punktam. Tālāk vai nu kājām, vai ūdens taksī. Iesim kājām. Ik pēc 3 – 5 km ir savvaļas pludmales, kurās izbaudīt sauli un tirkīzzilu jūras ūdeni. Ja būtu vairāk laika, varētu kādas četras dienas ceļot pa pludmalēm, kas ir cita par citu skaistākas. Bet mēs dodamies atpakaļ. Pēkšņi mums vairs nav pārliecības, ka ejam pareizā virzienā. Tur, kur no rīta bija jūra, tagad atklājas sauszeme. Nav tā, ka neesam redzējuši bēgumu, bet tāāādu bēgumu, ka jūra vienkārši paņem savus tirkīzzilos svārkus un pasaka mums visiem “Čau! Līdz rītam!”… Vēl jo vairāk tāpēc, ka tur, kur tikko bija ūdens, zirgi jau izgājuši pastaigā.
Tongariro nacionālais parks. Mordora
Nākamās dienas mērķis – nokļūt atpakaļ no Dienvidsalas uz Ziemeļsalu. Līdz pat Tongariro nacionālajam parkam.
Velingtonā nolemjam apskatīt Jaunzēlandes Nacionālo muzeju, kur pavadām vairākas stundas – tik interesants tas ir. Labākais, kas jebkad redzēts gan no informācijas, gan izpildījuma viedokļa. Pieredzi var iegūt dažādi – skatoties filmas, piedzīvojot zemestrīci, noskatoties nelielu teātri – šovu ar videoelementiem par Jaunzēlandes vēsturi, uzkāpjot uz elektroniskām pogām, darbinot dažādas ierīces, lasot informāciju, skatoties, kā mainās bildes, un tad atbildot uz jautājumiem par iepriekš uzzināto… Muzejam tieši blakus atrodas bērnudārzs un mazie te čum un mudž.
Jau astoņos no rīta esam pie Tongariro nacionālā parka, jo nolēmām doties divu dienu pārgājienā ap lielāko Jaunzēlandes vulkānu. Mūsu maršruts Tongariro Northern Circuit ir viens no deviņiem Jaunzēlandes klasiskajiem pārgājieniem – The Great Walk. Kopā jāpieveic 43 km ar augstumu 1890 m. Diena ir apmākusies – ideāls laiks iešanai. Mums līdzi ir ēdamais divām dienām, dzeramais dienai un guļammaisi. Arī visi atkritumi jānes līdzi, te nekur neko nedrīkst atstāt.
Vispirms ceļš ved pa vulkānisko kalnu ieleju, bet drīz vien sākas ilgais kāpiens kalnā. Uzkāpjam virsotnē un kaifojam par skatiem visapkārt. Šajā rajonā filmēts arī “Gredzenu pavēlnieks”. Mordora. Tagad top skaidrs, no kurienes ideja par orkiem – te to ir pa pilnam. Visi gan guļ un nekustas, bet, ja vulkāniskās izcelsmes asos, grubuļainos akmeņus pamodinātu, būtu normāls orku karaspēks. Izejam cauri pilnīgi plakanam krāterim, un tur jau atkal ceļš augšup. Zem kājām mazi akmentiņi, kas slīd. Tiekam beidzot augšā, no kurienes paveras neticami skaists un varens skats uz sarkano krāteri. Vēl neliels kāpums, un tad nāk grūtākais – stāvs, sīkiem akmeņiem nobērts ceļš lejup. Slīd nejēgā. Ejam slīpi, lai noturētos kājās. Paveras skats uz diviem tirkīzzaļiem vulkāna ezeriem. Protams, ka puikas peldas pa pliko. Man atliek tikai fotografēt. Ūdens auksts kā ledus, toties peldējušies vulkāna ezerā. Tālākais ceļš ved tikai lejup, līdz nonākam biezoknī. Tāds hobitu mežs, nospriežam. Dāvis piesmeļ pudeles ar kalnu upes piedāvāto “Evian”. Un tur jau mūsu māja! Patiesībā nevis meža būda, bet lepna muiža. Liela, ērta un patukša.
Šovakar jebkas liktos garšīgs, bet mūsu salāti ar avokado un tomātiem un pasta ar tunci un bez tunča ir izcila. Kājas lupatās, gurni smagās somas nospiesti, normāls bezspēks. Rītdiena solās būt citāda – beidzot sola stipru vēju un lietu.
Otrā rītā sajūta, ka Mordora grib parādīt sevi visā krāšņumā – ne tikai vareni, bet arī mazliet draudīgi. To arī pieņemam visu 27 km garumā. Rīts dzestrs un rasina sīks lietutiņš. Pieņemoties spēkā vējam, lietus no vertikālas pozīcijas pārkārtojas horizontālā. Pēc pusotras stundas piestājam brīnišķīgā vietā – atsegtas klintis un ūdenskritums. Uzvārām uz mazās gāzes plītiņas tēju un nesteidzīgi baudām rītu. Kļūst siltāks. Joprojām smidzina, un pēc brīža sāks gāzt. Kad esam lejā, mašīnu stāvvieta, kas vakar bija pārpildīta, tagad ir tukša. Lietum gāžot, ejam uz mašīnu. Jo nekas nesniedz lielāku gandarījumu kā nelielas neērtības pašās ceļa beigās! Toties ar kādu prieku pēc tam baudīsim siltas pusdienas un privāto karsto termālo baseinu, kurā pat grūti iekāpt (tik karsts tas ir, un vēl dabiski karsts)… Nelielā termālo baseinu mītne ir uzbūvēta vietā, kur no zemes burbuļo dažādi (arī dažāda aromāta) avoti un avotiņi!
