Kara veterāns: “Es karoju pret fašismu, bet tagad mani apsaukā par okupantu!” 66
Krievija jau gadiem ilgi maksā pensijas tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju un cenšas nodrošināt saviem tautiešiem arī citus labumus. Taču priecāties par Maskavas dāsnumu ir pāragri, jo nesenā vēsture rāda, ka Kremļa rūpes par tautiešiem “tuvējās ārzemēs” var izpausties arī diezgan agresīvos veidos.
Otrā pasaules kara veterāns Konstantīns Vambergs stāsta, ka Krāslavā esot palicis teju pēdējais no kara veterāniem, kam vēl ir pa spēkam piedalīties Uzvaras dienas pasākumos. “Vēl jau daži esot dzīvi, bet veselības problēmu dēļ viņi neiziet no mājas. Uz viņu fona es vēl esmu labā formā. No ārstiem turos pa gabalu, uz poliklīniku neeju. Nedzeru, nepīpēju un neslimoju,” ar lepnumu balsī paziņo Vambergs, kuram drīzumā apritēs 92 gadi.
Padomju armijas rindās viņš Otrā pasaules kara beigās piedalījies Vīnes atbrīvošanā un Kurzemes katla cīņās. “Es karoju pret fašismu, bet tagad mani apsaukā par okupantu! Kāds gan es esmu okupants, ja visu mūžu esmu nodzīvojis Latvijā tāpat kā mani senči?” Vambergs lepojas, ka viņa vecvectēvs 1910. gadā piedalījies Krievijas imperatora Pētera I pieminekļa atklāšanā Rīgā. Konstantīns pēc tautības ir latvietis, bet audzis krievu vidē, tādēļ jau kopš bērnības uzskatījis sevi par PSRS un Krievijas patriotu. Pēc viņa domām, tagad krievi Latvijā tiek apspiesti un pazemoti. Šā iemesla dēļ viņš savulaik atteicies no Latvijas pilsonības; pirms gandrīz 20 gadiem aizgājis uz Krievijas vēstniecību un paziņojis: “Gribu atteikties no Latvijas pilsonības; lūdzu piešķirt man Krievijas pilsonību!” Viņa lūgums tika izpildīts. Krievija viņam kā Otrā pasaules kara veterānam maksā arī diezgan dāsnu pensiju. Vambergs stāsta, ka viņam pat ir iespēja saņemt divas pensijas: Krievijas kara veterāna pensiju, kas esot vairāk nekā 1000 eiro mēnesī, kā arī Latvijas vecuma pensiju, kas gan ir daudz mazāka: ap 200 eiro. Uz kopējā Latvijas pensionāru fona šādi ienākumi šķiet diezgan lieli, bet Vambergs norāda, ka dzīvo diezgan pieticīgi, jo lielāko daļu naudas atdod bērniem un mazbērniem, kam tā vairāk vajadzīga.
Pensija 55 gados
Vambergs ir salīdzinoši rets gadījums, jo Krievijas pilsonību savulaik pieņēmis galvenokārt ideoloģisku, nevis materiālu apsvērumu dēļ, bet kopumā Krievijas pilsoņu skaits Latvijā pēdējo desmit gadu laikā ir strauji palielinājies: no 27 tūkstošiem 2007. gadā līdz 55 tūkstošiem pašlaik. Daudziem nepilsoņiem iegūt Krievijas pilsonību šķiet vienkāršāk nekā nokārtot naturalizācijas eksāmenu Latvijas pilsonības iegūšanai, jo tajā tiek prasītas latviešu valodas un Latvijas vēstures zināšanas. Krievu kopienas pārstāvji atzīst, ka Latvijas iedzīvotāju vēlme iegūt Krievijas pilsonību galvenokārt skaidrojama ar pragmatiskiem motīviem, piemēram, ērtāku ceļošanu uz lielo kaimiņvalsti. Taču galvenais vilinājums daudziem bija tieši iespēja saņemt Krievijas pensiju, jo tā tiek piešķirta daudz ātrāk nekā Latvijā. Krievijas pilsoņi pensionējas saskaņā ar Krievijas likumiem, kuros joprojām ir saglabāts PSRS laikā noteiktais pensionēšanās vecums: 55 gadi sievietēm, 60 gadu vīriešiem. Tas ir krietni zemāks nekā Latvijā, kur pašlaik gan vīrieši, gan sievietes var doties pensijā 63 gadu un trīs mēnešu vecumā, bet līdz 2025. gadam pensionēšanās vecums pakāpeniski tiks palielināts līdz 65 gadiem. Sevišķi liels kārdinājums saņemt Krievijas pensiju ir pirmspensijas vecuma Latvijas iedzīvotājiem, kam ir grūti atrast darbu, un Krievijas maksātā pensija nereti ir vienīgais veids, kā iegūt iztikas līdzekļus.
