Medniekstāsti, par kuriem smaidīt negribas . Saruna ar medību pārzini Laimoni Kļaviņu 1
Mednieku tikšanās reizes jautru un savdabīgu atgadījumu pārstāsts ir kā nerakstīts nozares kodekss. Taču nereti gadās pa stāstam, kad smaidīt nepavisam negribas. Lūk, tam un tam vajadzējis samaksāt sodu, ak, trakums – tam pat ierocis konfiscēts, nu, pats jau bija vainīgs, ko draudzējās ar grādīgo, tur medību vadītājs esot palaidis gar acīm dokumentu neesamību, jā, administratīvā pārkāpuma protokols pašam un medniekam, jo negaidīti uz pārbaudi uzradušās valsts amatpersonas…
Ir oktobris. Ir dzinējmedību lielais sākums. Kā uzvesties, ko neaizmirst, lai medniekiem prieks vēlāk tiešām nepārvēršas rūgtumā, skaidro, atgādina un analizē LAIMONIS KĻAVIŅŠ – Ziemeļaustrumu virsmežniecības inženieris medību jautājumos.
Viņa pienākumu lauks plašs: visa medību uzraudzība Alūksnes, Gulbenes un Smiltenes pusē, likumdošanas un normatīvo aktu ievērošana medību laikā un ārpus tām, reidi, pārbaudes, instruktāžas plus vēl darbi kantorī ar atskaitēm, plāniem, limitiem, līgumiem, mednieku formējumu lietu kārtošana, datubāzes uzraudzība un uzturēšana un vēl daudz kas cits.
Oktobris ir dzinējmedību sākums. Vai tas nozīmē, ka jūs biežāk apmeklēsiet mednieku formējumus?
Jā. Tomēr pirmajā dienā es pārbaudes nepraktizēju. Mednieki vairāk vai mazāk inspektoru, arī citu kontrolējošo institūciju pārstāvju vizītei ir gatavi un uzmanīgāki. Taču reizēm pat apziņa un pārliecība, ka es vai mani kolēģi varam ierasties, tik un tā neizslēdz atsevišķus pārkāpumus. Diemžēl tie tad ir darvas pilieniņi, kas sabojā visas sezonas dzinējmedību prieku.
Un tad jūs sastādāt protokolus, uzliekat naudas sodus. Kas ir biežākie iemesli?
Vairākumā gadījumu medību kolektīva vadītāja vai paša mednieka vieglprātīga attieksme un likumu neievērošana. Reizēm izskatās, ka pat apzināta, jo ir pārliecība, ka nekas jau neatgadīsies, reizēm neapzināta. Piemēram, var atļauties aiziet medībās bez sezonas kartes, aizmirst mājās dokumentus, ierasties medībās ar pusautomātisko ieroci, kurā var ielādēt vairāk nekā trīs patronas, neuzvilkt spilgtu vesti un tamlīdzīgi. Varbūt no malas tie šķiet sīkumi, bet šīs lietas vistiešāk ietekmē medību drošību un kārtību.
Pret medniekiem jau vispār sabiedrībā pēdējā laikā tāda negatīva nostāja. Jūs arī izjūtat?
Izjūtu. Un teikšu – mednieki, galvenokārt gados jaunie, paši to sabiedrību daļēji izaicina. Sociālajos tīklos saliek asiņainas, neētiskas bildes, ne pārāk pieklājīgā valodā izsakās, dažkārt lieto pat necenzētus vārdus. Rezonanse nebūtu, ja lasītu tikai paši savā lokā, bet izlasa jau arī visas dzīvnieku aizstāvju biedrības, medību noliedzēji, sākas aizrādījumi, nesaprašanās, un negāciju lavīna aizveļas. Tāpat konfliktsituācijās starp medniekiem un lauksaimniekiem par postījumiem katrs pats par sevi jūtas lepns un taisnīgs, un ne solīti nepaspers otram pretī. Ir izmeklēti gadījumi, kad mednieki izbraukā tīrumus, kaut gan viņiem tur nekas nav bijis ko meklēt. Dabiski, ka īpašnieks ir sašutis, atrod domubiedrus, kam bijušas līdzīgas situācijas, un slēdziens gatavs: mednieki tie ļaunie. Savukārt ar līgumiem dažkārt ir tāds juceklis, ka pat mēs, Valsts mežu darbinieki, netiekam galā. Piemēram, saimnieks zemi pārdod, taču mednieku formējumam nepaziņo. Mednieki ierodas medībās, bet tur pēkšņi sākas vai tiesu lieta, jo ar jauno īpašnieku līgums slēgts nav.
