Medus garšas vilinājums. Liepājas teātra iestudējuma “Medus garša” recenzija 0
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Liepājas teātra iestudējumā “Medus garša” Mārtiņš Kalita savas režisoriskās funkcijas lielākoties koncentrē uz “kopējās bildes” veidošanu caur spēles niansēm.
Ar savu pirmo “pilnmetrāžas” iestudējumu uz profesionālās skatuves “Liepājas dzintara” eksperimentālajā zālē 12. maijā debitēja nesen Skatuves un vizuālās mākslas kursu absolvējušais Mārtiņš Kalita, kuru līdz šim vairāk pazinām kā vienu no Klaipēdas aktierkursa veiksminiekiem, jo viņu savulaik filmēties bija uzaicinājis Ņikita Mihalkovs. Pirmajās Dž. Dž. Džilindžera veidotajās liepājnieku izrādēs ar šī kursa aktieriem Mārtiņs Kalita patīkami pārsteidza ar spēju uz skatuves organiski iedzīvoties neērtās vai dramaturģiski samākslotās situācijās, negrēkojot ne pret tēla rīcības iekšējo motivāciju, ne pret psiholoģiju, kā arī ar nesamocītām atbildes reakcijām uz partnera stimulu savstarpējā saspēlē.
Gadiem ejot, nespēdams īsti samierināties ar “aktieru fatālo atkarību no režisoriem” un radošo procesu nepietiekamību, Mārtiņs Kalita pamēģināja režisēt dažus svētku koncertus Liepājas teātrī, un pēcāk, draugu un kolēģu pamudināts, iestājās Kultūras akadēmijā, jo tas “režijas āķis” tomēr lūpā bija ieķēries un devis nojausmu, ka bez profesionālām zināšanām ar to galā netikt. Pēc vairākiem labi novērtētiem studiju laika darbiem saņēmis “mazas atzinības” un diplomu, Mārtiņš Kalita, pēc paša vārdiem, esot nonācis pie slēdziena, ka var nodarboties ar režiju un pat noformulējis dažas sava režisorisko interešu vektora prioritātes: “cilvēku sāpes, ciešanas vai pārdzīvojumi, skatītājiem dāvāta iespēja identificēties ar izrāžu varoņiem un labas dramaturģijas izvēle”. Varbūt diezgan tradicionāls, taču pieklājīgs sākuma komplekts ar variāciju iespējām pašam savu režisorisko meklējumu ceļu uzsākot.
Dramaturģiskā materiāla izvēle šoreiz gan ir vairāk akceptēta pēc ieteikuma, taču Šeila Dileinija (1939) pieder tā saucamo jauno nikno britu dramaturgu paaudzei, kas uzskatīja, ka tā laika autori raksta pārāk banāli un nespēj atsegt atšķirīgu sociālo slāņu eksistencē paslēpto dzīves skarbo realitāti. Viņas debijas lugu (1958) var uzskatīt par labu “virtuves izlietņu drāmas” (kitchen sink) paraugu, kurā autore savu uzmanību velta sabiedrības sociāli marginālajiem pārstāvjiem, pieņemot, ka zemais materiālās eksistences līmenis savā veidā attaisno viņu bezjēdzīgo, vējā izkaisīto, dramatisko utt. dzīvi un vienlaikus dod spēcīgus impulsus publikas līdzpārdzīvojumam.
Ja cilvēki cieš, mēs dabiski jūtam viņiem līdzi, un, daudz neprātojot, norakstām visu uz sociālajiem apstākļiem un nelabvēlīgu vidi. Sociālā diferenciācija ir netaisnība, pret kuru jācīnās un kurā viegli var vainot jebkuru sabiedrību, jo nevienai iekārtai līdz šim tā arī nav izdevies to novērst, taču uz to var palūkoties arī citādi un ieraudzīt, ka daudzi netaisnības iemesli slēpjas pašā cilvēkā un viņa dabā. Šodienas teātra uzdevums varētu būt – piedāvāt skatītājam dažādus skatpunktus.
