Mednieks. Darbā, dabā, virtuvē 1
Valdi Beļaunieku – MMK “Ļaudona” valdes priekšsēdētāju – daudzi noteikti atpazīs kā savulaik atraktīvu muzikantu ballītēs. Pats viņš smejot saka – kad tā trakā dzīve piegriezusies, apņēmis sievu un, tēva mudināts, kļuvis arī mednieks. Vēl gan joprojām reizi pa reizei paņemot rokā kādu instrumentu un uzspēlējot kopā ar dēliem ģimenes viesībās. Vēl Valdis ir no tiem ļaudoniešiem, kuri Rīgā barikādēs pierādīja, ka latvieši par savu valsti ir gatavi cīnīties un, ja nepieciešams, atdot dzīvību.
“Es sargāju Lattelekom ēku, bet mans tēvs bija karstajā punktā Vecmīlgrāvī. Kad omonieši nošāva Robertu Mūrnieku, pienāca ziņa, ka nošauts varētu būt arī viens no ļaudoniešiem. Māte ļoti satraucās par tēva likteni, bet tad parādīja televīzijā sižetu, kur dziedāja koris, un mamma redzēja, ka tētis ir dzīvs. Šodien daudzi mīl stāstīt, kā barikādēs riskējuši ar savu dzīvību, taču es skaidri zinu, ka Vecmīlgrāvī stāvēja tikai ļaudonieši un liepājnieki.”Ar Valdi tiekamies pēc Madonas novada medību koordinācijas komisijas sēdes, un viņš, kamēr līdz mājai atbraucis, ir mazliet nomierinājies. Izskatāmā tēma bijusi bebru problēma sporta un atpūtas bāzes Smeceres sils dīķos.
Valdis ieteicis šā konkrētā brīža, kad bebru medībām iestājies liegums, loģiskāko risinājumu: “Manu padomu dīķī pazemināt ūdens līmeni, novākt krastu apaugumu, lai bebri paši aiziet prom, diemžēl noraidīja. Tāpat noraidīja arī priekšlikumu teritoriju norobežot ar brīdinājuma lentēm, lai neciestu bērni, iekrītot kādā bebru izraktā alā, bet pašvaldībai slēgt līgumu ar kādu mednieku formējumu un medību sākuma termiņā augustā bebrus nomedīt. Izlēma, ka tagad zvēriņus ķers un pārvietos. Es neuzskatu, ka tādā veidā problēma ir atrisināma, un vienīgais balsoju pret.
Jūs esat medību koordinācijas komisijas loceklis. Daudz problēmjautājumu jāizskata?
Diezgan daudz, un patiešām mums aktivitāšu netrūkst. Pārsvarā tie ir jautājumi, kā tikt vaļā no bebriem pilsētā un apdzīvotās vietās, kā arī par meža dzīvnieku postījumiem. Saistībā ar mežacūku medībām pieņēmām lēmumu, pēc kā dabūjām pat ciest – viena no konfliktā iesaistītajām pusēm nebija apmierināta ar komisijas pieņemto lēmumu un lauza ar mūsu kolektīvu medību tiesību nomas līgumu. Neko darīt – pieciešam, bet viņa vēlmei nepadevāmies.
Jūs jau neesot padevušies pat Latvijas valsts mežu prasībai.
Bija tā – Latvijas valsts meži sāka pilotprojektu, uzdodot medību koordinācijas komisijai aprēķināt meža dzīvnieku nodarīto skādi, ar nodomu zaudējumus piedzīt no mednieku formējuma, jo atklāja pārnadžu nopostītu jaunaudzi. Mēs sākām rūpīgi pētīt apstākļus un secinājām, ka cirsmā nav izvēlēta pareiza un aug-šņu tipam atbilstoša kokaudze, kā arī nav veikta priedīšu kvalitatīva apstrāde ar repelentiem.
