Mednieku stāsti. Olu zaglis no tuvējā meža 0
Teksts un foto – Ilmārs Deiko, Riebiņu novada Rušonas pagasts
Sūtu stāstu par mūsu mājas mazliet viltīgo medību krievu-Eiropas laikas suni Baronu. Stāstu varētu būt arī vairāk, jo ar Baronu ir bijuši dažādi piedzīvojumi. Nu, tad viens no tiem…
No vakara krēslas līdz agra rīta pusei Barons nepiesiets un neiesprostots brīvā vaļā sargā lauku māju. Tumšā laikā viņam nepiemīt klaidoņa daba, tāpēc ir saņēmis šo brīva apsarga uzticību. Ja laika apstākļi ir paslapji, tad viņš pats nobāž savu asti būdā un tikai deguns no būdas uzrauga apkārtni.
Mamma (dažas mazākas mutes saukta arī par vecmammu Domusi) un mājas saimniece vienā personā sūdzas, ka jau vairāk nekā mēnesi kāds dzīvnieciņš notiesājot vistu olas. Reizēm mēģinājis arī pīļu, taču tās ir pārāk cietā apvalkā, un tikai zobiņu kostās pēdas norāda par blēņu darbiem. Arī pēdiņu pārīši sniegā pie šķūņa sienas liecina, ka cauna saimniecību tiešām apciemojusi. Barons arī reizēm ieskrien šķūnī un, histēriski rejot, plēš siena ķīpu salikumu, taču izplēst siena klājumu nav viņa spēkos. Slazdus arī nedrīkst likt, jo saimniecībā uzturas četri kaķi. Problēma…
Pienācis pagājušā gada 24. novembra rīts. Ap pulksten četriem ārā vēl tumšs, bet Barons rej kā neprātīgs. Izeju laukā. Suns, mani ieraudzījis, atlec nost no kļavas koka un grūž man ar ķepām krūtīs, lai ātrāk ķerot… Apeju apkārt lielajam kokam, paskatos zaros – tumšs, nekas nav saskatāms. Barons nav mierā, lec kokā ap 1,60 m augstumā. Es neko neredzu un dodos atpakaļ snaust. Suns rej līdz rīta gaismai. Izgājusi pagalmā mamma – arī neko nesaskata.
Izeju laukā atkal es. Kokā neko neredz, bet Barons kaut ko taču jūt! Beidzot ieraugu divu paresnu zaru starpā mazu cepurīti. Paeju no otras puses – ahā! – ir arī purniņš. Tiešām cauna, kas naktī nejauši tikusi Baronam zem deguna, bet tas to uztriecis tuvākajā kļavā. Nu nākas iet pēc svina graudu cienasta. Būkšķis! Caunu runcis metas no koka zemē un prom uz krūmu pusi. Paspēju izšaut otrreiz. Trāpīts niecīgi, taču tas samazina straujo skrējienu un klāt ir arī Barons. Viņš šo tver, saņem kodienu degunā, iekaucas un nikni medījumu piebeidz. Mamma Domuse arī klāt. “Nu, malacīts! Nu, gudrs! Malacīts!” liela suni, kurš bravūrīgi sacēlis degunu gaisā un gatavs saņemt ko garšīgu.
“Jā, gan! Labi nobarojies olu cienastā,” secina mamma, apskatot labi apvēlušos paresnu akmens caunu tēviņu, kas veselu mēnesi šiverējis pa kūti un šķūni kā pa savu paša namu.Tas nav vienīgais šķūņa un kūts ciemiņš. Pirms diviem gadiem rudenī Barons pasargāja mammas vistas no diviem seskiem, bija pa nakti tos nomušījis un atnesis uz sliekšņa, lai saimniece redz, ka suns putru nav lieki ēdis. Līdzīgs notikums bija ar jaunu lapsu, taču tas citai reizei…
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” aprīļa numurā
