Medniekstāsts. Buku medības Saldus pusē 0
Jūnija vakars, perspektīvi plašumi Saldus pusē, apskaužami pacietīga jagdterjeriene un kaudze ar mantām visām dzīves nepieciešamībām, starp kurām, šķiet, trūkst vienīgi džakuzi. Mazliet novēlota stirnāžu medību atklāšana un burvīgs saullēkts četros no rīta.
Piecas licences
Lai cik jauki ir rudenī sēdēt tornī un neuztraukties par uzmācīgajiem asinssūcējiem vai ziemā, kad sniegā nepamanītas nepaliek pat peles pēdas, nemaz nerunājot par kaut ko lielāku, medības vasarā man šķiet visburvīgākās. Īsais dažu stundu tumsas periods, kuru, ja vien pacietības un vēlēšanās netrūkst, var pavadīt mežā, vērojot dzīvnieku kustību.
Kādu sestdienu kopā ar Latvijas Dāmu mednieču kluba Lady HUNT dāmām un dažiem Latvijas Jauno mednieku kluba puišiem mērojam ceļu uz Saldus apriņķi, kur šoreiz viesmedībās mūs gatavi uzņemt vietējā kluba Sātiņi mednieki. Patīkamu pārsteigumu sagādā vietējo lepnums – jaunā medniekmāja, kur pirms vai pēc medībām neatkarīgi no ārpusē valdošajiem laikapstākļiem var ērti satikties, pasēdēt un aizpildīt dokumentu formalitātes. Dzīvnieku blīvums solās būt pietiekams, un ciemiņiem tiek piešķirtas piecas āžu licences, kas paredzētas šodienas vakara un rītdienas rīta medībām.
Tornī visu vai neko
Pārējie mednieki tiek norīkoti pa torņiem, un mēs kopā ar Lindu un jagdterjerieni Vitāru dodamies uz torni plašas pļavas malā, savukārt otrpus tornim – grava un cerīgs krūmājs. Mirkli stāvam zem torņa un, galvas atgāzušas, lūkojamies augšup. Šķiet, pārāk daudz vietas nebūs, bet mums ir divas pārbāztas mugursomas, fotoaparāti, binokļi, plinte un vēl Vitāra, kas kaut kā jāuzstiepj augšā. Drīz vien esam iekārtojušās uz vairāk vai mazāk ērtu sēdēšanu, kad, no rosības satrūcies, pavisam netālu no torņa pielec kājās un aizdiebj prom āzis, kas droši vien visu šo laiku mierīgi gulējis garajā zālē. Neko darīt. Galu galā līdz tumsai vēl vairākas stundas, kuru laikā droši vien pagūs parādīties ne viens vien tāds. Turklāt visapkārt esošā zāle un krūmi ir pietiekami biezi, lai, iespējams, slēptu vēl daudzus citus ragainus atpūtniekus.
Kaziņa, āpsis un citi zvēri
Pāri pļavai reizi pa reizei aizspurdz mērkaziņa, kaut kur sasaucas dzērves, bet tālumā atskan pirmais šāviens, kuram tūlīt seko ziņa par nomedītu jaunu āzīti. Beidzot arī mēs pļavas malā samanām rudu sānu. Āzis? Nekā! Paveroties binoklī, redzams – uz galvas rēgojas vien ausis, kas nepārtraukti griežas vienā un tajā pašā virzienā. Kaza soli pa solim nāk dziļāk pļavā, tomēr pēkšņi sagriežas un tramīgi dodas atpakaļ, tad pēc mirkļa atkal atgriežas, nepārtraukti uzmanīdama mežmalu. Nospriežam, ka laukmales zālē kaza, iespējams, paslēpusi kazlēnu. Lai nu kā, nedz vīrs, nedz mīļākais aizvien nekur nav redzams. Telefons vibrē vienā vibrēšanā, un man atliek vien nopriecāties par divdesmit pirmā gadsimta zibenīgās saziņas iespēju, jo, pat sēžot šķietami nekurienes vidū, ir tik viegli saņemt fotomedījumus no pārējiem medniekiem. Izritinos cauri čatam, kur viena medniece atsūtījusi āpša kunga foto – tas vēsā mierā tenterē pāri laukam, savukārt vēl kāda dāma kamerā fiksējusi stirnu kazu ar kazlēnu.
