Medņu dēļ aizber meliorācijas grāvjus 1
Medņu skaits Latvijā intensīvās mežizstrādes dēļ samazinās – pēc ļoti aptuvenām aplēsēm, to skaits mērāms sešos līdz septiņos tūkstošos. Putnu dzīvotnes nelabvēlīgi ietekmē arī meliorācija, riesti aizaug, mainās zemsedze – samazinās melleņu, zileņu un spilvu audzes, kas tik nepieciešamas to barībai.
Lielākā daļa jeb 90% medņu apdzīvoto meža teritoriju atrodas valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (“LVM”) apsaimniekotajās platībās. Populācijas aizsardzībai un dzīvotņu apsaimniekošanai uzņēmums izstrādājis vadlīnijas, ar kurām mežizstrādātājiem jārēķinās jebkuras saimnieciskas darbības gadījumā. “LVM” uzņemas atbildību aptuveni par 400 riestu vietām, kas kopumā aizņem 87 tūkstošus hektāru. Austrumvidzemes mežsaimniecībā kādā mežu masīvā netālu no Smiltenes medņu riesta saglabāšanai jau veikts līdz šim Latvijā nebijis pasākums – vairāk nekā sešu kilometru garumā aizbērti meliorācijas grāvji.
Smiltenes eksperiments
Iniciatīvu likvidēt meliorācijas grāvjus, kas nelabvēlīgi ietekmēja tuvējo medņu riesta vietu, Austrumvidzemes mežsaimniecībā uzņēmās vides plānošanas speciālists Kaspars Liepiņš. Par šo teritoriju iepriekš bija saņemts eksperta ornitologa Uģa Bergmaņa atzinums. 2012. gada vasaras nogalē pāris mēnešos divi ekskavatori aizstūma 17 grāvjus 6,2 kilometru kopgarumā. Tagad šajās vietās stiepjas plata, līdzena kūdraina josla, kas vietām sāk aizaugt ar spilvēm – vienu no medņu iecienītajiem augiem pavasarī. “Tie, protams, nebija caurejošie vai maģistrālie grāvji, jo citādi kādā citā apvidū sāktos pārpurvošanās process, šie nosusināja tikai konkrētu vietu,” paskaidro “LVM” speciālists. Grāvju likvidēšana uzņēmumam izmaksājusi sešus tūkstošus latu.
Medņi šajā vietā turpina riestot, stāsta K. Liepiņš. To apliecina “LVM” mežkopības iecirkņu vadītāju un meistaru novērojumi, kuru darba pienākumos ietilpst arī riesta vietu inventarizācija. Vēl viena liecība, ka šo dzīvotni medņi nav pametuši, ir ekskrementi, kas te atrodami bez grūtībām.
Pagaidām šis grāvju likvidēšanas gadījums tiek uzskatīts par eksperimentu, tāpēc sadarbībā ar Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu (LVMI) “Silava” trešo gadu notiek hidroloģiskā režīma un kokaudzes veselības stāvokļa novērošana. “Skatīsimies, kas notiek ar kokaudzi, vai no grāvja aizbēršanas neveidojas nelabvēlīga ietekme, vai koki nesāk kalst,” piebilst K. Liepiņš.
Mednis caunas ēdienkartē
Medņu aizsardzībai ar dzīvotņu apsaimniekošanu un priekšzīmīgu mežstrādnieku uzvedību, netraucējot putniem riesta un perēšanas laikā, vien nepietiek. Šos skaistos un cēlos putnus nopietni apdraud arī citi savvaļas kustoņi. Viena no bīstmākajām ir meža cauna, pie medņu ienaidniekiem pieskaita arī lapsas, jenotsuņus, āpšus, vistu vanagus, kuru skaits Latvijā gan ievērojami sarucis. Pagājušā gada ziemā netālu no jau pieminētās riesta vietas Kaspars Liepiņš gan uzgājis vistu vanaga noplēstu medņu mātīti. Izskanējušas aizdomas, ka arī mežacūkas paposta medņu perēkļus, taču, kā novērojuši zviedru pētnieki, mežacūkas pat ar savu labo ožu ligzdas nesaož, paiet garām dažu metru attālumā.
Lai noskaidrotu, cik lielu vietu meža caunas ēdienkartē ieņem mednis, Austrumvidzemes mežsaimniecība kopā ar LVMI “Silava” šoziem sākusi vēl vienu projektu. Trijās medņu riesta vietās ar lamatām tika saķertas meža caunas un nogādātas “Silavas” speciālistiem dzīvnieku kuņģa satura analīzei. Tiks izpētīti arī olu perēšanas laikā savāktie caunu ekskrementi.
Kaspars Liepiņš atzīst, ka ar caunu ķeršanu nav īpaši veicies – lamatās iekrituši tikai deviņi dzīvnieciņi. Pie vainas esot siltā ziema, jo caunas bija paēdušas un nemaz nekāroja pēc izliktās ēsmas. Piedzīvots pat kuriozs – uz vienas no lamatu kastēm tās atstājušas nomedīta putna atliekas. Caunu ķeršana turpināsies, taču “LVM” speciālists cer arī uz mednieku iesaistīšanos medņiem bīstamo dzīvnieku skaita samazināšanā.
Izvēlīgs un konservatīvs
Austrumvidzemes mežsaimniecība ir viens no labi apdzīvotiem medņu reģioniem Latvijā. Nolūkojot dzīvesvietu, putni ir visai izvēlīgi – ar nelielu mežiņu viņiem nepietiek. Riesta teritorijai, kurā medņi ne tikai pulcējas pārošanās laikā, bet lielākā daļa to izmanto arī kā dzīvotni, jābūt ap 300 ha lielai.
Īpašas prasības medņi “izvirza” vietām, kur notiek riests. Tur nepieciešami gan “riesta koki” – vidēja augstuma un vecuma priedes ar brīvi pieejamiem, resniem un gariem apakšējiem zariem, uz kuriem putns var nosēsties un raidīt savu dziesmu. Vietām vajadzīgi egļu pudurīši, kur paslēpties briesmu gadījumā, atrodoties uz zemes, mednim apkārtne jāpārredz 30 līdz 70 metru attālumā. Medņi nav staltbrieži, kas riesta laikā gavē, tāpēc savā dzīvesvietā tie vēlas nodrošināties arī ar barības lauciņiem – spilvu pudurīšiem, mellenājiem, zilenājiem.
Medņi ir konservatīvi radījumi, apgalvo putnu pētnieki, jo savā izvēlētajā meža nogabalā tie var nodzīvot visu dzīvi. Ja tiek radīts traucējums vai, pasarg dievs, viņu dzīvotne iznīcināta, populācijai tiek nodarīts nopietns kaitējums un, kā rāda cipari, putnu skaits samazinās.
K. Liepiņš ir pārliecināts, ka sāktais medņu aizsardzības un dzīvotņu apsaimniekošanas darbs palīdzēs populāciju saglabāt un pat pavairot tās skaitu. “Esam uz pareizā ceļa un dodamies pareizajā virzienā,” viņš nosaka un aicina šajā cēlajā misijā pievienoties arī medniekus, ne tikai medījot caunas un citus medņu ienaidniekus, bet arī laikus atbrīvojot riesta vietas no savvaļas dzīvnieku barotavām, kas piesaista sugai nelabvēlīgus kustoņus, kā arī veikt ikvasaras uzskaiti, lai noteiktu populācijas pieaugumu un iespējamo medību limitu apjomu.
Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.