Geizeri! Kivi!
Šodien dodamies uz Jaunzēlandes lielāko geizeru. Uz zemes ir aptuveni 1000 geizeru, no kuriem puse – Jeloustonas nacionālajā parkā. Pasaulē kopā ir tikai seši reģioni, kuros atrodas geizeri, divi no tiem – ASV, pa vienam Jaunzēlandē, Īslandē, Krievijā un Čīlē.
Esam pozitīvi satraukti, jo līdztekus geizeriem, vārošiem dubļu krāteriem, sēravotiem, tvaika strūklakām un mēness virsmai līdzīgām vietām redzēsim arī maoru deju haku, stāstus par to, kā ar vienkāršu metodi no parasta garām un slaidām lapām apveltīta palmveidīga krūma vietējās ciltis ieguva izejvielu dažādu lietu izgatavošanai – sākot ar audumu apģērbam, beidzot ar darbarīkiem, traukiem un rotām.
Un protams, kivi. Par šo Jaunzēlandes nacionālo simbolu tiekam īpaši brīdināti – nedrīkst, nedrīkst, nedrīkst! Kivi putnu māja, kur dzīvo divi pieauguši putni, ir kā maza armijas bāze, kurā nedrīkst darīt neko, tikai pārvietoties pa ļoti tumšu telpu. Tās vienā pusē caur ļoti biezu stiklu redzama putniem izveidotā dabiskā vide kādu 30 – 40 kvadrātmetru platībā. Mums paveicās, jo tieši šobrīd lielais putns ir iznācis apgaitā un smieklīgā, pat nedaudz baisā gaitā aizsoļo mums garām.
Geizeru dabas parks ar ļoti īpašo nosaukumu “TE WHAKAREWAREWHATANGAOTEOPETAUAAWAHIAO”, ko pēc grupas vadītāja piedāvājuma nemēģina atkārtot neviens no kādiem 60 klātesošajiem, mūs savaldzina ar brīnišķīgajiem un skarbajiem dabas meistardarbiem.
Vakariņas okeāna krastā kaiju un viļņu šalkoņas pavadībā, termālā SPA apmeklējums, un jau rīt dodamies uz Hot Water Beach Koromandelas apgabalā.
Zelta raktuves un karstā pludmale
Pa ceļam uz karsto pludmali piestājam mazā pilsētiņā, kas slavena ar zelta raktuvēm. Tās darbojas vēl šodien! Pilsētiņa todien ir pilna ar veciem, nopulētiem un uzpucētiem vāģiem no pagātnes, kuri graciozā parādē dodas cauri pilsētai, lai vietējie un atbraucēji tos varētu kārtīgi aplūkot. Katrs auto ir šedevrs, un mēs viņus izpētām caur fotoaparātiem. Šodien laikam kaut kāds saiets, nospriežam un meklējam raktuves. Un tad tās ieraugām! Milzīga, milzīga bedre, kurā gigantiskie traktori atgādina skudras. Nākamgad bedri plānots piepildīt ar ūdeni, un tad tas būs viens no dziļākajiem ezeriem, vismaz Jaunzēlandē – 800 m dziļš. Kad izdzirdam nosaukumu “karstā pludmale”, mums nav ne jausmas, kas zem tās slēpjas. Taču šis piedzīvojums ir apraksta vērts! Divreiz dienā iestājas bēgums un okeāns atkāpjas noteiktos laikos. Mūsu brīnišķīgās mājiņas īpašniece aicina paņemt lāpstu un doties uz pludmali jau šovakar. Lāpstu aizmirstam, bet uz pludmali dodamies. Skats, ko ieraugām, ir vairāk nekā komisks. Pludmale gana plaša, bet apmēram 150 cilvēku drūzmējas ļoti šaurā tās daļā un aizrautīgi ar lāpstām rok smiltīs bedres. Kā bērnībā! Izrakuši tādus kā mazus baseiniņus ar smilšu vaļņiem apkārt, viņi iesēžas tajā plančkā un laimīgi skatās zvaigznēs. Ūdens, kas nāk no zemes un sakrājas baseinā, ir silts. Kā tas iespējams? Zem okeāna tieši nelielajā strēlītē, kur divreiz dienā drūzmējas cilvēki ar lāpstām, atrodas karstais avots. Mēs arī metamies atrakcijā, rokam savu plančku ar pusdienu traukiem. Vienā bedrītē ar mums dzīvojas divas ķīniešu izcelsmes amerikānietes un kāds brits. Bet mūsu bedres gals laikam izrakts uz pašas āderes, jo nosēdēt nevar – smiltis tik karstas, ka dibens svilst! Un turpat blakus vēss okeāns, bet virs mums – neticami skaists Piena Ceļš! Tajā brīdī liekas – visa pasaule ir mana.
{gallery id=”1778″}