Āzis pārmaiņas pēc
Pienāk ziņa par vēl vienu iztērētu licenci, kad binoklī visai pieklājīgā attālumā pamanu vēl vienu dzīvnieku. Tas mierīgi šķin zāli, labu brīdi neļaujot samanīt ragu rotu, bet pēc mirkļa saprotu, ka manī atkal lūkojās kārtējā kaza. “Kur kaza, tur jābūt arī āzim,” Linda man pie auss nočukst, tāpēc turpinu uzmanīt krūmāju.
Saule laižas aizvien zemāk, tomēr cerētais āzis nekur neparādās. Tā vietā pavisam netālu no krūmiem, komiski grozīdama ausis, izsoļo briežu govs. Briežu govs. Govs. Nopietni? Tā vien rādās, ka šovakar neviens džeks nav nolēmis mums sastādīt kompāniju, pat nabaga Sirsniņš sērīgi tup mašīnā, gaidīdams savu kārtu strādāt – viņam šovakar dežūra. Ja nu gadās kāds neprecīzs šāviens vai arī āzis ieskrējis garā zālē, suņa deguns būs neaizstājams.
Nu atlikušas vairs tikai trīs licences, jo, vērodams sekmīgo medību gaitu, vietējā kolektīva vadītājs atvēl vēl vienu licenci, bet tik un tā šķiet, ka rīta medībās plintes atliks vien nomainīt pret fotokamerām. Taču pēkšņi Linda man norāda uz rudu plankumu visai lielā attālumā. Netālu no vietas, kur parādījās otrā kaza, šobrīd stāv un uz mūsu pusi blisinās apmēram četrus gadus vecs āzītis. “Medīsim?” Linda man jautā, kad labu brīdi esam to vērojušas binoklī. Norādu uz ievērojamo attālumu – varētu būt ap diviem simtiem metru, turklāt uz centieniem piesvilpt āzis īpašu entuziasmu neizrāda, lai gan pienāk mazliet tuvāk. Ar nelielām šaubām tomēr piekrītoši pamāju un piekaļu skatienu dzīvniekam. Atskan šāviens, un vēroju āzi saraujamies, paejam dažus soļus un apguļamies zālē. Steigā no torņa tiek nostūķēta Vitāra, un āzis veiksmīgi piešauts. Tuvumā samanāmas samērā tievajiem ragiem neraksturīgi resnas rozetes, kas kopskatā veido visai interesantu trofeju.
Vakars noslēdzas labvēlīgi Sirsniņam, kurš dežurē kā asinspēdu suns. Lai arī dienasgaisma ir teju, teju zudusi, medības vēl nav beigušās un ir jāsameklē divu šāvienu rezultāti. Viens diemžēl neveik-
smīgs, taču otrs – āzītis ar skaistu ragu rotu un perfektu trāpījumu. Tas pēc šāviena paskrējis divdesmit metrus un iekritis garā zālē. Bez suņa to atrast būtu bijis pagrūti.
Foto: Sarunas, kopbildes un atskaites par katru izdarīto šāvienu.
Mājupceļš
Fotogrāfijas, atskaite par ikkatru šāvienu pēc kolektīva ieražas, taču, līdzko sasēduši pie galda, visi šķiet neraksturīgi klusi. Piedzīvojumi, emocijas un svaigais gaiss ir darījis savu, un entuziasms gaidīt dažas stundas līdz pirmajiem saules stariem, lai iztērētu vienu pēdējo licenci, ir zudis. Kamēr tiek krāmētas somas, uz atvadām paspiestas rokas un sakāpts mašīnās, debesis austrumos jau vāji sārtojas. Kafija pirms mājupceļa, un, pārrunājot piedzīvoto, mēs dodamies pretim austošajai saulei, kas debesis krāso te rozā, te koši dzeltenas.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