Ko jūs darāt, atklājot pārkāpumus? Aizliedzat medības, aizsūtāt vainīgo mājās, sastādāt protokolu?
Viss ir atkarīgs no pārkāpuma pakāpes. Man ir tiesības sastādīt protokolu gan konkrētam medniekam, gan medību vadītājam. Medniekam par to, ka viņš ir pārkāpis likumu, vadītājam par to, ka viņš atbilstoši medību likumdošanai nav izpildījis savus tiešos pienākumus – pārbaudē kolēģa pārkāpumu nav konstatējis. Man dažkārt šķitis dīvaini: ja esi šoferis un piedalies satiksmē, ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem kādam ienāk prātā doma nepaņemt līdzi autovadītāja dokumentus. Tad kāpēc uz medībām gribas taisīt izņēmumu? Man aizbildinās, ka citas jakas kabatā apliecība aizmirsta. Lai tev ir kaut desmit jakas un katrai dienai sava – konkrētās medībās tev ir jāuzrāda viss, kas no personas tiek prasīts Medību vai Ieroču aprites likumā. Arī būt par medību vadītāju ir ļoti liela atbildība: vadīt kolektīvu, nodrošināt medību organizāciju un norisi, zināt likumus, labi pārzināt formējuma teritoriju un robežas, dažkārt kļūt pat par Zālamanu strīdīgu jautājumu izšķiršanā.
Protokolam galā parasti ir naudas sods. Atkarībā no pārkāpuma smaguma no 20 līdz 250 latiem. Ja ir konstatēti medībās pusautomātiskie ieroči ar palielinātu munīcijas skaitu vai ja nav nopirkta sezonas karte, tas pēc Medību likuma 24. panta regulējuma klasificējas jau kā nelikumīgas medības un papildus naudas sodam tiek konfiscēti arī ieroči. Manā praksē šāds svaigākais, jā, īpašniekam arī ļoti sāpīgs gadījums bija pērn – dzinējmedībās. Mednieks medībās ieradās ar pusautomātisko gludstobra ieroci, kurā ielādējamas piecas patronas, mēs inspekcijas reida laikā to atklājām. Tad nu mednieks tika sodīts administratīvi ar naudas sodu un konfiscēts medību ierocis. Administratīvā pārkāpuma protokols tika sastādīts arī kolektīva medību vadītājam.
Pēc jūsu pieredzes – šādi gadījumi ir paviršība, vienaldzība, nevēlēšanās savējiem piekasīties vai visatļautība?
Inspektori jau kolektīvos neierodas nemaz tik bieži, tādēļ var arī domāt, ka izveidojusies sistēma: pārkāpj likumu vienreiz, otrreiz, nekas nenotiek… Diemžēl arī pēc visām reorganizācijām mūsu dienestā inspektoru nav kļuvis vairāk un bieži apmeklēt medniekus vienkārši fiziski nav iespējams. Lielāka kārtība noteikti būtu, ja darbotos neatkarīga medību inspekcija ar savu štatu un budžetu. Taču lietas būtība jau ir pavisam cita. Vai tad likumi jāievēro inspektoru dēļ? Nē. Man prieks par tiem medniekiem, kuri zina kā savus pienākumus, tā tiesības, un tajos kolektīvos kārtība ir. Lai brauc kaut vai pieci inspektori trīs reizes dienā – protokoli nebūs jāraksta.
Ja nav paņemta līdzi mednieka apliecība, arī sodāt?
Jā. Tikai mazliet maigāk – tā teikt, atmiņas atsvaidzināšanai pietiek ar 20 latiem. Taču tāds mednieks medībās piedalīties nedrīkst, jo kāds pamats viņam uz masta atrasties ar ieroci? Ja medību vadītājs neizlemj par sūtīšanu mājās, lai liek dzinējos. Tāpat katram medniekam noteikti vajadzētu sekot medicīniskās komisijas izziņas un ieroču nēsāšanas atļaujas termiņam. Ja tie beigušies un tas tiek konstatēts medību laikā, iznākums ir ļoti sāpīgs – ieroči tiek izņemti. Atbilstoši likumdošanai var ierosināt pat krimināllietu. Ja jau medniekam ir beidzies ieroča glabāšanas atļaujas termiņš, tad ieroča glabāšana ir nelikumīga.
Un kas notiek, ja atklājat promiles?