Labāk zīle rokā
Lai saņemtu Krievijas pensiju, nebūt nav jāpārceļas dzīvot uz plašo kaimiņvalsti, ko lielākā daļa Krievijas pilsonības ieguvēju nemaz negrasās darīt. Naudu iespējams saņemt savā bankas kontā, bet dzīvošanai Latvijā tiek noformēta pastāvīgās uzturēšanās atļauja. Savu artavu kaimiņvalsts pilsoņu atbalstam devusi arī Rīgas pašvaldība, jo galvaspilsētas sabiedrisko transportu bez maksas var izmantot arī Krievijas un citu valstu pensionāri. Tādējādi sanāk, ka pensionāri ar Krievijas pilsoņa pasi kabatā šo privilēģiju var baudīt daudz agrāk nekā Latvijas pensionāri (starpība ir astoņi gadi sievietēm un trīs gadi vīriešiem).
Krievijas maksātās pensijas kopumā ir mazākas nekā Latvijas piešķirtās (vidējā vecuma pensija Krievijā ir ap 190 eiro, bet Latvijā attiecīgais rādītājs ir 320 eiro). Tādējādi pirmspensijas vecuma nepilsoņiem nākas risināt dilemmu: pieņemt Krievijas pilsonību un agrāk aiziet pensijā, samierinoties ar mazāku summu, vai arī gaidīt, kad pienāksies lielākā Latvijas pensija. Daudzi izvēlas rīkoties pēc principa “labāk zīle rokā nekā mednis kokā”. Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļas priekšsēdētājs Aleksejs Vasiļjevs stāsta, ka agrāk daudzi izmantoja iespēju vienlaikus saņemt pat divas pensijas (gan Krievijas, gan Latvijas), bet pirms dažiem gadiem stājās spēkā abu valstu līgums par sadarbību sociālās drošības jomā, kas šādu manevru iespējas ievērojami apgrūtina. Lai cīnītos pret krāpniekiem, Krievija arīdzan pieprasa, lai pensiju saņēmēji reizi gadā iesniegtu izziņu, ka attiecīgais cilvēks vēl ir dzīvs.
Latvijas krievvalodīgo tiesību aktīvists Jakovs Pliners zina stāstīt, ka ir diezgan daudz cilvēku, kas pēc Latvijas pensijas vecuma sasniegšanas atsakās no Krievijas pensijas un piesakās uz mūsējo, jo vairumā gadījumu tā būs lielāka. “Latvijai nav izdevīgi, ka daudzi mūsu iedzīvotāji iegūst Krievijas pilsonību un pretendē uz Krievijas pensiju. Ja cilvēks ir dzimis un audzis Latvijā, šeit nostrādājis visu darba mūžu, tad viņam jābūt Latvijas pilsonim un jāsaņem Latvijas pensija,” uzskata Pliners.
Lētais rublis
Pēdējā laikā tendence pieņemt Krievijas pilsonību un pretendēt uz Maskavas maksāto pensiju gan ir gājusi mazumā, jo sašķobījās Krievijas ekonomikas stāvoklis un krievu pensija Latvijas iedzīvotājiem vairs nešķiet tik vilinoša. 2014. gada nogalē strauji nokrita Krievijas rubļa kurss attiecībā pret eiro, kas krievu pensiju saņēmējiem Latvijā radīja lielas problēmas. Lieta tāda, ka pensijas tiek aprēķinātas Krievijas rubļos, bet izmaksātas eiro, tādēļ pensiju saņēmēji ir ļoti atkarīgi no valūtas kursu svārstībām. Piemēram, ja Latvijā dzīvojošais Krievijas pensionārs sākumā saņēma 300 eiro mēnesī, tad pēc rubļa krituma šī summa varēja sarukt līdz 200 eiro vai pat mazāk.
