Medniekstāsti. Septembra monstrs – rekordkuilis 0
Medību dieviete bijusi īpaši labvēlīga Andrejam Puķītim no mednieku kluba “Odzīte”. Vēstulē viņš raksta:
“Bija 21. augusts, lietus lija nepārtraukti. Diena jau tuvojās vakarpusei, un piepeši ap pulksten 18 līņāšana mitējās. Skaidri zināju, kur došos medībās, jo divas dienas iepriekš, braucot mājas no medībām, biju iebraucis tajā mazajā lauciņā, kas atrodas netālu no lielceļa. Tur vēl bija palikušas nenokultas auzas un redzēju astoņus briežus un vienu suķi. Ap pulksten 19 nolēmu doties un, protams pusceļā atcerējos, ka tur nav tornīša. Tavu neražu! Sazvanīju kolēģi, aizņēmos pārnēsājamo tornīti. Galvenā doma bija papētīt briežus – kas viņus piesaista tik mazā laukā, turklāt pie paša ceļa. Pulksten 20 viss bija sagatavots. Tornītis uzstādīts un sarakstīts medību pārskats, jo, kas zina, var arī iznākt uz pēdējām auzām kāds cūķis.
Pulksten 22.20 jau bija diezgan tumšs. Brieži neparādījās, un, uzlicis lukturi, nolēmu vēl pasēdēt pāris stundiņas. Varbūt tomēr uzrodas kāda cūciņa… Sāka nedaudz smidzināt, domāju, jāmet miers, bet sirds nemierīga, bija sajūta, ka kaut kas vēl jāsagaida. Ar binokli pārlaidu skatienu lauka tālākajam stūrim un ap pulksten 22.40 pamanīju palielu melnumu. Bija iestājusies pamatīga krēsla, varētu teikt, tumsa, tikai debesīs nedaudz atspīdēja gaiša maliņa rieta pusē.
Skaidrs, tā noteikti ir cūka, bet nav saprotams, vai mammīte ar sivēniem vai kuilis, jo auzas apmēram līdz jostasvietai. Klusums. Tātad sivēnu nav. Attālums līdz suķim bija kādi 120 metri, un, skatoties optikā, tas neizskatījās nemaz tik liels. Staigāja pa labi, pa kreisi, un ne metru nenāca tuvāk. Iedomājos, ka, ieslēdzot lukturi, būs pamatīga miglas siena, jo lietus nebija mitējies. Vēroju suķi apmēram stundu, un piepeši viņš nodomāja panākt kādus desmit metrus tuvāk, tieši pa tehnoloģisko sliedi. Lūkojos optikā, aizsedzot luktura reflektoru ar roku. Grozījās uz vietas, skatos – nu melnums kārtīgs, tā kā būtu pagriezies ar korpusu pret mani.
Nolēmu… ir laiks… Ieslēdzu zaļo lukturi un pamanīju, ka viņš tieši ar korpusu stāv pa pusei auzās, pacēlis nedaudz augstāk galvu. Nebija laika daudz domāt. Apmēram trīs sekundes tēmēju aiz lāpstiņas, jo zemāk jau auzas, un nospiedu sprūda mēlīti. Pielieku roku pie auss. Apkārt klusums, neviens nekur vairs neskrien, un arī zari nelūst mežā. Pasēdēju minūtes desmit, nokāpu no tornīša un devos pa tehnoloģisko sliedi šāviena virzienā, jo, kas zina, iespējams, būs vajadzīga sunīša palīdzība, tāpēc nedrīkst izmīdīt pēdas.
Nogāju kādus metrus simt un brīnījos, vai tiešām bija tik tālu. Piepeši skatos – metrus piecus no tehnoloģiskās sliedes virs auzām slejas melns kalns. Piegāju pāris soļus tuvāk, uzspīdināju ar lukturi. Johaidī! Tas tak gan ir monstrs! Apmēram uz kilogramiem 260, un ilkņi spīdēja vien luktura gaismā! Pat kājas un rokas sāka trīcēt, jo, nospiežot sprūda mēlīti, bija prātā – nu kāds pērnais kuilītis.
Laime bija vienkārši neaprakstāma, tādu kuili biju redzējis tikai bildēs, dzīvē nekad. Pēc aplēsēm, trofeja ar 200 procentu sudrabu, bet precīzāk būs zināms pēc kādas tuvākās izstādes. Paldies medību dievietei Diānai par tik skaistu medījumu! Šaujiet garām! Kuilis nomedīts ar Mauser M12 Extreme 30-06, munīcija Hornady-Precision Hunter 11,7 g.