Inspicējot medniekus kopā ar policijas darbiniekiem, kam līdzi ir alkometrs, tiek pārbaudīts arī, kāda vīriem kunga dūša. Medību noteikumos ir skaidri un gaiši rakstīts, ka medniekam medību laikā aizliegts būt alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošo vielu ietekmē. Tajā pašā laikā Ieroču aprites likums pieļauj pārvadāt ieroci, ja alkohols asinīs ir līdz 0,49 promilēm. Par šīm likumu normām bieži iznāk strīdēties ar medniekiem. Manuprāt, šeit būtu vajadzīgs oficiāls juridiski pamatots izskaidrojums. Konstatējot alkohola klātbūtni mednieka organismā, ieroči tiek izņemti un kādu laiku medniekam būs jāstaigā par dzinēju. Es gan no sirds ieteiktu medībās no alkohola lietošanas atteikties vispār. Ir pietiekami daudz reižu, kad vīri var pasēdēt un pa mēriņam nolietot, neradot problēmas.
Jūs pārbaudāt Medību likuma ievērošanu arī gaides medībās?
Noteikti. Protams, medības mēs netraucējam, piebraucam vai nu vēlāk, vai pagaidām, kad kāpj lejā no tornīša. Tas – attiecībā uz dokumentāciju. Bet mēs konstatējam arī daudz ko citu un bieži pretrunā ar likumu: mednieks diennakts tumšajā laikā sēž mežmalā uz akmens, stāv rudzu lauka vidū, vaktē, ieslēpies krūmos, kāpj no tornīša ar pielādētu ieroci, ar tādu iet pat uz mašīnu. Tie jau ir rupji pārkāpumi, un loģiski seko protokols. Ja vēl nav līdzi arī sezonas karte, klasificējam malumedības ar visām likumiskajām sekām.
Ko vēl var pieskaitīt rupjiem pārkāpumiem?
Dzinējmedībās nāk no masta ar pielādētiem ieročiem. Iet dzinējos ar pielādētu ieroci un to pat lieto. Pārbraucienos no masta uz mastu kāpj mašīnas kravaskastē ar neizlādētiem ieročiem, pārvadā pielādētu ieroci personiskās mašīnas bagāžniekā vai pat uz aizmugurējā sēdekļa. Diemžēl šī sērga pāriet no paaudzes uz paaudzi, un vecie mednieki kā labas anekdotes atceras gadījumus, kad mašīnām jumti cauršauti un motoros trāpīts. Vai gribam par to pasmieties, vai izsprukt liktenim – tas ir atkarīgs tikai no katra mednieka godaprāta. Vien jāatceras, ka reizi mūžā pat tukša bise izšauj, un tad labākajā gadījumā seko slimnīca, sliktākajā – skan kapu zvans.
Kas tad ir šie pārliecinātie gudrīši, ka nekas jau nenotiks?
Rūdītie buki – vecie mednieki. Sak, visu mūžu tā esmu gājis, nekas nav noticis. Es reizēm prasu, ka laikam viņi vispār nekad neizlādē bises, un saņemu pretjautājumu, kāpēc gan tas būtu nepieciešams. Man ir savulaik bijis gadījums, kad kopā ar cienījamo medību inspektoru Aveniņa kungu, pārbaudot vakarā kārtību mednieku mājā, istabas kaktā atrodam pieslietu pusautomātu ne tikai ar patronām aptverē, bet pat stobrā. Jaunie mednieki, par laimi, šajās lietās ir nopietni un respektē gan likumdošanu, gan savu un kolēģu drošību. Ļoti apzinīgi likumus ievēro ārvalstu viesmednieki un sievietes mednieces.
Vai medniekam – īpašniekam uz medībām jāņem līdzi arī suņa dokumenti?
Ja vadāmies stingri pēc likuma, tad jāņem. Ja nav dokumenti līdzi, pirmajā reizē izsaku aizrādījumu. Atkārtotās pārbaudēs jau viss ir kārtībā.
Jūs reidos braucat kopā ar policijas darbiniekiem?
Ne vienmēr. Bet, ja ir klāt policijas darbinieks, tad cilvēku reakcija ir citāda. Policijas darbiniekam ir arī lielākas tiesības apturēt un pārbaudīt automašīnas. Pie medniekiem ierodamies dažādos laikos: rīta pusē, kad notiek instruktāža, pie reizes izvērtējot medību vadītāja zināšanas, pagaidām, kad izdzīts masts, un tad pārbaudām dokumentus. Paskatāmies, vai masti ir sagatavoti tā, lai būtu droša šaušana. Par kļūdām, protams, protokolus nerakstām, bet aizrādām gan. Vakaros apskatāmies, kas notiek medību mājās, pārbaudām, vai ir aizpildīts pārskats, kas ir nomedīts, vai licence norakstīta.
