Mednieku jociņi… 0
Mednieks apmaldījies taigā. Trešo diennakti bridis pa taku, pēkšņi iznāk meža noriņā. Ar pēdējiem spēkiem mednieks kliedz:
– Palīgā, palīgā! Te kāds ir?
– Es esmu. Un? Vieglāk kļuva? – saka lācis, uzliekot ķepu medniekam uz pleca.
Trīs mednieki krogā lielās.
– Es nesen ziloni ar vienu šāvienu nogāzu!
– Bet es biju Krievijā un lāci ar šķēpu nomedīju.
Trešais saka:
– Veči, jūs esat dzirdējuši, ka Mēnesi dēvē par mirušo planētu? To es nomušīju.
Tēvs mednieks nomedīja lāci. Gaļu atdeva konservos, no ādas uzšuva kažoku sievai, bet cirka velosipēdu uzdāvināja dēlam.
Satiekas divi mednieki.
– Pastāsti, kā tu to lāceni nogāzi?
– Kā, kā… Kā vienmēr: šampanietis, zemenes un pāris glāstu…
Divi mednieki mežā.
– Tu redzēji?
– Ko?
– Tikko irbīte pārlaidās pāri.
Iet tālāk. Pēc pusstundas atkal:
– Tu redzēji?
– Ko tad?
– Tu ko, pavisam akls esi? Zaķis tikko paskrēja garām.
Vēl pēc kāda brīža pirmais mednieks atkal jautā:
– Vai tu redzēji?
Otrs mednieks negribēdams izskatīties muļķīgi, atbild:
– Jā!
– Ko tad tu tajā iekāpi?
Veči vilcienā runā par medībām. Viens no viņiem aizsapņojies un filozofiskā tonī vaicā:
– Kāda medībās atšķirība starp lapsu un suni?
No augšējā plaukta atskan drūma balss:
– Divas šņabja pudeles.
Kāds mednieks stāsta draugiem:
– Mans vectēvs dzīvoja Sibīrijā. Viņš bija izcils mednieks. Uz lāčiem gāja viens pats. Reiz pat sarokojās ar lāci un kopš tā laika roku nav mazgājis.
– Ko tu muldi!
– Nuja. Tā ar lupatiņu noslauka, saeļļo, kādu skrūvi nomaina un viss.