Medniekstāsts. Pusnakts viesi barotavā 0
“Tās cūkas nāks vienpadsmitos un desmit minūtēs. Tu sēdi tur klusām un pirms tā laika nepīpā,” tā teica mans draugs un medību gids tajā jūnija vakarā. Vaicāju, vai šīs vizīti iepriekš pieteikušas. Izrādās, katru vakaru vienā un tajā pašā laikā paliels mežacūku bars bildējas medību kameras priekšā.
Uzaicinājums uz medību platībām Dienvidkurzemē nāca kā negaidīts, bet ļoti patīkams pārsteigums. Tiesa gan, saimnieku pārliecība par cūku konsekvenci mani nedaudz samulsināja. Un vēl tak tā buku sezona. Visi medī āžus, bet es uz cūkām… Taču mežacūka nu jau ir daudz retāk sastopama nekā stirnas. Pat aļņu ir vairāk nekā rukšu. Nu, vismaz pēc Valsts meža dienesta statistikas. Tādēļ man ne prātā nenāca atteikties. Kur nu vēl, ja aicina labi draugi.
Tā nu es posos ceļā. Guļammaiss, termoss, pāris maizes rikas, par kurām procesā tika veiksmīgi aizmirsts, ierocis un optiskās ietaises – uzticamais fotoaparāts Canon, Pulsar Quantum Lite XQ30V termokamera un naktinieks Yukon Photon. Nakts tēmēkļa un termokameras izmantošana kādam var šķist neētiska, taču nav nekā nepieļaujamāka par sasteigtu šāvienu uz neskaidru mērķi. Es jūtos drošāk, nopētot, ko rukši tumsas aizsegā dara, kurš lielāks, kurš mazāks, kam seko pārējie, vai zālē kaut kur neslēpjas mazie, strīpainie arbūziņi – termokamera dod tādu iespēju. Tikai droši zinot, uz ko, drīkst šaut. Tas ir mans viedoklis.
Ceļš diezgan tāls, bet kuru tas ir atturējis. Izbraucu stundu agrāk un laiku rēķinu ar rezervi. Mežā esam pēc deviņiem. Kā jau ierasts, soļojam klusi. Tuvojoties barotavai, sastingstam. Tur kāds jau rosās. Tas kāds ir salīcis līdz zemei un pa pusei aiz zemes izciļņa aizslēpies, taču mēs ātri vien atšifrējam, ka tas ir āpša kungs. Diezgan mierīgs, viņš turpina rakties, un es mēģinu pieiet klāt, bet kā jau tādos brīžos pa netālo meža ceļu aizrūcina mašīna un mans fotomodelis pamet studiju.
Tornī esmu pusē desmitos. Ja ticēt gida teiktajam, laika vēl ir daudz. Sēžu, vēroju un ceru, ka vakars nepaies tukšā. Varētu, kamēr vēl gaisma kaut cik ir, iznākt kāds āzītis vai lapsiņa. Par fotogrāfijām arī ir liels prieks, pat ja mājās brauc bez medījuma.
Krēsla jau piezogas. Slokas nemitīgi lido krustu šķērsu. Puiķ, kvorr, kvorr, kvorr… Paveros barotavā un redzu kādu tumšu veidolu. Cūka! Ņemos lūkoties termiķī. Tur rādās kaut kāda mistiska klimpa – ne kāju, ne galvas… Fotoaparātā ar maksimālo jutību izdodas nofotografēt objektu, un tas izrādās āpsis.
Uz naktinieka piegaismotāju viņš nereaģē. Tādēļ, izmantojot āpsi kā fokusa punktu, pielāgoju palielinājumu un dioptrijas, lai atbildīgajā brīdī nebūtu nekādu misēkļu.
Liekos mierā ar tehniku un sēžu tālāk. Skatos, melnais kunkulis barotavā kļuvis divreiz lielāks. Nu, tagad tā noteikti ir cūka! Skatos naktiniekā – divi āpši. Tagad tie abi tur krakšķinās, rokas un knosās. Termokamerā vēroju, kā divas klimpas šļūkā pa graudu klājumu. Laiks telefonā rāda pusnakti.
Viss, saimnieka noliktais tikšanās laiks jau sen ir pagājis. Neviens pie manis neatnāks. Var arī, kā viņš teica, uzpīpāt. Tikko mani pirksti pieskaras šķiltavām, tā mežā atskan brakšķis. Un tā vairs nav kukurūza starp āpša žokļiem! Sirds momentā uzsit bu-bum un aiziet! Jūtu, kā asinis sāk cirkulēt ātrāk. Adrenalīna skubinātā pumpja radītais troksnis ausīs pūlas pārspēt visas skaņas, bet es tik un tā dzirdu, kā krakšķ zariņi zem mežacūku kājām.
Termiķis jau ir rokās. Redzu. Četri rukši stāv meža aizsegā. Viens aiz otra. Nekustas. Tad paiet pāris soļus un atkal sastingst. Tad pirmais, droši vien drosmīgākais, iznāk barotavā un sāk čāpstināties. Tūdaļ arī pārējie saskrien bariņā un, galvu pie galvas, loka iekšā graudus.
Nolaižu termokameru un lieku sirdij nomierināties. Klausos, kā čāpstinās rukši. Atkal vēroju cūkas. Man ir Haenel Jager 10 Pro un kalibrs 6,5×55, tādēļ vēlos šāvienu kārtīgi pārdomāt. Ielūkojos termokamerā un paņemu ieroci. Ieslēdzot abus piegaismotājus, rukšus varētu nobiedēt, tādēļ esmu ļoti klusa un piesardzīga, lai vismaz troksni neradītu, bet šie, it kā nekas nenotiktu, barojas. Visi ar galvām uz manu pusi. Acis vien zib okulārā. Vienai no mežacūkām šis vakars izrādījās pēdējais.
Kopā pa četriem nomedījām divas mežacūkas – pērno kuilīti un rukseni. Pēc tam sekoja medījuma apstrāde, joki un vakara tēja jaukā kompānijā. Visi gatavojās doties pa nakti mājās un bez steigas sadalīja medījumu, kas šajā vietā nav jāpārbauda uz Āfrikas cūku mēri. Tas bija brīnišķīgs vakars! Liels paldies par jaukajām medībām.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