Kad jānoraksta licence?
Tikai tajā laikā un vietā, kur dzīvnieks nomedīts vai ievainots. Aizbildināšanās, ka tālu jāiet uz mašīnu, kurā palikuši dokumenti, vai līst lietus, ir nevietā. Visai medību dokumentācijai medību laikā ir jāatrodas pie medību vadītāja. Neviens inspektors jau nepārmetīs, ka mežā nav ierakstīts nomedītā dzīvnieka svars un ragu izmērs. Galvenais ir vieta un laiks, mednieka un vadītāja paraksts.
Vai par jūsu darbošanos mednieki padod ziņu cits citam?
Kā tad! Mobilo telefonu laikmetā neko klusi neizdarīsi. Ir pat tā, ka aizbraucu pie kolektīva un man saka, ka esot taču vakar gaidījuši, kaimiņi teikuši, ka pie viņiem bijām.
Ne pārāk reta aina uz šosejas: notriekts dzīvnieks, kāds brauc un savāc – gaļa taču. Tā drīkst darīt?
Nedrīkst. Ir jāpaziņo Valsts meža dienestam, un viņi pieņem lēmumu, ko darīt. Ja kādam garāmbraucējam sakārosies kotlešu, tad lai atceras, ka tās var ļoti dārgi izmaksāt. Līdzko sabrauktais dzīvnieks tiek ielikts mašīnas bagāžniekā, fakts tiek likumiski klasificēts kā medību produkcijas piesavināšanās.
No jūsu pieredzes – pārkāpumu skaits ir samazinājies, palielinājies?
Ja runājam par malumedībām, tad nekas nav samazinājies. Iespējas ar tām nodarboties pieaug proporcionāli dzīves līmenim: nakts redzamības optika, džipi, jaudīgas karabīnes, visatļautība, vara. Notvert šādus pārkāpējus nav viegli. Iedzīvotāji, ja redz, kas notiek apkārtnē, klusē, baidās. Dažreiz pēc nedēļas, mēneša kaut ko pastāsta. Gribētos, lai lielāku ieinteresētību malumedību apkarošanā izrādītu paši mednieki. Jo, kā nācies saskarties, viņi vislabāk zina, kurš no kolēģiem nodarbojas ar malumedībām. Esmu savā praksē saskāries arī ar cilpu licējiem, un trīs arī notiesāti. Sanāk gandrīz medniekstāsts: mednieki uz barotavām ziemā veda graudus, bet viens tuvāko māju saimnieks sadomāja tikt pie gaļas. Uzlika cilpu, iekrita jauns kuilis. Mēs no cilpas viņu laukā neņēmām, nolēmām pavaktēt, kas savāks. Pēc kāda laika ierodas vīrs ar ragutiņām, bet to smago kuili virsū nedabū. Pamēģina ar nazi kādu gabalu nogriezt – gaļa sasalusi. Aiziet uz māju pēc cirvja, nocērt gurnu, aizvelk, bet mēs tā mierīgi – pa viņa pēdām… Pēdējais gadījums, kad noķēra cilpu licēju, bija aprīlī pie Alūksnes pilsētas kapiem. Tur pat ziemas laikā ir kā tradīcija – tikko sāk spēlēt mūzika, tā stirnas dodas mieloties ar svaigām puķēm un viens malumednieks nolēma uzdarboties. Stirnu nedabūja, administratīvā pārkāpuma protokolu gan.
Faktiski jūs sevi arī pakļaujat briesmām. Kāda ir jūsu aizsardzība?
Visi meža dienesta darbinieki ir apdrošināti. Man ir bruņuveste. Bet risks tik un tā pastāv. Nakts melnumā ar modernu aprīkojumu medībās ejoša cilvēka prāts un domāšana nav prognozējami. Visgrūtāk jau ir ģimenei. Ja man reidi, piederīgie gaida, nervozē.
Rezumējot it kā ne pārāk optimistisko sarunu, ko, lūdzu, varat teikt par medniekiem no savas pieredzes.
Es atzīstu, ka, neskatoties uz atsevišķiem pārkāpumiem, Latvijas mednieki ir likumpaklausīgi, disciplinēti un godīgi.