Mārtiņš Kalita saka, ka lugas kodols ir vienkāršs, tā stāsta par “cilvēkiem, kas nesaņem to, ko viņi vēlas”, un savu iestudējumu veido kā secīgu sižetisko notikumu izklāstu bez režisoriski izakcentētas pozīcijas. Nekādas dižās jau tās personāžu vēlmes lugā nav, tas pats masu apziņā iestrādātais priekšstats par labklājību un “skaistu dzīvi”, kura prasa ievērojamu finansiālo nodrošinājumu. Vienīgi veids, kā šo vēlmi piepildīt šajā dzīvē, ir jāmeklē un jāatrod katram pašam, un tas liek izvēlēties un attiecīgi rīkoties, pielikt pūles, bet tieši to cilvēkam nereti gribas vismazāk. Mātes un meitas sarežģīto attiecību pamatos ir ielikta nespēja šīs vēlmes piepildīt, kas izriet no viņu ego iekšējās pārliecības, ka viss atrisināsies pats par sevi, bez lielām pūlēm, kā gadījums, ko liktenis viņām pasniegs uz paplātes.
Izrāde sākas ar Helēnas un Džozefīnes ievākšanos tikko noīrētā lētā dzīvoklī. Abas nes iekšā pa pusei iesaiņotas mēbeles, sadzīves priekšmetus, krauj visu kaudzē un paīgnā sarunā mēģina noskaidrot, kāpēc viņas vispār uz šo ūķi ir pārvākušās. Aigars Ozoliņš iestudējumam ir piemeklējis visai atjautīgu un savdabīgu scenogrāfisko risinājumu, liekot aktieriem spēles ietvaros pašiem iekārtot apkārtējo telpu, kuras nebeidzamajā haosā palēnām projicējas lugas galveno varoņu iekšējās pasaules nesakārtotība. Ne mātei, ne meitai nav īstas gribas kaut ko šajā virzienā darīt, jo katrai ir savas vēlmes, savi sapnīši, kurus ir jāpiepilda gadījumam vai kādam, kas šo gadījumu iemiesos.
Helēna gaida savu kārtējo mīļāko, priekus, bēdas un dienišķo neapmierinātību slīcina alkoholā, par meitu tikpat kā nerūpējas un līdz ar Pītera (kolorīts Edgara Pujāta iznāciens) parādīšanos pamet viņu vienu, lai pati tiek galā ar šo draņķīgo dzīvi. Karīna Tatarinova, izmantojot perfektu ķermeņa un psiholoģijas integrāciju savā lomas zīmējumā, uzbur uz skatuves visai iespaidīgi mūsdieniskotu sievišķīgu būtni, kuras brīvības izpratne vienādojas ar pienākuma neesamību un iespēju peldēt dzīves duļķainajos ūdeņos.
No bērnības izjustais mātes mīlestības trūkums, protams, ir iegravējis savus nospiedumus meitas raksturā un apziņā, klaiņojošā dzīve un pieticīgie sadzīves apstākļi ir nocietinājuši viņas dvēseli un atstājuši tajā tikai neskaidras alkas pēc īstas mīlestības un savas dzīves.
Pirmais mēģinājums tās piepildīt kopā ar Džimiju (Armands Kaušelis) sagādā vilšanos un vēlākās attiecības ar Džefriju (Artūrs Irbe) pārvērš neiecietīgā, nepelnītu savstarpējo pārmetumu pilnā kopdzīvē, kurā Džozefīne vairs nespēj atvērties patiesām jūtām. Agnija Dreimane savu tēlu ārēji atveido ar pusaudžiem raksturīgo uzvedības stūrainību, kas izpaužas izaicinošā un brīžiem pat cietsirdīgā rīcībā, bet, ja ņem vērā Džozefīnes grūtniecību, kas sievietes psihei pats par sevi ir komplicēts stāvoklis, tad varam tikai apbrīnot jaunās aktrises spēju meklēt un atrast tik pārliecinošas tēla rīcības motivācijas, kas nez vai ietilpst viņas pašas pieredzē.
Kopā ar aktieriem reālpsiholoģiskā manierē izdzīvojot uz skatuves mātes un meitas padrūmo attiecību stāstu, Mārtiņš Kalita savas režisoriskās funkcijas lielākoties koncentrē uz “kopējās bildes” veidošanu caur spēles niansēm, dodot aktieriem plašākas iespējas radošām izpausmēm un skatītājiem liekot pašiem izlemt, kāds tad īsti ir izrādes vēstījums: vai tas ir stāsts par smagiem likteņiem, kurus vilina medus garša, vai citādas morālās eksistences atainojums. Jāpiebilst tikai, ka otro šajā dzīvē menedžē pats cilvēks.
UZZIŅA
Šeila Dileinija, “Medus garša”, iestudējums Liepājas teātrī
• Režisors: Mārtiņš Kalita, scenogrāfs Aigars Ozoliņš,kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
• Lomās: Agnija Dreimane, Karīna Tatarinova, Artūrs Irbe, Edgars Pujāts, Armands Kaušelis.
• Nākamā izrāde: 30. septembrī.
