Mednieki satraukušies: Kāpēc samazinās pīļu skaits? 0
Mednieku sūtītās ziņas par nomedītajiem ūdensputniem palīdz noteikt populāciju vairošanās sekmes, izprast problēmas un meklēt risinājumus.
Arvien biežāk mednieki ūdensputnu medībām Latvijā izmanto dīķus, uzplūdumus laukos un citus nelielus ūdens klajumus. Ornitologs profesors Jānis Vīksne uzskata, ka līdzās ziņām par nomedītajiem putniem lielajos ūdeņos nepieciešama informācija arī par medījumiem mazajās ūdenstilpēs, un aicina medniekus piedalīties Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas veiktajā izpētē par ligzdojošajiem un nomedītajiem ūdensputniem.
Medību saimniecības attīstības fonda atbalstītais projekts paredz iesaistīt medniekus – labus putnu pazinējus – datu vākšanā par nomedīto putnu skaitu, sugu, vecumu un dzimumu sastāvu. Kā apgalvo J. Vīksne, mednieku sniegtās ziņas ļaus spriest par putnu vairošanās sekmēm un palīdzēs rast risinājumus to skaita lejupslīdes apturēšanai.
Vai nav gana ar atskaitēm par nomedītajiem putniem, ko mednieku kolektīvi sūta Valsts meža dienestam?
Valsts noteiktā sistēma pagaidām dod visai nepilnīgas zināšanas par to, ko mednieki kopumā nomedī Latvijā, nemaz nerunājot par medījuma vecumu un dzimumu. Svarīgākais ir zināt, tieši kāda dzimuma un vecuma īpatņus šaujam, jo pēc attiecības, cik uz katru nomedīto veco mātīti nomedīti jaunie kārtējā gada putni, iegūstam vairošanās sekmju indeksu, kas liecina par atšķirībām, salīdzinot ar iepriekšējo gadu un ar citām vietām. Svarīgi zināt arī nomedīto veco putnu dzimuma sastāvu – tas parāda, vai attiecīgajai sugai konkrētajā ūdenstilpē spalvu maina tikai vietējie tēviņi vai arī tie pulcējas no plašākām attālām teritorijām. Ja vietējie tēviņi spalvu maina savā ligzdošanas vietā, sezonas sākumā nomedītajam veco tēviņu un mātīšu skaitam vajadzētu būt apmēram vienādam. Ja tēviņu ir daudz vairāk nekā mātīšu, skaidrs, ka te nāk ieceļotāji. Ja starp nomedītajiem vecputniem tēviņu ir ļoti maz, skaidrs, ka tie spalvu maina citur, bieži mums nezināmā vietā.
Informāciju par nomedīto putnu sugu, dzimumu, vecumu Ornitoloģijas laboratorija lielajos pīļu ūdeņos medību sezonas sākumā sāka vākt 1993. gadā. Līdz 2004. gadam ar Dānijas Mednieku asociācijas finansiālu atbalstu (kopš 2005. gada ar Latvijas MSAF atbalstu) mūsu cilvēki katras sezonas pirmajās trīs medībās pārbaudīja putnus lielākajos Latvijas ezeros: Lubāna–Nagļu mitrājā, Engurē, Babītē, Liepājā un Kaņierī. Par svarīgāko uzskatījām uzskaiti tieši sezonas sākumā, kad mūsu pīles gandrīz simtprocentīgi ir uz vietas un iegūtie dati raksturo tieši vietējo populāciju. Šo reģistrāciju veica un joprojām veic profesionāļi un īpaši apmācīti amatieri, no 1993. Līdz 2013. gadam pārbaudot 41 100 nomedītos ūdensputnus. Īpaši pieminams Kaņiera ezers. No 1993. līdz 2005. gadam mums izdevās aptvert 98% no visas sezonas laikā ezerā nomedītajiem ūdensputniem, respektīvi, 14 658 putnus (medības tur notika tikai sestdienās, mednieki gāja ezerā no viena punkta). Piebildīšu, ka līdztekus veiktās ligzdojošo putnu uzskaites neļāva konstatēt kādu medību negatīvo ietekmi uz šo putnu populācijām.
Tomēr nevar tikai ar profesionāļu spēkiem vien gūt pietiekami pilnīgu priekšstatu par Latvijas ūdensputnu medību vietās notiekošo. Tāpēc veidojam brīvprātīgo korespondentu tīklu no pašu mednieku vidus.
Cik mednieku jums sūta ziņas par nomedītajiem putniem?
