Medņu medību renesanse – arī mednieku rokās 0
Latvijas valsts mežu projektā izmantotā Somijas pieredze rāda, ka, pareizi un prātīgi saimniekojot, var palielināt medņu skaitu un veiksmīgi uzturēt senu medību tradīciju Kopš aizliegtas medņu medības pavasarī, mednieki par šiem meža skaistuļiem vairāk runā pagātnes formā un ar sērīgu pieskaņu. Rudens formāts pat netiek pieminēts. Pieredzējis mednieks, ornitologs un attīstības projektu vadītājs valsts akciju sabiedrībā Latvijas valsts meži (LVM) Elmārs Pēterhofs gan pārliecināti apgalvo, ka Latvijā var atsākt medņu medības. Viņa vadībā trīs gados LVM darbinieki īstenoja projektu Medņu populācijas aizsardzības, dzīvotņu saglabāšanas un apsaimniekošanas sistēmas izveide. Turpmāk jebkura saimnieciska darbība medņu dzīvotņu tuvumā notiek saskaņā ar vadlīnijām, kas izstrādātas, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem Latvijā un ārvalstīs, kā arī LVM iegūto pieredzi, īstenojot attīstības projektus medņu aizsardzībai. Medņiem īpaša uzmanība pievērsta tāpēc, ka vairāk nekā 90% šo putnu apdzīvoto teritoriju ar aptuveni 400 riestu vietām atrodas LVM apsaimniekotajās platībās, kopumā aizņemot 87 tūkstošus hektāru jeb 5,4%. Taču LVM nepieciešams arī sabiedrības atbalsts – uzņēmums cer uz mednieku atsaucību medņu uzskaitē, jo bez monitoringa, lai noteiktu populācijas lielumu, uz licencēm nav ko cerēt. Uzņēmumam medņu skaita monitorings nepieciešams, lai novērtētu mežsaimnieciskās darbības ietekmi uz medņu populācijām. Ļoti aptuvenas aplēses liecina, ka Latvijas mežos mīt seši līdz septiņi tūkstoši medņu. Ar gudru saimniekošanu medņu populāciju var ne tikai saglabāt, bet arī palielināt tās apjomu, rāda Somijas pieredze, kas lieti noderēja LVM projekta izstrādē.
Kas ar medņiem notiek Somijā? Pagājušā gadsimta vidū aktīvas mežsaimnieciskas darbības ar milzīgajām kailcirtēm un mežu fragmentācijas dēļ Somijā ievērojami samazinājās medņu skaits. Uz nopietnu pētījumu bāzes, ko veica Somijas Medniecības un zvejniecības izpētes institūts, medņu aizsardzībai tika izstrādātas vadlīnijas un rekomendācijas mežu apsaimniekotājiem. Kad šīs vadlīnijas ieviesa, medņu skaita kritums apstājās. Somi ir pierādījuši, ka, pareizi un prātīgi saimniekojot, medni var saglabāt un pat uzlabot populācijas stāvokli tā, ka putnu skaits sāk atjaunoties. Materiālu izpētei viņi iegūst arī no medņu monitoringa, kas notiek jau piecdesmit gadus. Kas somiem medņus monitorē? Mednieki. Uzskaites organizē un metodiski atbalsta minētais institūts. Tās tiek veiktas visā Somijas teritorijā – vasarā un ziemā. Vasarā skaita tikai medņus, ziemā pēc pēdām sniegā arī citus medījamos dzīvniekus. Uzskaitē iesaistās vairāki tūkstoši mednieku. Savāktā informācija tiek nodota institūtam. Tas ir brīvprātīgs, bezmaksas pasākums. Viņu motivācija – atkarībā no uzskaišu rezultātiem tiek noteikts medību limits. Somi vienā sezonā nomedī līdz 30 tūkstošiem medņu. Pavasarī medņu medības Somijā nenotiek. Kā notiek medības? Viens paņēmiens – ar suni. Suns atrod medni un aprej, kamēr mednis kokā vēro suni, mednieks pielavās medījumam. Otrs variants – iet uz celšanu vietās, kur medņi uzturas. Ko projektā aizguvāt no somu pieredzes? Gājām ļoti līdzīgu ceļu, tikai viena nelaime – Latvijā nav šāda izpētes