Pārputojot medu sanāca suflē. Kā Iecavas bitenieka Otto Lodiņa atradumu vērtē eksperti? 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Medus suflē biteniekam Otto Lodiņam sanācis gluži nejauši, kad pārlieku aizrāvies ar medus putošanu. Tagad viņš par savu kļūdu priecājas, jo gaisīgais našķis ar dažādām piedevām cilvēkiem tā iegaršojies, ka spēj tikai gatavot un izsūtīt pakas ar burciņām. Ko par šādu suflē saka profesionāli šefpavāri?
Nebijām iepriekš vienojušies, bet mūsu sarunā vispirms ienāk kara atbalsis, jo Otto tikko atgriezies no Kijivas, kur devies bitenieka pieredzes apmaiņā un arī apciemojis radus. Nav radurakstos ukraiņu, vairāk vācieši, poļi un pat armēņi, taču visstiprākā izrādījusies no tēva puses mantotā latvietība, tāpēc 19 gadu vecumā viņš pārcēlies uz dzīvi Latvijā. Dienā, kad Krievija iebruka Ukrainā, nevilcinājies, lai tiktu atpakaļ uz mājām, Iecavas novada “Rāmritiem”, kas kopš pandēmijas kļuvuši par pastāvīgu dzīvesvietu visai viņa ģimenei – sievai un abiem bērniem. Netālu no dzīvojamās ēkas atrodas 40 stropi un pērnvasar atvērtā bišu māja, kurā ciemiņi gremdējas labsajūtā, saelpojoties stropa smaržu buķeti. Turpat pagalmā slejas jaunā ražotne ar plašākām telpām un jaudīgākiem aparātiem, kurā suflē ražošana notiks jau šovasar.
Kuru sadzēla bite?
Kad Lodiņi sākuši dzīvot “Rāmritos”, bites nebija ne prātā, un ko gan Otto, kas dzimis un audzis pilsētā, par tām varēja zināt? Reiz kaimiņos pamanījis kādu darbojamies dravā un nospriedis, ka jāaiziet nopirkt medu. “Vārds pa vārdam, un pavaicāju biteniekam, cik sarežģīti uzturēt dravu. Neesot grūti, vienam ierādījis, un viņam tagad pāri par simt saimēm, bet tepat kaimiņu ciematā pat kāds alkoholiķis spējot ar bitēm tikt galā – puse gan ziemā nosalstot, bet pavasarī saimes atjauno un atkal tiek pie medus,” liktenīgo sarunu atstāsta “Rāmritu” saimnieks. Atceļā pie sevis vēl nosmējis – nu ja jau alkoholiķis var, vai tad man nesanāks! Vēlāk uzzinājis, ka paša vecvectēvam no mātes puses bijusi sava drava – tātad kāda bite senčus jau bija sadzēlusi…
Pirmā ziema viņa pāris jaunajām saimēm izrādījās pēdējā. “Sāpīgi, bet skaidrs, ka izdarīju kaut ko nepareizi, tomēr nolēmu turpināt.” Iegādājies vēl divus stropus, tīmeklī pamatīgāk iedziļinājies biškopībā, taču visvērtīgākie bijuši Latvijas Biškopības biedrības rīkotie kursi – iesakot visiem, kas vēlas kļūt par bitenieku.
Arī “Rāmritu” atrašanās vieta ir piemērota biškopībai, jo teritorija robežojas tikai ar vienu konvencionālo zemnieku saimniecību, taču tā pati atrodas aiz mežu masīva un saimnieks audzē bites. “Vai tad viņš pats sevi indēs?” spriež Otto. Tomēr bioloģisko medu šajā dravā viņš nevar sertificēt, jo jau pieminētais zemnieks atrodas tuvāk par trim kilometriem. Bitenieks atradis risinājumu Rīgā, kur Šampētera apkaimē kāda drauga pagalmā izvietojis četrus stropus un plāno skaitu palielināt līdz 20 saimēm. Analīzes rādot, ka pilsētā bites ievāc tīru un garšīgu liepu, kļavu un kastaņu ziedu medu.
