Mednieku stāsti. Trakās kuiļa medības 5
Autors: šurnāla “Medības” lasītājs Gatis
Tas notika pirms kādiem diviem gadiem. No rīta kā parasti vīri satiekas, notiek instruktāža un visas lietas, lai varētu doties dzinējmedībās. Vienā no mastiem vajadzētu būt mežacūkām. Vīri nostājas, dzinēji sāk dzīt mastu. Mastā atskan deviņi šāvieni. Vīri no masta noņemas, saka esot šāvuši uz kuili, bet mežacūka aizskrējusi kopā ar suņiem.
Pēc neilga laika atskan zvans no vietējā iedzīvotāja, ka suņi ar kuili esot atskrējuši uz upi, pārpeldējuši to un atrodas Lietuvā. Mēmele mūsu kolektīvā robežojas ar Lietuvu. Nolemjam braukt skatīties. Primārais – jāglābj suņi, lai nepazūd. Turpat pie upes dzīvo viens no medniekiem, vēl divi mednieki aizbrauc uz māju, paņem laivu un airē pret straumi, jo dzirdam, ka suņi rej kādus 300 metrus uz augšu pa upi. Mēs ar vēl vienu mednieku ātri ar auto aizbraucam augstāk pa krastu. Kāpjot no mašīnas ārā, dzirdam, ka suņu balsis jau mūsu krastā.
Pieskrienu pie upes, bet tur neliels mežiņš. Stāv krastā kuilis, apmēram 30 metru attālumā, un jau skatās uz mani. Rokas trīc no uztraukuma. Pietēmēju, bet saprotu, ka optikai vāciņš aizvērts. Ātri to noņēmu. Izšauju, bet ruksis pazūd aiz kraujas. Skrienu skatīties, bet redzu, ka mans ruksis jau peld uz Lietuvu. Aiz muguras tam suņi 10 metru attālumā. Notēmēju vēlreiz, izšauju un redzu, ka šāviens ir precīzs. Suņi uzkāpj kuilim virsū, un tas sāk grimt. Suņi izpeld kaimiņu pusē, bet ruksi straume nes prom. Kolēģi jau ar laivu ir gandrīz klāt. Viņi veiksmīgi saķer ruksi aiz astes, un kopīgi ieceļam to laivā, savācam suņus. Protams, nevaru aprakstīt savas izjūtas, bet stāsts un piedzīvojums paliks atmiņā uz mūžu. Galvenais – suņi veseli, medījums iegūts un medniekstāsts neaizmir-stams. Nevar noliegt, ka mednieku dieviete Diāna šajā dienā bija mūsu pusē.
Citus mednieku stāstus lasiet šeit
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” aprīļa numurā