institūta. Pēdējos gados veikts LVM finansēts pētījums par medņu dzīvotņu apsaimniekošanu, kurā ornitologi Helmuts Hofmanis un Māris Strazds pētīja medņu dzīvotnes un sagatavoja rekomendācijas medņu mežu apsaimniekošanai. Kā šīs rekomendācijas izmantot mežsaimniecībā un lietu novest līdz praktiskai rīcībai, projekta ietvaros nācās apgūt pašiem. Bija jāpapildina arī teorētiskā bāze. No somiem aizguvām pamatidejas, ko adaptējām mūsu apstākļiem. Viņi mums daudz palīdzēja. Somijā darbojas pasaules līmeņa pētnieki, kas iesaistījās arī mūsu darba vērtēšanā. Par mūsu vadlīniju saturu saņēmām ļoti labu atzinumu. Kas pie mums negatīvi ietekmē medņu skaitu? Galvenais iemesls negatīvajām skaita izmaiņām ir saistīts ar mežu pārveidošanu un traucējuma pieaugumu. Vainīgs arī klimats, jo visvairāk jauno putnu aiziet bojā nelabvēlīgu apstākļu – auksta, slapja laika – dēļ. Populāciju ļoti būtiski var ietekmēt plēsīgie dzīvnieki. LVM sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu Silava šo jautājumu vēl tikai sāk pētīt, taču jau tagad ir pamats domāt, ka medņu galvenais ienaidnieks ir meža cauna, kas pie mums dzīvo lielā skaitā. Somijā lielākais apdraudējums medņiem ir vistu vanags, Latvijā to saglabājies ļoti maz. Tātad vairāk jāmedī caunas. Mūsu cerība, ka mednieki varētu ietekmēt caunu skaitu. Varam viņus īpaši informēt par vietām, kuras nepieciešams atcaunot. Kā LVM veic riesta vietu apsaimniekošanu? Medņu mikroliegumos apsaimniekošana notiek tikai saskaņā ar eksperta atzinumu. Ja nepieciešama riesta teritorijas kopšana, eksperts nosaka, kāda tā būs. Šobrīd Latvijā ir seši praktizējoši medņu eksperti, četri no tiem – LVM darbinieki, viņu vidū arī zinātņu doktors Uģis Bergmanis. Kā redzat, LVM audzē muskuļus un apgūst jaunas zināšanas dabas vērtību saglabāšanā. Vadlīnijās esam noteikuši prasības riesta teritorijas un mikroliegumu apsaimniekošanai (prasības saglabājamai mežaudžu vecuma struktūrai, mežaudzes biezībai, ciršanas intensitātes ierobežojumiem riestu tuvumā, saglabājamiem meža struktūrelementiem u. c.), norādot arī sezonālos un diennakts ierobežojumus. Piemēram, riesta teritorijā ārpus riesta vietas un mikrolieguma no 1. marta līdz 31. jūlijam LVM neveic tādu saimniecisko darbību, kas var negatīvi ietekmēt medņu ligzdošanas sekmes. Līdz šim atbilstoši iespējām uzaicinājām ekspertu sagatavot konkrētās riesta vietas apsaimniekošanas plānu visai mikrolieguma teritorijai, taču tās ir lielas platības un arī lielas izmaksas, ko grūti uzreiz apgūt. Tagad riesta vietu apsaimniekošanas darbi notiek reizē ar uzņēmuma pamatdarbību – sistemātiski apsekojam medņu riesta vietas, plānojam, apsaimniekojam un nodrošinām atbilstošu dzīvotņu kvalitāti. Ceram desmit gados apsekot visas teritorijas un veikt nepieciešamos kopšanas darbus. Kas konkrēti šajās vietās notiek? Kad sākām šo projektu, galvenā uzmanība medņu dzīvotnēs tika pievērsta eglēm. Balstoties uz atziņu, ka egle ir lielākais medņu ienaidnieks, centāmies medņu dzīvotnes no tām atbrīvot. Pirmajos riestu kopšanas pasākumos tika izzāģētas visas egles un teritorijas bija pārredzamas kā futbola laukums. Tā bija kļūda. Kad aizbraucām uz Somiju, redzējām, ka medņu riesta vietās aug daudz egļu. Tagad esam sapratuši, ka egle saprātīgā apjomā