Patlaban mums ir apmēram 40 korespondentu. Viņu skaits pieaug, ļoti daudzus zinu personīgi, jo pazīstamus ļaudis vieglāk sarunāt. Viens otrs atsūta ziņas ne tikai par saviem medījumiem, bet par visiem putniem, kas nomedīti viņa privātajos dīķos, citi sūta ziņas par visu kolektīvu, citi – tikai par saviem medījumiem, citi arī par kompanjonu guvumu. Tā ir izcili raiba kompānija, un bilde arī ir paraiba. Putnus viņi reģistrē visu gadu – ir tādi, kas jaktē tikai pie sava dīķa un reizēm aizbrauc uz Lubānu, citi skraida pa visu Latviju, ir tādi, kas sēž jūrā.
Anketas aizpildītājam labi jāpazīst putni.
Sugas viņi pazīst, arī vecuma un dzimuma atšķiršana ir pa spēkam. Palīgos var ņemt arī manu Medījamo ūdensputnu noteicēju, kam iznācis jau trešais izdevums. Atceros, ka pēc grāmatas izdošanas pazīstamais mednieks Viesturs Valdis Dreimanis teica – ja kādam ir šis noteicējs un viņš apgalvo, ka nomedīto pīli nevar atpazīt, tad tāds no medniekiem jāmet laukā. Ja tomēr kādu putnu nepazīst vai nezina tā dzimumu, lūdzu nerakstīt uz dullo, labāk atstāt tukšu aili.
Medniekam būtisks jautājums – ko šī uzskaite viņam dos?
Šo uzskaiti nebūtu pareizi īpaši atdalīt no ilggadīgajiem ūdensputnu populāciju pētījumiem, kas Bioloģijas institūtā veikti kopš 1958. gada. Tie devuši zināšanas par veco un jauno pīļu mātīšu izteikto uzticību dzimšanas un ligzdošanas vietai, atziņu par dabiskās un medību radītās mirstības aizvietojamību, saistību veidošanos ar nākamo ligzdošanas vietu, migrāciju utt. Nomedīto uzskaitē gūtie dati iekļaujas šajā kopējā zināšanu bankā, kas ļauj saprast dabā notiekošo.
Mums ir jāzina, kas samazinās, kas iet uz augšu un kas ir negatīvie faktori, arī tie, kas izriet no cilvēka. Ja par kādu sugu runā kā par apdraudētu, jābūt datiem, kas to apliecinātu.
Reģistrācija pēc sugas, vecuma un dzimuma ir svarīga, lai varētu pateikt, kādas ir bijušas vairošanās sekmes. Īpaši – Latvijā, tāpēc ļoti svarīgs ir sezonas sākums. Tie ir mūsu putni, un mēs esam ieinteresēti iegūt ziņas, cik sekmīgi tie vairojušies, cik ir spalvmetēju, un tad varam tīri praktiski izdarīt secinājumus, kādi ir kritiskie punkti un kas jādara, lai tos pārvarētu. Ja reģistrācija notiek paralēli pētījumiem ligzdošanas laikā un putni tiek gredzenoti, varam ļoti labi pateikt, kas bija pie vainas, ka vairošanās sekmes ir tik zemas. Bieži vien redzam, ka viss ļaunais noticis nevis perēšanas fāzē, bet laikā no putna izšķilšanās līdz lidspējas iegūšanai. Varam izdarīt secinājumus un rīkoties, lai vairāk spalvmetēju tēviņu pie mums ierastos un vairošanās sekmes kopumā būtu labākas.
Viens no maniem korespondentiem – Ģirts Razma – medī Liepājas ezerā, izmantojot dzīvu saucējpīli, plastmasas māņpīles un suni. Viņš jau pats bija pasācis reģistrēt visas nošautās pīles. Razmas ziņas absolūti pārmainīja priekšstatu par to, ko Liepājas ezers nozīmē no medību saimniecības viedokļa. Vēl viens korespondents – Egils Ozols – savos dīķos medī ap simt pīlēm gadā. Katra pīle tiek pierakstīta, nosvērta, gredzens novākts, spārns nogriezts kolekcijai. Dokumentēts ļoti precīzi – vecums, spalvu maiņa. Un tā gadu no gada. Egils šauj vienmērīgi un diezgan daudz arī gredzenoto. Zinot, cik tajā apkārtnē izvietoti pīļu bunduļi jeb mākslīgās ligzdvietas, cik pīļu perēja un cik pīlēnu izšķīlās, un cik esmu apgredzenojis, kā arī cik jauno merču nošāvis Egils, varu pateikt, ka, piemēram, konkrētajā gadā 20% no apkārtnē nomedītajām mežapīlēm ir izšķīlušās mākslīgajās ligzdvietās.
