Medniekstāsti. ‘Alņu vārdotāja’ septembra trofeja 0
Aizraujošs piedzīvojums medībās septembrī bijis Edgaram Gloveckim no Rīgas. Viņš raksta:
“Agrs sestdienas rīts – skaidras debesis, plus četri grādi, pulksten sešos no rīta esmu medību tornī, bet labi, ka vispār esmu, bet par to vēlāk. Īsāk sakot, ideāls laiks medībām, mērķa medījums – graciozais riesta saimnieks briedis. Apkārt bauro tikai trīs buļļi, un visi ne mūsu medību platībās. Nepaiet ne desmit minūšu, kad tālumā dzirdu īdam Latvijas lielāko zīdītāju.
Hmm, goda lieta man kā pašpasludinātam aļņu vārdotājam sporta pēc uzlabot savu mākslu. Ne uz ko dižu necerēju, bet vārdošana man tuva, un nedomājot kāpu lejā, lai uzsāktu dueli. Pēc pirmajām trim minūtēm sapratu, ka esmu pievērsis viņa uzmanību. Pa ceļam atradu krūmu, kur oponents bija berzis ragus pirms riesta, un sapratu, ka tā būs īstā vieta, kur viņu sagaidīt.
Man bija taisnība – viņam tas ļoti nepatika un jau pēc 10–15 minūtēm viņš stāvēja aiz krūma 15 metru attālumā. Mana sirdsdarbība nosacītā miera stāvoklī bija kādi 150 sitieni minūtē…
Atvilināšanai vieta bija īstā, bet precīza šāviena izdarīšanai diemžēl ne – redzu tikai iespaidīgus ragus un acis. Saudzējot veselību, nolēmu atkāpties uz grāvja atbērtni izdevīgākai šāviena pozīcijai, tas oponentam likās aizdomīgi.
Manas rūpīgi saceltās rokas gaisā, imitējot ragus, pēkšņi izdarīja instinktīvas kustības, kādas parasti tiek darītas, kad zūd līdzsvars. Aši piecēlos, bet oponents jau pāri upei un uz kaimiņu teritoriju prom, atstājot mani ar garu degunu. Pagaidām…
Dusmojoties uz sevi, galvā šaudījās visādas domas: kāpēc tā, kāpēc ne tā utt. Izvilku tabaku un uzrāvu vienu dūmu. Nogaidījis vēl kādas 20 minūtes, sapratu, ka jāmet miers, un jau devos uz auto pusi, kad man aiz muguras tālumā upi atkal šķērsoja alnis. Viss miglā tīts, bet nepamet sajūta, ka tas ir tas pats. Ņemot vērā, ka uz to nogabalu netieku bebru pārplūdinātā grāvja dēļ, izlēmu neīdēt, bet iet uz automašīnu un piebraukt no citas puses.
Kad biju jau mainījis dislokāciju, aizgāju aptuveni līdz tai vietai, kur viņš varētu būt, uzīdēju pāris reizes un atkal pat knapi celmu paspēju atrast, uz kā pakāpties, lai izdarītu veiksmīgu šāvienu. Un tagad par to, kāpēc šis medību rīts varēja arī nebūt. Proti, laukos bijām sabraukuši visi ar savām ģimenēm, jo rīt kartupeļu talka. Piektdienas vakarā pie miera devos laikus. Blakus istabā gulēja brālis ar sievu un nesen piedzimušo meitiņu.
Naktī ap trijiem pamostos un dzirdu: baigais lietus līst. Vēl nodomāju, nu kā tā var neveikties, prognozēs taču nesolīja lietu. Dusmīgs likos uz auss. Pēc plkst. pieciem atkal pamostos un dzirdu, ka lietus nav mitējies. Pie sevis dusmīgi šķendējos par sliktajiem laikapstākļiem. No manas bubināšanas arī sieva pamodās. Noteicu, ka ne tikai medības izbojātas lietus dēļ, bet arī kartupeļu talka. Sieva nobrīnījās, bet apstiprināja – jā, tā ir lietus skaņa. Miegs no dusmām nevienā acī, bet organisms signalizēja, ka vajag izkustēties.
Ejot lejā uz pirmo stāvu, pa logu redzu miglu un nodomāju: galīgi kosmoss sačakarējies, ka migla ar lietu jau kopā. Nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, un, jā, lejā lietus nav, bet otrajā stāvā ir. Un tad man kā ar āmuru pa pieri – brālis taču blakus istabā uzlicis planšetē kaut kādu Amazones lietus skaņu, lai meitēnam ciešāks miegs. Nu bāc! Desmit minūšu gatavība un uz mežu prom!
Morāle – tas, kas dievietes Diānas lemts, tas lemts. Baudiet medību burvību un šaujiet garām!
P.S. Kāds jau bez manis oponentu bija mēģinājis medīt – 8 mm lode izgājusi gurniem gandrīz cauri, neskarot kaulus un dzīvībai svarīgas artērijas. Ievainojums pavecs, bet iespaidu uz vienu no ragiem atstājis.
Vairāk lasiet žurnālā Medības
