Mednieki nespēj izpildīt medību limitus, zemnieki plēš matus 0
Nedēļas nogalē daudzi mednieku kolektīvi pošas uz šīs sezonas pirmajām dzinējmedībām. Mednieki stāsta, ka noskaņojums – kā pirmajā skolas dienā, tikai puķu vietā – plinte. Atzīmes par šo medību panākumiem varēs likt pēc pusgada, taču jau tagad katram kolektīvam zināms lielākais pieļaujamais limitēto medījamo dzīvnieku skaits.
Varētu domāt, ka mednieki cenšas nomedīt vairāk, taču līdzšinējā statistika rāda pretējo. Dzīvnieku draugus tas iepriecina, bet zemnieki plēš matus, jo skaidrs, ka mežacūku un briežu “orģijas” viņu laukos mazumā neies.
Limitēto medījamo dzīvnieku nomedīšanas lielāko pieļaujamo apjomu medību platībās katru gadu nosaka Valsts meža dienests (VMD), ņemot vērā arī mednieku un zemnieku viedokļus, apgalvo VMD Medību daļas vadītājs Jānis Ozoliņš. Cipari viņa teikto apstiprina. Palielinoties savvaļas dzīvnieku apjomam, kļūst lielāks arī pieļaujamais limitēto medījamo dzīvnieku skaits jeb medību limits. Jau pieminētajām mežacūkām 10 gados tas ir pieaudzis teju četras reizes: 2002./2003. gada sezonā bija atļauts medīt 15 309, bet šogad – 59 170 dzīvniekus, staltbriežiem – divtik: no 4952 pirms desmit gadiem līdz 10 432 šosezon.
Taču medību sekmes parāda, ka nomedīto dzīvnieku skaits attiecībā pret limitu samazinās. Piemēram, pēdējās divās medību sezonās mednieki nomedījuši tikai nedaudz vairāk par pusi no atļautajiem rukšiem. Aizpērn no atļautajām 46 652 mežacūkām nomedītas 25 568, pērn no 50 582 dzīvniekiem – 26 332. Arī staltbriežiem vērojama limitu neizpilde. Aizpērn no noteiktā limita – 7196 – nomedīti 4888 brieži, pērn no 8384 – 5606.
Par šādiem rezultātiem nebūtu jāsatraucas, ja ne savvaļas dzīvnieku nodarītie postījumi laukiem un mežiem, kas katru gadu kļūst lielāki un lielāki. Par mežacūku un staltbriežu kaitējumu lauksaimniecībai šogad sastādīti 118 akti, no tiem lielākā daļa attiecas uz Ziemeļvidzemi un Ziemeļkurzemi, liecina līdz šim apkopotā VMD informācija. Izskatās, ka mednieki netiek galā ar vienu no saviem pienākumiem – regulēt dzīvnieku skaitu cilvēka un dabas mierīgas līdzāspastāvēšanas vārdā.
J. Ozoliņam ir divi izskaidrojumi: “Tas vienkāršākais – egoistiskie un netālredzīgie mednieki apzināti neizpilda limitus. Viņi grib, lai cūku bars ir lielāks un medības – ērtas. Otrs – lokālas neorganizētības dēļ rodas tā saucamās brīvās platības, kurās medības nedrīkst notikt un kurās, piemēram, tik viltīgam dzīvniekam kā mežacūka ir lielas iespējas paglābties.” Medību daļas vadītājs rēķina, ka šādas platības sasniegušas 15 – 20% no potenciāli apmedījamām teritorijām, taču aprēķinā ietilpst arī aizsargājamās platības, kur medības ir aizliegtas.
Savukārt J. Ozoliņa delikāti nosauktā “lokālā neorganizētība”, vienkāršiem vārdiem sakot, ir zemnieku un mednieku kašķi, kas galvenokārt rodas no savstarpējas sapratnes trūkuma un pārāk lielām personīgajām ambīcijām. Visu vēl vairāk sarežģījot tas, ka viena daļa zemnieku ir arī mednieki un, kā liecina J. Ozoliņa novērojumi, viņi postījumus izmanto kā argumentu, ne jau lai gūtu vēl neredzētas ražas, bet lai tiktu pie lielākām medību iespējām.
Mednieki gan nosauc vēl vienu limitu neizpildes cēloni, proti, kolektīvi, kuros liela daļa ir gados veci mednieki, nemaz nespēj nomedīt tik daudz dzīvnieku. Taču “pilsētniekus” viņi savās rindās nepieņemot un sanāk kā parunā par suni uz siena kaudzes.
“Ir vēl otra puse – piebarošana. Tādā īsti pieņemamā veidā Latvijā tā nekur nenotiek. Dzīvnieki jāpiebaro tikai tad, kad tie ir apdraudēti, un tajās vietās, kur ir minimāls risks, ka piebarošana nenovedīs pie pastiprinātās postīšanas,” skaidro J. Ozoliņš.