Tonna medus
Saimju skaits Otto dravā pieauga un pienesums – arī. Nopircis pats savu sviedi. Medus pieticis gan pašiem, gan radiem, un jau varēja kādu daļu vest uz tirgu. Sūtījis arī draugiem uz Norvēģiju, kur kādu laiku bija padzīvojis.
Cik tad ilgi tikai medu tirgosi, izmēģinājis maisījumu ar sasmalcinātu propolisu, kā to dara lielākā daļa Latvijas biškopju, taču rezultāts pašam – ne pārāk. Recepti pilnveidojis, pievienojot propolisa ekstraktu, un pamatīgi sakūlis. Sanāca tik gaisīgs, ka prieks! Nu vajadzēja vēl paeksperimentēt ar garšām. Piešāvis kurkumu un ingveru – garšvielas, ar kurām tā pamatīgāk iepazinies garīgo meklējumu ceļojumos Indijā, kur pastudējis arī ajūrvēdu, kas liecina, ka garšu pasaulē Otto nav iesācējs. Savulaik, sekojot sava indiešu skolotāja padomam, atvēris Rīgā pirmo veģetāriešu kafejnīcu – muzikālo klubu “Šanti”, vēlāk strādājis par šefpavāru veģetāriešu restorānā “Kamadena”.
Pērnvasar “Rāmritu” drava ienesusi bagātu ražu – vienu tonnu medus. Otto sparīgi gatavojis suflē arī ar citām garšām – zemenēm, avenēm, upenēm, dzērvenēm, smiltsērkšķiem un arī tādām neparastākām kā vīgrieze un vībotne. Ogas izmanto liofilizētas jeb žāvētas aukstumā (par šo paņēmienu varat lasīt 17. februāra “Mājas Viesa” izdevumā). Bērnu priekam medu saputojis ar šokolādi, taču ne jau šādu tādu, bet ar vislabāko no nelielas kakao audzētavas Ekvadorā, un jaunajai paaudzei tika našķis “nutellaveidīgo” smēriņu vietā. Ziemassvētkos izdevās radīt piparkūku medus suflē ar kanēli, krustnagliņām, kardamonu un citām svētku garšvielām.
Pērn Otto trīs no saviem medus suflē pieteica “Novada garšas” pārtikas produktu kvalitātes konkursam un profesionālu šefpavāru komisija visiem piešķīra pa medaļai – zelta, sudraba un bronzas. Pat bez iebildēm par nosaukumu “suflē”, kādā kulinārijā ierasti sauc ēdienu, kam pievienotas sakultas olas, jo, kā paskaidro suflē autors, ar šo franču valodas vārdu taču var apzīmēt arī produktus ar līdzīgu gaisīgu konsistenci. Par trīs medaļām gan bijis liels pārsteigums. “Tik labu rezultātu negaidīju! Novērtējums dod iedvesmu un apziņu, ka esi uz pareizā ceļa un tas jāturpina,” nosaka “Rāmritu” saimnieks.
Šī ir mana vieta
Var jau pabrīnīties, kur cilvēkam ar ceturtdaļlatviešu gēniem tāda Latvijas vilkme. “No sešu gadu vecuma zināju, ka esmu latvietis, uz Latviju pirmo reizi atbraucu ciemos 17 gados – iesēdināja mani vilcienā Kijivā un Rīgas stacijā sagaidīja onkulis. Vēl tagad atceros, kā viņš “Volgā” aizveda uz Kuldīgu pie tēva radiem. Ar valodu nebija tik traki, sapratāmies. Daudz klausījos latviešu valodu, pierakstīju ikdienas vārdus, mācījos dziesmas – mēģināju savu prātu noskaņot uz latviešu valodu. Uzrāpos ozolā un skaļi dziedāju “Līvu” “Dzimto valodu”, tas bija 1987. gadā, kad piedalījos arī “Helsinku 86″ rīkotajā demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Man bija pilnīgi skaidrs, ka braukšu uz šejieni un dzīvošu.” Tomēr ceļš sanācis gana līkumains – pāris gadus ieniris meža vidū latviešu senreliģijas zinātāja Modra Slavas namā Kuldīgas pusē, ilgāku laiku paceļojis arī pa pasauli – uz Indiju, Nepālu, ASV, Norvēģiju. “Dzīve man devusi iespēju daudz ko izmēģināt, tagad esmu šeit un no “Rāmritiem” nekur vairs negribu doties projām. Un man taču jādod visai Latvijai iespēja nogaršot medus suflē!”
