Mednieka pieredze. Stirnāžu meklējumi vasaras sākumā 0
Jūnijs – vasaras sākums. Pirmajā jūnijā sākās stirnāžu medību sezona, un šo brīdi ar nepacietību gaida ikviens mednieks – jādodas taču Jāņu buka meklējumos, lai sarūpētu gardu cienastu Līgo vakara svinībām. Mežacūku mežos ir maz, arī līdz laikam, kad tā pa nopietnam būs jāsāk sargāt zemnieku tīrumus, vēl kāds brīdis, tāpēc stirnāžu medību sezonas sākums ir svētki. Kā šogad medniekiem veicies? Šķiet, Diāna bijusi visai labvēlīga, ļaujot gūt ne vienu vien interesantu trofeju.
Aigars Stelēvics medī Kuldīgas novada Laidu pagastā, biedrības Laidu mednieks platībās.
Vēstulē viņš raksta: “Klāt jūnijs, stirnu āžu sezona tikko sākusies, un mieru neliek doma par sezonas atklāšanu. Plāns skaidrs – sezonas sākumā gribas nomedīt skaistu vai unikālu āzīti ar neparastu trofeju, jo nolemts pasūtīt krūšutēla izbāzni.
Pirmajā dienā redzēti vairāki skaisti eksemplāri, taču, pēc maniem ieskatiem, visi jauni un perspektīvi. Klāt 2. jūnija rīts, ap pulksten četriem dodos medībās. Rīts ir skaists, mierīgs un ļoti baudāms. Platībās atkal redzēti vairāki skaisti buciņi, kas ļauj papriecāties par to, ka iepriekšējo gadu jauno un neperspektīvo āzīšu medīšana sākusi nest augļus.
Pienāk laiks doties mājup, bet kaut kas neliek mieru – gribas apskatīt vietu, kur iepriekšējos gados saudzēti skaisti āzīši. Pulkstenis ir jau gandrīz astoņi, kad ierodos plānotajā vietā. Jau no mašīnas redzams, ka stirnas vēl ganās. Pavēroju un saprotu, ka viens no tiem ir buciņš, turklāt ļoti skaists eksemplārs. Talkā nāk fotoaparāts, uzņemu bildi, pietuvinu tik daudz, lai saprastu, kas tad šim uz galvas, un ir skaidrs, ka jācenšas tikt tuvāk. Rokas sāk trīcēt, sirds sitas straujāk, jo ir apziņa, ka jātiek tuvu, jo ieroča atbalsts palicis mājās.
Brīnumainā kārtā, ejot gar meža malu, tieku pat ļoti tuvu, aptuveni līdz metriem 70. Pa šo laiku buciņš jau ir apgūlies. Nolemju mesties guļus un tikt vēl tuvāk, lai raidītu veiksmīgu šāvienu. Tieku gana tuvu, bet buks joprojām guļ, vērojot apkārtni. Caur optiku turpinu pētīt, ieņemu ērtu pozīciju šaušanai, atdrošinu un veicu riskantu svilpienu, lai āzi pieceltu kājās.
Pirmais svilpiens neveiksmīgs, āzis nesaprot, no kurienes nāk skaņa, un neceļas, svilpju otrreiz, āzis uzraujas un kā pasakā nostājas ar korpusu pret mani, raidu šāvienu, un tas ir veiksmīgs! Āzis mazliet paskrien un saļimst. Prieks milzīgs, eju klāt aplūkot trofeju tuvplānā. Un tad gandarījums vēl lielāks – trofeja izcila un trāpījums tāpat. Paldies medību dievietei par lielisku trofeju, veiksmīgām medību situācijām! Šaujam garām!”
Neparasts stāsts ir arī Eduardam Rācenim, kurš medī Ziemeļvidzemē, Igaunijas pierobežā Zvārtavas pagasta Cirgaļos:
“Pirmajā jūnijā devos stirnāžu medībās. Tās varētu saukt par eksperimentālām, jo medībām ar pieiešanu paņēmu līdzi savu jauno suņu meiteni Alfu. Gribēju redzēt, cik nopietni viņa uzvedas šāda formāta medībās. Un tagad pie lietas – par to, kāpēc mans stirnāzis izskatās nedaudz savādāks.
