Mednieku aizbildņa svētā Huberta diena 3.novembris 0
Daudzi uzdod jautājumu, kas ir medības un kāpēc tās ir vajadzīgas mūsdienās? Medības ir logs uz dabu, iespēja joprojām dzīvot saskaņā ar to un savu patieso būtību. Noliedzot cilvēka saikni ar planētu un visu dzīvo, noliedzot cilvēka iederēšanos dabisko likumu kopainā, modernā sabiedrība zaudē mijiedarbības un izdzīvošanas pavedienus un aizvien attālinās no savām saknēm. Medības ir dzīva vēsture un cilvēces progresa dzinulis.
Medības ir pastāvējušas vienmēr. Cilvēces pirmsākumos kā iztikas iegūšana, vēlāk arī kā varas apliecināšanas iespēja (labākais mednieks un labākais karotājs ieņēma augstāko hierarhijas pakāpienu) un izklaide. Mūsdienās medības ir viens no dabiskā līdzsvara saglabāšanas, vides un dzīvnieku sugu aizsardzības galvenajiem instrumentiem, jo cilvēks ir izjaucis dabiskos procesus un cilvēkam ir arī jāparūpējas par civilizācijas un dabas mijiedarbības uzturēšanu līdzsvarā.
Medības nebūt nav viegla izklaide bezrūpīgiem tukšpauriem. Tās prasa zināšanas, ilgus gadus krātu pieredzi, vēlēšanos izprast dabu, pētīt sugas un to dzīves vidi, iekļauties tajā. Medības paģērē no cilvēka daudz fiziskā spēka, atteikšanos no komforta, spītu, lai pārvarētu šķēršļus un milzīgu pacietību, īpašu prāta organizāciju, kas ļauj pārvarēt savus impulsus, ieklausīties instinktos un kontrolēt rīcību visekstremālākajos apstākļos. Medības mēdz būt bīstamas cilvēkam. Labi, ka kopš aizvēsturiskiem laikiem cilvēkam ir suns, līdzgaitnieks un palīgs. Un…
Medniekiem ir savs aizbildnis – Svētais Huberts
Svētā Huberta diena tiek svinēta 3.novembrī teju visā Eiropā. Vienas no krāšņākajām svinībām noris viņa vārdā nosauktajā bazilikā, Beļģijā. Tā atrodas Ardenas mežos, kur pēc nostāstiem Huberts dzīvoja pilnīgā vientulībā. Par godu viņam pēc dievkalpojuma, mednieki un suņi saņem svētību un dodas medībās. Visi parādes formās, suņi un zirgi sasukāti, taures, pogas un zirglietu dekori spīd un laistās! Mednieku aizbildņa dienas svinības ir viena no skaistākajām Eiropas medniecības tradīcijām.
Lietuvieši pirms piecpadsmit gadiem sāka ieviest šo tradīciju savā valstī. Sākumā tie bija daži centrālie pasākumi, uz kuriem aktīvi aicināja medniekus, garīdzniekus un interesentus no citām pilsētām. Šobrīd Svētā Huberta diena tiek svinēta visos Lietuvas rajonos, lielās un mazās pilsētās, atsevišķos mednieku kolektīvos un lielajās organizācijās. Tradicionāli no rīta tiek noturēta svētā mise ar uzrunu un svētību medniekiem un viņu suņiem. Daudzviet notiek mednieku kolektīvu parāde un trofeju izstādes, kā arī mācību stundas bērniem. Tad seko medības un medījuma godināšana. Vakarā ir balle. Daži kolektīvi un organizācijas nākamajā dienā rīko svinības pilsētas iedzīvotājiem un ar cienā visus ar ēdieniem, kas pagatavoti no iepriekšējā vakarā nomedīto dzīvnieku gaļas, tā vienojot medniekus un pārējo sabiedrību.
Latvijā atsevišķi mednieku klubi rīko sacensības vai svētku medības. Kādēļ mūsu valstī nav Svētā Huberta dienas svinību tradīciju klasiskajā izpratnē? Baznīcā, ar medību mūziku, karogiem, parādes formām, suņiem un ieročiem?