Krievija par šīm Latvijā dzīvojošo pilsoņu nedienām pārāk nepārdzīvoja; gluži pretēji, ekonomikas krīzes laikā Valsts domē pat izskanēja ierosinājums vispār atteikties no pensiju izmaksas cilvēkiem, kas nedzīvo Krievijā. Saskaņā ar 2014. gada datiem, tādu bija vairāk nekā 265 000: visvairāk Vācijā (96 900), Izraēlā (40 500) un Latvijā (21 500). Krievijas vēstniecība gan sniedza nedaudz atšķirīgus datus: vecuma pensiju no Krievijas saņemot ap 15 000 cilvēku, bet vēl ap 13 000 cilvēku ir piešķirta militārā izdienas pensija par dienestu PSRS vai Krievijas armijā.
Palielinās arī Krievijā
Krievijā arvien biežāk izskan runas, ka agrīnā pensionēšanās vecuma dēļ Krievijas pensiju sistēma nav dzīvotspējīga un bez nopietnām reformām agri vai vēlu piedzīvos krahu. Krievijā no 144 miljoniem iedzīvotāju vairāk nekā 43 miljoni ir pensionāri, tātad teju katrs trešais valsts iedzīvotājs ir pensionārs un darbspējīgā vecuma cilvēkiem nākas izturēt arvien lielāku nodokļu nastu, lai valsts varētu nodrošināt pensiju izmaksu. Reālākais risinājums ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana, bet Kremlis līdz šim baidījies ķerties pie tik kardināla lēmuma, kas nopietni iedragātu valdošā režīma popularitāti. Pensionāri ir liela un ietekmīga vēlētāju grupa, ko Putina režīms neriskē nokaitināt. Taču pēc Vladimira Putina ievēlēšanas uz kārtējo termiņu Krievijas prezidenta amatā reforma beidzot ir nobriedusi, un paredzams, ka drīzumā tiks paziņots par pakāpenisku pensionēšanās vecuma palielināšanu. Neoficiāli zināms, ka tiek izskatīti divi varianti: vai nu 65 gadi abiem dzimumiem, vai arī 65 gadi vīriešiem un 63 gadi sievietēm. Reformas pretinieki iebilst, ka Krievijas vīriešu vidējais mūža ilgums (67 gadi) tikai nedaudz pārsniedz gaidāmo pensionēšanās vecumu.
Par pensiju būtu jāsāk domāt arī Latvijas iedzīvotājam Vladimiram, kuram ir 57 gadi, bet viņš apgalvo, ka nepretendēs ne uz Latvijas, ne uz Krievijas pensiju. “Godīgi sakot, es nedomāju, ka nodzīvošu tik ilgi, lai saņemtu pensiju. Pašlaik dzīvoju šim mirklim.” Vladimirs ir dzimis Latvijā, bet uzskata, ka šeit nevienam nav vajadzīgs. Savulaik strādājis par inženieri rūpnīcā “Komutators”, bet pēc PSRS sabrukuma viss pajuka, un viņš ilgu laiku bijis bezdarbnieks, piepelnījies ar gadījuma darbiem. Pirms dažiem gadiem interesējies par iespēju iegūt Krievijas pilsonību un pārcelties uz dzīvi šajā valstī, bet sapratis, ka Krievijā viņu neviens negaida.
Kremļa maigā vara
Labākā situācijā ir tūkstošiem bijušo padomju armijas virsnieku, kam Krievija maksā salīdzinoši labas pensijas. Viens no viņiem ir arī Saeimas deputāts Jānis Ādamsons (“Saskaņa”), kurš kā bijušais PSRS robežsardzes virsnieks no Krievijas saņem vairāk nekā 8000 eiro gadā jeb ap 700 eiro mēnesī. “Es nekad neesmu slēpis, ka saņemu pensiju no Krievijas, tā ir publiski pieejama informācija,” uzsver Ādamsons. “Savulaik, kad ieņēmu amatus Latvijas armijā un izpildvarā, biju robežsardzes priekšnieks un iekšlietu ministrs, naudu no Krievijas neņēmu. Vēlāk, kad mani ievēlēja par Saeimas deputātu, paskatījos, ka mūsu ārzemju latvieši turpina saņemt pensijas no citām valstīm. Domāju, ka pret visiem jābūt vienādai attieksmei. Šo pensiju esmu godprātīgi nopelnījis un neredzu nekādu problēmu, kādēļ nevarētu to saņemt,” uzskata Ādamsons. Uz jautājumu, kādēļ Krievija ir tik dāsna un maksā pensijas citas valsts iedzīvotājiem, Ādamsons atbild: “Krievija ir pārņēmusi PSRS saistības, tajā skaitā arī sociālā nodrošinājuma jomā. Es šeit neredzu nekādus zemūdens akmeņus.”
