Mednieks trešajā paaudzē Guntis Grasmanis: Jā, šis gads liek par daudz ko aizdomāties. Īpaši jau par drošību 24
Ilze Galkina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tēvs mācīja, kā pareizi turēt ieroci, kur tēmēt. Šādu atzīšanos dzirdot, iesilst sirds un reizē ļauj saprast, cik liela nozīme ir tēva padomam, lai mednieku saimei piepulcētos dēls.
Tēva – Andra Grasmaņa – lomu mūsu sarunas pašā sākumā uzsvēra arī jauns mednieks, mednieku kluba “Otaņķi” valdes priekšsēdētājs un arī medību vadītājs Guntis Grasmanis. Juridiski mednieks viņš ir piecus gadus, dzinējos sācis iet, vēl mācīdamies pamatskolā, par “Otaņķu” visiem 22 biedriem un kluba pienākumiem atbildīgs vienu gadu.
Guntis stāstu sāka ar savdabīgu un diezgan reti dzirdētu lietu, proti, zvēri dzīvojot ezerā – Liepājas ezerā. Tas ir sekls, ar milzīgu barības bāzi un nelielām saliņām. Domāju, nu tagad dzirdēšu daudz notikumu par bebru nedarbiem. Taču nē! Otaņķos visi medījamie dzīvnieki dzīvo nevis mežā, bet Liepājas ezerā. Par putniem tā kā būtu skaidrs, taču četrkājaiņi! Un pat vilki!
Guntis: Tā ir Otaņķu ģeogrāfija ar lagūnas tipa seklo Liepājas ezeru, un fauna pielāgojusies dzīvei, kur ir droši, kur pietiek gardas barības. Gan ezers, gan apkārtējās pļavas ir iekļautas dabas liegumā “Liepājas ezers” un ir Eiropas nozīmes īpaši aizsargājama “Natura 2000” teritorija. Tur ligzdo 27, ziemo 10 un migrācijas laikā barojas 50 īpaši aizsargājamas putnu sugas.
Ezers ir aizaugošs, ar plašiem niedru laukiem un vairākām salām. Vārdu sakot, faunai paradīze. Kad visai kompānijai sakārojas pamainīt ezerā augošo zāļu ēdienkarti, tad briežu un rukšu takas kļūst redzamas cita pie citas, jo nolemts pamieloties zemnieku labības laukos vai pārbaudīt mežā un barotavās atrodamo racionu.
Šo mūsu ģeogrāfisko īpatnību dēļ patiešām savādi izklausās teiciens, ka, piemēram, uz rapšu tīrumu brieži nāk laukā no ezera, nevis, kā parasti dzirdēts un kā tam dabā jābūt – no meža. Būtiskais jau ir tas, ka Liepājas ezers neasociējas ar ezera, un turklāt dziļa ezera vārdu. Liepājas ezeru var pārbrist, lielākais dziļums trīs metri.
Ja tajā neietecētu Bārtas upe, būtu vēl seklāks. Tādēļ arī uz pīlēm un zosīm parasti brienam, vien paretam ar laivu jābrauc. Un, protams, ūdensputnu medībās ļauts izmantot tikai bezsvina munīciju. To, vai ievērojam noteikumus, bieži kontrolē atbilstošās institūcijas.
Bet par to ezeru – redz, ir taču teika, ka zilās govis no jūras Kurzemes zemē ienākušas. Kādēļ tad lai cita dzīvā radība nenāktu laukā no Liepājas ezera, kas kādreiz bijis jūras daļa.
Cik jūsu ģimenē mednieku, un kā ar trofejām?
Es esmu mednieks trešajā paaudzē. Vectēvs Ernests ir viņsaulē, tētis Andris uz dzinējmedībām vairs nenāk, tikai uz pīlēm izņem atļauju. Dižu trofeju mums nav nevienam, bet prieks ir par katru, vienalga kāda tā ir. Kaut gan Kurzeme un arī mūspuse skaitās gandrīz valsts visu staltbriežu bāze, īpaši dižciltīgus eksemplārus Otaņķos neesam pat redzējuši.
Protams, saudzējam perspektīvos briežu buļļus, bet tiem līdz medaļu ragiem vēl gadiem jāaug. Vienīgais medījums, ko es ļoti gribētu, ir vilks. Mūsu platībās to netrūkst, un kļuvuši tik pārdroši, ka nebaidās uzturēties pat apdzīvotu vietu tuvumā gaišā dienas laikā.
Pastāstiet, lūdzu, par Otaņķu kluba medniekiem!
Kolektīvā esam 22, aktīvie kādi 17. Apmedījam 1800 hektārus. Atbilstoši platībām medījamo dzīvnieku atļauju nav ļoti daudz, bet mums pietiek gan staltbriežu, gan stirnu, gan aļņu, gan mežacūku. No vecākās paaudzes medniekiem kolektīvā vairs ir daži, taču viņiem un tāpat visiem, kuru vairs nav, mēs, jaunie, sakām paldies un ļoti lepojamies ar skaisto medniekmāju, ar dīrātavu, apkārtni, dīķi.
Tas viss bijis sakārtots un izveidots jau kolhoza laikā, bet katru gadu kaut kas pielikts klāt, lai saglabātu. Tagad vajag nomainīt logus, tādēļ iesniedzām Nīcas novada pašvaldībā projektu. Marta beigās saņēmām apstiprinājumu, ka mūsu ieceres tiks daļēji finansētas.
Katru jaunu medību sezonu sākam ar dziesmām akordeona un bungu pavadījumā. Tāpat arī noslēdzam.
Ir gan vēl viena tradīcija – tāda neliela sodāmība. Nav nekāds noslēpums, ka medību leksikā ir vārds “pūdelis”. Kuram nu tas gadījies, tam dienas noslēgumā jāizmazgā dīrātava…
Jūsu gads mednieku kluba valdes priekšsēdētāja amatā iegadījies tāds savāds. Sākās ar Covid-19 vīrusa dēļ pulcēšanās ierobežojumiem, dzinējmedību aizliegšanu, tāpat Latvijā vairākas ar medībām saistītās nelaimes notikušas.
Jā, šis gads liek par daudz ko aizdomāties. Īpaši jau par drošību. Nelaime, pat garām pagājusi, tik un tā ir nelaime. Cik nu ar medniekiem tikāmies, tik pārrunājām noteikumus, likumus, analizējām, kāpēc tā gadījies. Kad beigsies vīrusa situācija, noteikti vajadzēs sapulcēties visiem un uzaicināt, lai medību lietās kompetenti cilvēki pastāsta par jaunāko likumdošanā, drošībā, juridiskajos jautājumos. Protams, daudz ko var atrast internetā, bet šāda tikšanās, kad var arī jautājumus uzdot, noteikti būs vērtīgāka.
Vēl attiecībā uz drošību medībās, manuprāt, ļoti liela nozīme ir tam laikam, ko topošais mednieks pavada, ejot dzinējos. Es pats tā darīju un ļoti daudz ieguvu turpmākajam, un man ir prieks, ka mūsu kolektīva jaunie mednieki tāpat rīkojušies. Tad noteikti labāk izprot visu, kas saistīts ar medībām, nevis tikai, kā tagad diemžēl dzirdēts, noliek eksāmenus, nopērk ieroci, bet nezina, kas ir mežs.
Ko jums nozīmē medības?
Atpūtu. Medībās es visas domas un sajūtas varu veltīt tikai šim procesam. Tagad arī atbildību, jo man uzticēta kolektīva vadīšana.