Nomedīto pīļu uzskaite parāda mākslīgo ligzdvietu efektu.
Tas ir ļoti pārliecinošs cipars, lai mednieku mudinātu veikt pīļu uzskaiti un izvietot mākslīgās ligzdvietas. Te nu ir atbilde uz mednieka jautājumu – es te likšu tos bunduļus, bet kas tad šaus?
Kādi secinājumi pēc šīm ziņām – kā populācijas attīstās un ko darīt medniekiem?
Divas sugas pilnīgi statistiski droši brauc uz augšu – pelēkā pīle un gaigala. Kāpēc – grūti pateikt.
Uz leju iet divas pamata nirpīles – brūnkaklis un cekulpīle. Precīzi iemesli nav zināmi. Viens no cēloņiem – samazinās barības bāze, sava loma varētu būt lielo ķīru skaita samazinājumam. Tas tā – pēdējos pārdesmit gados. Ja skatāmies, kā skaits mainījies kopš sešdesmitajiem gadiem, droši varam teikt, ka Latvijā ligzdojošo platknābju, prīkšķu, krīkļu skaits samazinājies. Grūtāk noteikt mežapīļu skaitu, jo to ligzdošanas biotopu izvēle pēdējā pusgadsimtā ir mainījusies. Ja man jautā, ko darīt medniekiem, teikšu tā: neceriet, ka izdosies atjaunot kādreizējo platknābja, prīkšķes, krīkļa, arī brūnkakļa un cekulpīles skaitu. Bet ir mežapīle – plastiska ligzdošanas biotopa un vietas izvēlē. Viegli iemācāma ligzdot mākslīgajās ligzdvietās (ligzdošanas sekmes 85%, pretstatā 5 līdz 10% dabiskajās ligzdās), pie tam mākslīgajās ligzdvietās šķīlušies ir tendēti ligzdot tādos pašos bunduļos, nevis uz zemes. Tad iesim tiem palīgā!
Pieradīsim pie domas, ka kaut kas jādara arī pīļu skaita vairošanai.
Kā ūdensputnu skaitu ietekmē plēsēji Latvijā?
Kamēr cilvēks dabiskajos procesos nav iejaucies, upuri (ūdensputni) un plēsēji sadzīvo labi. Ziepes sākas tad, kad cilvēks bagātina dabu, palaižot savvaļā svešzemju plēsējus (jenotsuns, Amerikas ūdele), kā arī veicot pasākumus, kuru blakusefekts ir īslaicīga kāda plēsēja skaita palielināšanās (prettrakumsērgas orālā vakcinācija – lapsa, jenotsuns), utt. Dižnelaime pie mums joprojām ir Amerikas ūdele, un viena iemesla dēļ – citi ligzdu postītāji izēd olas vai tikai nočiepj pa kādai, bet Amerikas ūdelei parādās surplus killing jeb pārmēra slepkavošanas reakcija, un tā kož nevis barībai, bet sporta pēc. Amerikā pētījumos ūdele pat netiek minēta starp briesmīgākajiem ligzdu postītājiem. Pie mums, tiekot savvaļā no krātiņa un nonākot piejūras ezeros, kur ir ļoti liels putnu blīvums, šis zvērs darbojas līdzīgi kā vilki, kad upuris ir iežogots. Nokosto putnu tā neēd vai dara to reti. Klasisks piemērs – Engures ezera Lopsalrovā, kur ūdele bija nokāvusi 44 lielos ķīrus, piecas pīles uz ligzdām, vienu zoslēnu – tas viss kādās desmit dienās, kad viņai bija vēl akli kucēni.
Vēl viens sāpīgs trieciens – prettrakumsērgas orālā vakcinācija. Ligzdām bagātākajā Engures salā Lielrovā, kur kādreiz ligzdoja pat līdz 340 pāri pīļu, pēc tam kad četrus gadus pēc kārtas pīļu uzskaites laikā uzgājām jenotsuņa un lapsas migu, tagad salā var atrast tikai divas ligzdas. Vakcinācija uzdzina šo plēsēju skaitu augšā, un tie spiedās iekšā suboptimālos biotopos. Sala viņiem nav īsti piemērota dzīvošanai – ja to izēd, tur viņiem vairs nav ko darīt.