Protams, vienkāršākais variants, ka nu mednieki nobīsies un samaksās padsmit tūkstošus eiro. Sarežģītākais – pacīnās un pierāda, ka stiprajam un lielajam ne vienmēr ir taisnība. Mēs cīnījāmies. Medību koordinācijas komisija pieņēma lēmumu un kopā ar pamatojumu par nepareizu cirsmas apsaimniekošanu nosūtīja Zemkopības ministrijai. Līdz ar to komisija pierādīja, ka pie lielas vainas ir pats uzņēmums, un gala rezultātā neviens vairs par skādes piedzīšanu nerunāja.
Un tie padsmit tūkstoši palika medību kolektīva kabatā?
Protams. Tādēļ jau komisijai ir jābūt kompetentai, lai strīdu gadījumos var argumentēti pamatot, nevis tikai akli pakļauties visam, ko prasa.
Kā jūs uzskatāt – pavasarī vajag atļaut migrējošo zosu medības?
Kas tad ir svarīgāk – nomedīt nelielu skaitu putnu vai radīt zemniekiem miljonos eiro rēķināmus zaudējumus? Attiecībā uz zosu medību aizliegumu te pie mums Latvijā pamato, ka tāda ir Eiropas Savienības regula. Jā, ir, taču, pasakot A, ir jāpasaka arī tālāk B. Eiropas valstīs šīs pašas zosis medī un pamato, ka tāda ir nacionālo medību tradīcija. Mums sloku medības arī bija daudzu gadu desmitu tradīcija… Mednieki joprojām nevar aizmirst šīs skaistās tradīcijas, tāpat arī medņu, rubeņu medības, bet mēs no regulas esam dabūjuši tikai A un varam dzīvot atmiņās un šausmināties par zosu nedarbiem, kas zemniekiem rada milzīgus ekonomiskos zaudējumus.
Starp citu, es vienā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā izdotā medību žurnālā redzēju fotogrāfiju ar ziņu, ka Ļaudonas pagastā Driksnas ezerā astoņi mednieki nomedījuši deviņus gulbjus. Tolaik tie bija medījamie putni. Es nesaku, ka nupat jāmetas uz gulbju medīšanu, bet arī tie lauksaimniekiem nodara lielu postu. Vien mazāk par to runā.
Mūsu laime attiecībā uz medību termiņu grozīšanu, ja ir ārkārtas situācija, ir ļoti saprotošais Centrālvidzemes virsmežniecības virsmežzinis, pats arī mednieks Arvīds Greidiņš. Viņš atļāva briežu govis un teļus pļavās medīt jau no 15. jūlija. Rudenī, kad tīrumi nokulti un nopļauti, briežiem tur vairs nav ko darīt. Tā mūsu kolektīvs uz dzinējmedību sākumu jau nomedījis teju pusi limitā atvēlēto dzīvnieku. Es ieteicu šogad tāpat rīkoties ar aļņu govīm un teļiem. To teritorijā ir milzīgs blīvums. Savukārt decembrī negribas piedzīvot medījuma apstrādē nepatīkamus mirkļus, redzot, ka aļņu govij vēderā jau paprāvs teļš.
Jāuzslavē arī vecākais mežzinis Aldis Bondars – ja mednieki argumentē un pamato nepieciešamību, medījamo dzīvnieku limits tiek palielināts saprāta robežās.
Jūs tā mazliet ar smaidu teicāt, ka priecājaties par vilkiem. Kāpēc?
Nu, priecājamies tādēļ, ka viņi mums palīdz ar bebriem cīnīties. Mežacūku nav, ko vilciņš citu lai ēd? Ja nopietni, vilku problēma ir, aitas saimniekiem noplēš. Esam medību koordinācijas komisijā jautājumus skatījuši, pierādījuši, ka aitas patiešām tiek nopietni apsargātas, ieteicām, ka zemniekam vajag kompensāciju. Ar to viss arī beidzās, jo kompensācijas joprojām tikai sola.