Citās domās ir Saeimas deputāts Edvīns Šnore (Nacionālā apvienība), kurš ir Ādamsona kolēģis parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijā. “Es nevaru iedomāties, ka, piemēram, mūsu NATO partnervalstī ASV būtu iespējama situācija, ka parlamenta Aizsardzības komisijā darbojas cilvēki, kas atklāti saņem naudu no Krievijas,” spriež Šnore. “Maskavai ir svarīgi, lai Latvijā tiktu uzturēts pret Krieviju draudzīgi noskaņotu cilvēku slānis, kam nauda netiek žēlota. Man kā vēsturniekam tas nav nekāds jaunums, jo arī pirmās brīvvalsts laikā PSRS tērēja lielu naudu, lai ietekmētu Latvijas sabiedrisko domu; Maskava atbalstīja gan atsevišķas avīzes, gan konkrētus cilvēkus.”
Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis uzskata, ka Krievijas īstenotās sociālā atbalsta programmas būtu jānošķir no “maigās varas” ieročiem, ar ko Kremlis cenšas vairot labvēlīgu attieksmi pret Krieviju: krievu skolu atbalstīšanu, stipendijām studēšanai Krievijas augstskolās, bērnu vasaras nometnēm, kurās viņiem tiek mācīta “pareizā” vēstures izpratne. Latvijas Krievu kopienas Daugavpils nodaļas priekšsēdētājs Aleksejs Vasiļjevs vēsta, ka pēdējā laikā šādas atbalsta programmas gan ir gājušas mazumā. “Agrāk, kad bija augstākas naftas cenas un Krievijas ekonomika bija labākā stāvoklī, palīdzība tautiešiem ārzemēs bija lielāka.”
Trojas zirga taktika
Stipendiju piedāvāšana studentiem un pensiju izmaksa saviem pilsoņiem ārzemēs nav nekas unikāls, to dara arī daudzas citas valstis, piemēram, ASV, bet Edvīns Šnore uzsver, ka Latvijai ir zināmi iemesli ar aizdomām raudzīties uz Krievijas dāsnumu. “Citas valstis, kas īsteno šādas programmas, neapšauba Latvijas neatkarību, bet Krievijā daudzi uzskata, ka Latvija nav pilnvērtīga valsts. Krievija izmanto savus cilvēkus, lai šeit īstenotu Kremļa politiku, kas nenoliedzami ir naidīga Latvijai.”
Krievijas ārpolitikā ir iekļauts princips, ka valsts pienākums ir rūpēties par Krievijas pilsoņiem ārzemēs un nepieciešamības gadījumā viņu aizsardzībai izmantot militāru spēku. Šis princips tika likts lietā 2008. gadā Gruzijas kara laikā, kad Krievijas karaspēks devās palīgā Dienvidosetijas separātistiem, kā vienu no iemesliem minot Krievijas pilsoņu aizsardzību (lielākā daļa Dienvidosetijas iedzīvotāju bija pieņēmuši Krievijas pilsonību). Līdzīgs scenārijs tika īstenots 2014. gadā Ukrainā, tādēļ Krievijas pilsoņu skaita pieaugums Latvijā ir bīstama tendence.
Protams, nav arī pamata uzskatīt, ka vairākums Latvijas krievvalodīgo jūtas piederīgi Krievijai, jo daudzi ir dzimuši un auguši Latvijā, bet ar Krieviju viņus saista tikai valoda un kultūra. To uzsver arī Vladimirs, kurš atteicies no ieceres iegūt Krievijas pilsonību un pārcelties uz šo zemi. “Ja es aizbrauktu uz Krieviju, man pietrūktu dzimtās Latvijas: bērnības taku, latviešu valodas, latviešu dziesmu, kas man ir ļoti tuvas. Dzīvojot šeit uz vietas, to ir grūti novērtēt, bet svešumā tas uzreiz būtu jūtams. Kur esmu dzimis, tur man jāpaliek.”