Izskaidrojums ir interesants un nav saistīts ar mednieku vienaldzību vai ticības trūkumu. Izrādās 1937.gadā galvaspilsētā notika sinode – Latvijas Katoļu baznīcas augstāko garīdznieku sanāksme Rīgas arhibīskapa metropolīta Antonija Spriņgoviča vadībā. Tās laikā tika uzstādīti un apstiprināti jauni uzvedības noteikumi. Un tie bija paši stingrākie visā Eiropā. Mācītājiem un citiem garīdzniekiem bija maksimāli jāizvairās no visa, kas ir saistīts ar saviesīgo dzīvi un pasaulīgām izpausmēm. Nedrīkstēja iet uz teātri, apmeklēt dažādus pasākumu un nedrīkstēja piedalīties medībās. Līdz ar šādu noteikumu ieviešanu, arī mednieku aizbildņa Svētā Huberta dienas svinību tematika pagaisa nebūtībā. Retu reizi un tikai nedaudzās vietās 3.novembrī notiek kāds pasākums. Pēdējais dievkalpojums bija 2013.gadā Madonā un to rīkoja prāvests Rihards Rasnačs. Viņš atzīst, ka Latvijā 3.novembra dienas svinību tradīcijas nav attīstītas, taču mednieku iesaistīšanās un iniciatīva lieti noderētu, lai šo lietu kārtību mainītu.
Latvijā mednieki rīko cita veida svētkus – ikgadējo festivālu „Minhauzens” ar sacensībām, teatralizētiem uzvedumiem, gadatirgu, kopīgu svinēšanu. Uz šo vērienīgo pasākumu ierodas medību kolektīvi, komandas un atsevišķas personas no visas Latvijas. Latvijas Mednieku asociācijas vadītājs Haralds Barviks sacīja, ka Latvijā vēsturiski neesot bijis ierasts atzīmēt Svētā Huberta dienu. Lai ieviestu šo tradīciju mūsu valstī būtu vajadzīga liela apņemšanās un investīcijas, bez cerības atgūt ieguldīto. Pie tam, liela daļa latviešu sirdī ir pagāni. Tā kā Sv.Huberta dienas svinības ir saistītas ar Romas katoļu baznīcu un, iespējams, kādreiz ieviestas kā oficiālās reliģijas reklāmas pasākums, Latvijā šī tradīcija pagaidām nav guvusi popularitāti.
Vēsturiska piezīme
Huberts ir dzimis 656.gadā (iespējams Tulūzā), tagadējā Francijas teritorijā, karaliskās Marovingu dzimtas atvases, Akvitānijas hercoga Bertrana ģimenē. Kā daudzi tā laika augstmaņi, arī Huberts bijis kaislīgs mednieks. Pēc sievas nāves dzemdībās Huberts pametis galmu un patvēries Ardenas mežos, kur pilnībā nodevies medībām. Lielās Piektdienas rītā, kad visi ticīgie iet uz baznīcu, Huberts devās medīt. Viņš dzina pēdas lieliskam briedim, taču pēkšņi dzīvnieks pagriezies pret Hubertu, starp tā ragiem parādījās krucifikss un kāda balss teikusi: “Hubert, ja tu nepievērsīsies Dievam un nedzīvosi svētu dzīvi, tu ātri nokļūsi ellē.” Huberts nokāpis no zirga un kritis ceļos brīnuma priekšā. Pēc redzētā viņš atteicies no visiem saviem tituliem un mantojuma par labu jaunākajam brālim Odo, kurš kļuva par Huberta dēla aizbildni. Savu personīgo mantu Huberts izdalīja nabadzīgajiem un mācījās, lai kļūtu par garīdznieku. Vēlāk viņš kļuva par Lježas bīskapu, iemantojot ļaužu mīlestību un pateicību. Huberts miris 727 gadā, bet 1744.gadā Romas pāvests Benidikts XIV kanonizējis viņu. Huberts ir kristiešu svētais, mednieku, medību suņu, mežstrādnieku, matemātiķu, optiķu un metālapstrādes meistaru aizbildnis, kurš pēc nostāstiem esot varējis ārstēt trakumsērgu.