ir absolūti nepieciešama, lai medņiem būtu kur paslēpties. Medņu riesta vietas laukumam jābūt kā mozaīkai – vairumā aug skrajš priežu mežs, kas mistrojas ar nelieliem egļu puduriem, – tas ir ideāls medņu mežs. Šobrīd galveno uzmanību pievēršam mežaudžu retināšanai medņu riestos. Lieli darbi paveikti vējgāžu un snieglaužu nodarīto postījumu seku likvidēšanā Latgales pusē, kur pēc kopšanas darbiem medņi jau atgriezušies. Smiltenes pusē medņu riesta vietu glābšanai esat vairākus grāvjus aizbēruši. Neko tādu Latvijā līdz šim neviens nav darījis. Iniciatīvu atjaunot hidroloģisko režīmu medņu riesta teritorijā, aizberot meliorācijas grāvjus vairāk nekā sešu kilometru kopgarumā, uzņēmās Austrumvidzemes mežsaimniecības vides plānošanas speciālists Kaspars Liepiņš. Vairāk nekā 90% no zināmajām medņu dzīvotnēm konstatēta meža meliorācijas ietekme, riesti aizaug, to saglabāšanā nepieciešama steidzama rīcība. Meliorētās platībās kļūst labvēlīgāki apstākļi visām tur esošajām koku sugām un riesta vietas pamazām aizaug, nomainās zemsedze, samazinās spilvju, melleņu, zileņu daudzums, tāpēc ievērojami sarūk medņu barības bāze. Pēc laika biotops, kurā medņi riestoja, vairs nav tam piemērots. Paskatīsimies, kas notiks Smiltenes eksperimentā, vai nesāksies meža izslīkšana. Ja eksperiments beigsies pozitīvi, turpināsim strādāt šajā virzienā. Vēl ir daudz vietu, kur būtu jāaizber aklie grāvji, kas susina medņu riestu teritorijas. Projekta gaitā nācās lauzt ne vienu vien stereotipu – jau nosauktais egļu piemērs, arī par grāvjiem mainījās viedoklis – līdz šim grāvji tika uzskatīti par riska zonu, kur jaunie putni, mazie cāļi var noslīkt. Somijā uzzinājām, ka tās ir labākās vietas, kur uzturēties medņu cāļiem, jo tur mīt daudz kukaiņu – piemērotākā barība cāļiem pēc izšķilšanās. Mazie putni grāvjos nemēdz slīkt, tas varētu notikt tikai kādā īpašā negadījumā. Kā notiek medņu skaitīšana? Uzskaites veic iepriekš izplānotos maršrutos. Pirmajā gadā, kad pats to izmēģināju, viegli negāja – pārņēma pilnīgs izmisums. Nostaigāju kādus 50 līdz 60 kilometrus pa mežu, kur medņiem bija jābūt, taču redzēju tikai pāris putnu. Līdzīgi gāja putnu pētniekiem Mārim Strazdam un Helmutam Hofmanim. Secinājām – Latvijā medņu ir par maz, lai tādā veidā uzskaitītu. Tad parunājos ar somiem. Ir būtiska atšķirība, vai uzskaiti veic viens cilvēks (kā manā gadījumā) vai trīs. Uzskaite jāveic vienlaicīgi trim cilvēkiem, kā tas metodikā paredzēts, un jārada traucējuma efekts, piemēram, uzskaites veicējiem pa brīžam apstājoties. Skaitot pa vienam, mednis var no gājēja atrasties 20 soļu attālumā un sevi neparādīt. Turklāt Latvijas apstākļos uzskaites maršruti jāplāno riestu teritorijā, kur varbūtība iegūt novērojumus ir vislielākā. Tā arī izdarījām – pa centrālo transektu devās viens cilvēks un no viņa uz abām pusēm apmēram 20 metru attālumā – vēl pa vienam. Ieguvām jau daudz labākus rezultātus. Otrajā gadā veicām 16 maršrutus. Pērn veicām ap 50 uzskaites maršrutus un saskaitījām vidēji pāris medņu vienā maršrutā. Uzskaitē, kurā es piedalījos, izcēlām pat sešus medņus. Izdevāt arī kādas skaņas? Metodika to neparedz, taču konstatējām, ka vajag savstarpēji sarunāties. Jo biežāk un vairāk runājāmies, jo vairāk medņu tika izcelti. Tā arī pamazām