Gan iepriekšējā publikācija 17. februāra “Mājas Viesī” par Daigas un Ivara Zaicevu ražojumiem ar “Dreiling” zīmolu, gan šī tapusi sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru.
3 zelta padomi uzņēmējdarbībā
• Sāciet ar kaut ko tradicionālu, apgūstiet šo jomu, negaidot tūlītēju atdevi, lai saprastu, vai cilvēkiem jūsu ražotais produkts garšo, patīk un kādi zemūdens akmeņi jūs gaida uzņēmējdarbībā.
• Nebaidieties no neierastiem risinājumiem, pamēģiniet savienot it kā nesaderīgas lietas. Iespējams, no desmit eksperimentiem septiņi nebūs izdevušies vai “nekas īpašs”, toties trīs sanāks izcili.
• Izmantojiet tikai vislabākās sastāvdaļas, jo bieži vien tās garšu maina kardināli, bet izmaksas atšķiras minimāli. Būs ar ko salīdzināt, ja izlemsit par labu lētākiem produktiem.
Uzziņa
Kas ir “Novada garša”?
• “Novada garša” ir pasākumu kopums, kuru kopš 2019. gada rīko Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs.
“Novada garša” piedāvā:
• Mazajiem ražotājiem un mājražotājiem – bezmaksas dalību katalogā www.novadagarsa.lv (reģistrēts teju 1000 mazo ražotāju visā Latvijā).
• Mazajiem ražotājiem un mājražotājiem – dalību “Pārtikas produktu kvalitātes konkursā”, kurā starptautiska ekspertu (šefpavāri, pārtikas tehnologi) žūrija sniedz vērtējumu par produktu un rekomendācijas tā pielietošanā/kvalitātes uzlabošanā.
• Izglītības iestāžu pavāriem un ēdinātājiem – lai celtu šīs profesijas prestižu sabiedrībā, iespēju pilnveidot un atsvaidzināt zināšanas pavārmākslā, piedaloties konkursā “Mana novada garša”, kurā mentoru – Latvijas pazīstamāko šefpavāru – vadībā var sacensties par labākā titulu, piedalīties praktiskās meistarklasēs, kā arī iepazīt jaunākās tendences un tehnikas pavārmākslā.
Patērētājiem un sabiedrībai kopumā:
• vienuviet apkopotu informāciju par pašmāju mazajiem ražotājiem un mājražotājiem,
• ik vasaru četros Latvijas reģionos iespēju piedalīties publiskos pasākumos (atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai valstī), kuros var iepazīt reģionu mazo ražotāju un vietējo krodziņu šefpavāru piedāvājumu.
Uzziņa
Biškopības saimniecība “Rāmriti”
• Saimniecība izveidota 2015. gadā, nodarbojas ar biškopību, bišu produktu ražošanu un nektāraugu audzēšanu.
• Apsaimnieko 40 bišu saimes.
• Ražo un realizē medus suflē ar dažādām piedevām, saldētus ziedputekšņus un bišu maizi, kā arī vaska sveces.
• Produkciju pārdod pēc pasūtījuma savā feisbuka veikalā, Āgenskalna tirgū un gadatirgos, drīzumā arī – e-komercijas platformā “svaigi.lv”.
• Šovasar saimniecībā atvērs plašāku medus suflē un citu biškopības produktu ražotni speciāli būvētā ēkā, kur izvietotas ierīces, pateicoties Eiropas Savienības projektu līdzfinansējumam.
• Uzsāks bioloģiskā medus ieguvi Rīgā.