Pērnvasar bija daudz vilku uzbrukumu. Izdevās piegaudot, izanalizējām, kur bars atrodas, un varēja aplenkt no trīs vietām. Taču kaimiņu mednieku kolektīvs ne tikai atteicās nākt palīgā, bet pat aizliedza mums medīt. Bija noskatījuši alni, ko tobrīd gaidīja iznākam, un negribēja, ka iztraucējam ragu trofejas iegūšanu… Neko darīt – arī tādi mednieki ir.
Foto: Igauņu dzinējsunīte Lote pieredzējusi vairākus saimniekus, no kuriem nevienam nav īpaši interesējušas medības. Kad beidzot nokļuvusi pie Valda, pēc pavisam nelielas apmācības izveidojusies izcila medniece
Kā jums pašam ar trofejām? Skatos istabās apkārt – nekur nevienas. Ko lai nofotografēju?
Nav ko fotografēt. Trofejas man bija daudz un vērtīgas, bet es mājās nevienu neglabāju. Visas esmu atdāvinājis draugiem un radiem. Mana pārliecība ir, ka nevajag beigtu dzīvnieku atliekas sakārt uz visām sienām.Vai ar tādu atdāvināšanu nevar pats savu medību veiksmi vai laimi arī atdot un daba jums neko vairs neatvēlēs?No sirds dodot un dāvinot, laimi līdzi neiedod. Un medību veiksme arī mani nav pametusi. Man vispār medības ir process, kad satiekos ar saviem domubiedriem, esmu mežā, esmu medībās, uzcepam aknas, saņemu savu gaļas porciju. Jauki.
Pēdējā laikā svešākiem cilvēkiem neatklāju, ka esmu mednieks. Nervi netur to nosodošo attieksmi, kāda tiek patlaban kultivēta sabiedrībā pret medniekiem. Tāpat – kādēļ gan kādam no malas būtu jāzina, ko es brīvajā laikā daru!
Pastāstiet, lūdzu, par sievas atzīšanos!
Vai! Laulībā jau bija kādi pieci gadi nodzīvoti, kad sieviņa atzinās – domājusi, aizies vīrs pāris reizes gadā medībās un miers. Bet katru sestdienu! Pat vēl svētdienās! Un vakaros uz gaidi! Nav jau, protams, tik traki. Ģimenē viss kārtībā, un man neviens neliedz medības. Vecākais dēls ir mednieks, jaunākais reizēm atnāk dzinējos, bet viņu šie procesi īpaši nesaista. Es nespiežu arī, respektēju viņa intereses.
Kurš tad ģimenē kotletes cep?
Es, es! Man vispār patīk gatavot teju kopš bērnības gadiem un protu arī, jo bijām liela ģimene. Mamma, tētis darbā, un es tad uzņēmos ēst vārīšanu visiem. Tā turpinu. Ir taču tik jauki arī dēliem uz studijām Rīgā līdzi iedot saceptas karbonādes un kotletes. Reiz pat humors sanāca. Desas, kad daudz, liekam saldētavā. Kad visas bija apēstas, sieva nopirkusi veikalā desu, uzlikusi galdā, dēls pagaršojis un ievaimanājies, vai tad mājās patiešām normālas desas vairs neesot.
Ne velti saka, ka mednieku ģimenēs katra ēdienreize kā ekskluzīvā restorānā.
Pareizi. Pie labā jau pierod ātri. Un skaisti, ja mājinieki to prot novērtēt. Esmu iepraktizējies staltbrieža nelielās filejas karbonādē izcept milzīgas. Tādu mānīšanos paveikt pavisam viegli: gaļas gabaliņu nogriež, nākamo līdz galam nepārgriež, tālāk nogriež. Kad atver vaļā un izklapē, patiešām sanāk prāvs ekskluzīvas karbonādes gabals.
Jūs medījat vairāk uz gaidi vai dzinējmedību sezonā
?