atkodām pareizāko metodiku. Kādi secinājumi izdarīti pēc pāris gadu skaitīšanas? Medņu uzskaites maršrutu skaitam Latvijā jābūt daudz lielākam, un visprecīzāk putnus var saskaitīt tikai tad, ja apsekojam katru medņu apdzīvoto mežu masīvu. Mednis ir īpatnēja putnu suga, kas neemigrē. Kā zvērināts nometnieks savu mūžu tas pavada trīs kilometru rādiusā no savas dzimšanas vietas un katru pavasari ierodas nelielā riesta vietā. Tas ir ļoti konservatīvs, noskatītās riesta vietas izmanto gadu desmitus. Nav mums otras tādas sugas, kas tā uzvestos. Lai iegūtu kvalitatīvus medņu monitoringa rezultātus, vieni paši galā netiksim, vajadzīga arī mednieku palīdzība. Dalībai medņu uzskaitēs gan jābūt absolūti brīvprātīgai, citādi nebūs labu rezultātu. Jūs aicināt Latvijas medniekus piedalīties medņu skaitīšanā līdzīgi kā Somijā? Gribētu rosināt medniekus iesaistīties šajā darbā, cerot, ka katrā medību formējumā var būt pa kādam cilvēkam, kam tā lieta interesē dziļāk un pamatīgāk, un viņi varētu iesaistīties un piedalīties medņu skaita vērtēšanā. Esam izstrādājuši metodiku Latvijas apstākļiem, kas ir viens no mūsu medņu projekta rezultātiem. Šovasar medņus skaitīsim jau trešo gadu. Uzskaite dod informāciju ne tikai par medņu sastopamību, demogrāfisko stāvokli, gaiļu un vistu skaitu, bet arī parāda, kāds ir kārtējā gada pienesums. Vēl viens atklājums, ko izdarījām paši: medņu uzskaite jāveic agrāk – augusta sākumā, nevis augusta otrajā pusē, kā to paredz somu metodika. Skaitīšanas brīdī vajadzētu atšķirt jaunos no vecajiem putniem, lai zinātu, cik nācis klāt, bet augusta beigās tas jau ir sarežģīti. Arī somi atzinuši, ka būtu pareizāk uzskaites veikt agrāk. No iegūtās informācijas varam secināt, cik veiksmīga bijusi ligzdošanas sezona un kādu medību limitu varam noteikt. Domājat, ka Latvijā varētu atsākties medņu medības ne tikai rudenī? Manā skatījumā mums ir jāatsāk normālas medņu medības atbilstoši labai medību praksei, ko varam gūt Skandināvijas valstīs. Ir jāsakārto medņu uzskaites jautājums, nomedījamo putnu limita noteikšanas kārtība. Medību formējumiem, kuru medību platībās atrodas medņu riesti, ir jārada interese par medņu medībām, jānodrošina medņu uzskaite, uz kā pamata var noteikt nomedījamo putnu skaitu, un jāveido jauna medību prakse. Mednieki joprojām dzīvo atmiņās un sērās par medībām pavasarī, kas līdz ar iestāšanos Eiropas Savienība tika noliegtas. Pavasara medības nav aizvietojamas ar rudens medībām. Vai rudenī tās ir sliktākas? Kamēr nebūsim pamēģinājuši, nevarēsim pateikt. Ja somi un zviedri medņus rudenī jau gadiem ilgi medī un dara to ar milzīgu entuziasmu, kāpēc mēs to nevarētu? Gan jau būs mednieku formējumi, kas vēlēsies pamēģināt. Pagājušajā gadā pirmie medņi jau nomedīti Ziemeļkurzemē. Mednieki stāstīja, ka rudenī nemaz neesot grūtāk nomedīt medni kā pavasarī, jo ap oktobri, novembri tiem ir tā saucamais falšais riests, kad viņi pulcējas tajās pašās vietās, kur pavasarī, un kaut kādā mērā imitē riestošanu, dažreiz pat dzied. Mednieku neapmierinātība lielā mērā saistīta ar nezināšanu. Labā medību prakse ir jāapzina un jāpopularizē. Neticu, ka jebkad medņu medības Latvijā kļūs ļoti populāras, taču lēnām un pamazām var izveidoties interesenti, kuriem tās varētu būt saistošas.