Sākot medību vakaru, ievēroju stirnāzi, kuru gribēju apskatīt tuvāk. Lēnām lavoties klāt piesaistīja uzmanību tas, ka buks kā iemiets kaut ko vēro. Paspēris dažus soļus uz priekšu, arī es paliku kā iemiets! Mežacūkas! Nebiju kādu laiciņu šajās platībās manījis šos dzīvniekus. Taču prieks bija īss, netālu pa ceļu braucošs auto rukšus sabiedēja, un prom viņi bija. Devos pie tuvākā tornīša, satiku jaunu āzīti, lapsu, kas mani cītīgi aprēja, un vēl turpat ganījās garausis. Nedaudz sajutos kā zoodārzā. Bet prāts nelika mieru par rukšiem, un lēnā solī devos gar mežmalu atpakaļ, kur biju viņu manījis. Tā klusām lavoties un slavējot savu suni, bijām nejauši piezagušies dzīvniekiem pavisam tuvu, nieka 40–50 metru attālumā. Izvērtējot bariņu, sapratu, ka visi četri ir vienāda kalibra un sivēnus arī nekur nemana. Tagad tikai jāgaida izdevīgs brīdis šāvienam!
Pēc piecu minūšu gaidīšanas, komunicēšanas ar suni, jo bija redzams, ka viņa nesaprot, kas nu būs, es izdarīju šāvienu un jutu, ka ir trāpījums. Nogaidījām 20 minūtes un gājām meklēt. Alfa, sajutusi svaigas pēdas, sāka intensīvi strādāt un vienā brīdī, raujoties pa cūkas atstātajām šlokām, nepārprotami man rādīja, ka šeit ir tas, ko jau meklējusi treniņos iepriekš, – asinis! Un tā arī bija, desmit metrus tālāk gulēja ruksis, es to pamanīju pirmais, taču ļāvu savai uzticamajai medniecei pievest mani pie mūsu kopīgā medījuma! Lielisks vakars, un vislielākais prieks par Alfu, kura jau astoņu mēnešu vecumā spēj man palīdzēt un atšifrēt, kur aizgājis medījums! Paldies Diānai, un šaujiet garām!”
Skaistu trofeju izdevies gūt arī Dāvim Podiņam no Kuldīgas novada.
Dāvis raksta: “Saņēmu uzaicinājumu uz stirnāžu medību atklāšanu. Aizbraucu ciemos, un jau pa dienu apskatījām vietas, kur sēdēsim un gaidīsim stirnāzi. Tad nu vakarā ap septiņiem devāmies gaides medībās. Pēc stundas parādījās kaziņa, kura apmēram stundu novērsa manu uzmanību. Vēroju, kā kaza pienāca gandrīz 30 metru attālumā. Nosmējāmies, ka gan jau, pagriežoties uz otru pusi, būs pilns ar stirnāžiem… Pagriezos par 180 grādiem, un stirnāzis patiešām ir! Novērtēju – attālums 100 metru. Nospiedu ieroča mēlīti, un trāpījums tieši desmitniekā!”
Pavisam neparastu trofeju 4. jūnijā izdevies nomedīt Jurim Rukmanim no Jaunpiebalgas novada:
“Neparasto stirnāzi ievērojām vairākas dienas pirms medību sezonas. Medību kolēģis teica, ka lielā attālumā redzēts svešs dzīvnieks ar neparasti lielu galvu un tādām kā krēpēm. Nākamajā vakarā saģērbos un braucu skatīties pats. Binoklī redzu – buks, taču galva divas reizes lielāka, nekā tai vajadzētu būt. Mēģināju dzīvniekam pieiet, un tas bez pūlēm izdevās līdz 35 metru attālumam. Viņa acis teju vispār nebija saskatāmas, un viņš arī mani nepamanīja. Tā vairākus vakarus, līdz mūs šķīra vien 15 metru attālums, nofilmēju pat video. Citi mednieki teica, ka dzīvnieks, visticamāk, guvis kādu traumu, tāpēc ragi izauguši tik neparasti – kā parūka.
Sākoties sezonai, mēģināju viņu nomedīt. No rītiem tas neizdevās, jo āzītis uz pļavu nāca tikai pilnīgā gaismā. Iespējams, ragu veidojums viņam liedza pārskatīt apkārtni, un no meža viņš attālinājās vien metrus 15–20. Beidzot tas izdevās.
No neparastā medījuma izlēmu izgatavot izbāzni. Visticamāk, tādu vairs neizdosies nomedīt. Medīju tikai ceturto sezonu un esmu jauns mednieks. Mani medību biedri ar 30 un 35 gadu stāžu arī neatminas, ka būtu redzējuši ko līdzīgu.”
Vairāk lasiet žurnāla Medības jūlija numurā