Dažādi. Kolektīvā izlemts, ka gaides medībās nomedīto var visu paņemt sev vai padalīties ar citiem. Mēs esam iepraktizējuši arī izlozes sistēmu stirnu medīšanai. Ir saraksts, kurā ar cipariņiem atzīmētas kazas un āzīši, un mednieki velk lozes. Kas nu kuram paveicas. Ja kādam medniekam vasarā jāsvin kāzas, dzimšanas diena, kādi citi svētki, dāvinām stirnas licenci. Arī čaklākos darbu veicējus prēmējam ar šādu licenci.
Madonā joprojām darbojas Mednieku un makšķernieku biedrība. Ko nozīmē būt tās biedram?
Biedrība ir spēcīga – 242 biedri, un mums joprojām ir arī sava māja – savs īpašums ar noteiktu vērtību, kurā ir katra biedra daļa. Katram biedrībā sastāvošajam mednieku formējumam pirms sezonas sākuma tiek apmaksāts treniņš šautuvē Palejas. Biedrība ir noslēgusi līgumu ar Madonas sporta skolu, kurā ir 50 metru šautuve un mednieki var piešaut optiskos tēmēkļus. Madonā ir veikals, kurā var nopirkt visu medībām nepieciešamo un, ja mednieks ir biedrības biedrs, tad, uzrādot biedra apliecību, pirkumam virs 20 eiro piemēro desmit procentu atlaidi. Toties biedru nauda pavisam simboliska – 4,5 eiro gadā, bet pensionāriem un studentiem – pusotra eiro gadā.
Kādas medības jums pašam vislabāk patīk
?
Rubeņu. Es vēl paspēju, pirms tās aizliedza. Mums te ziemā joprojām dažreiz gandrīz pussimts gaiļu ceļas augšā. Un tā gatavošanās uz rubeņiem! Izroc sniegā bedrīti, pārklāj egļu zarus, tupi pats apakšā. Kad jau rubeņi parādās, pašņāc, pievilini tuvāk. Un tomēr atkal visskaistāk ir tad, kad putni pa pļavu lēkā, nevis izbāznis istabas kaktā nostutēts.
Vai kādiem ticējumiem par veiksmīgu medību dienu arī pievēršat uzmanību
?
Smejos, ka es nekad medību rītā nesatikšu sievieti ar tukšiem spaiņiem rokās, jo, kā pa mājas durvīm ārā, tā nogriežos uz sava pagalma pusi un garāžu. Dažreiz iepriekšējā vakarā neskuju bārdu. Nu, naudai gan vienmēr jābūt kabatā. Un mednieka mugursomai līdzi. Kas tikai tajā nav jāsaliek! Bet to jau zina katrs mednieks pats.
Tā gan vairs nav medību tēma, bet jums skaistā datumā dzimšanas diena – 4. maijā.
Jā, kam vēl tik skaista dzimšanas diena, kad visā Latvijā izkar karogus un piešķir brīvdienu! Es jau tepat Ļaudonā esmu mūža ilgāko daļu pavadījis un arī dzimtas saknes izpētījis. Atklājās, ka pirmā informācija par senčiem atrodama 1734. gadā, kad latviešiem pat lāgā uzvārdu vēl nebija. Nemiera gars bijis vectēvs no mātes puses – strēlnieks, cīnījies par valsts neatkarību. V
ectēvs no tēva puses 1905. gadā piedalījās Odzienas muižas dedzināšanā, par ko viņu kā bruņotas pretvalstiskas darbības veicēju notiesāja un 1906. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Labi, ka nenošāva, jo citus līdzdalībniekus piemeklējis šāds liktenis. Vectēvs atgriezās Latvijā, sāka saimniekot, bet pienāca 1949. gads, un vectēvu, šoreiz jau kā kulaku, uz Sibīriju izsūtījuši vēlreiz. Interesanti ir arī ar uzvārdu. Senčos tas bijis Bellauniek. Tad laikam tie divi l burti saprasti kā mīkstinājums. Man jau rados ir arī tie Bellauniek, kuriem šobrīd uzvārdu raksta Beļavnieks, un viens īpaši cienījams – izcilais savas zemes kopējs Jūlijs Beļavnieks.
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” jūnija numurā
