Mednieka pieredze: iespēja vērot un just līdzi norisēm uz dabas skatuves 0
Aldis Sāvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau pirms krietniem gadiem labi ļaudis paaicināja mani uz karaliskajām – staltbriežu – medībām. Esmu mednieks un dabas vērotājs vienlaikus. Par saviem novērojumiem divu vakaru garumā vēlos pastāstīt no dabas vērotāja skatpunkta.
Noteikumi – strikti
Uzstādījumi bija ļoti strikti, medījams vecs bullis, vēlams sudrabs vai zelts. Protams, ka populācijas uzlabošanai un izkopšanai tika atļauts medīt spīļeniekus, jaunuļus ar superīsiem pirmajiem radziņiem un visādā citādā ziņā acīmredzamus neperspektīvos bullēnus. Āfrikas cūku mēris arī vairs nebija aiz kalniem, līdz ar to tika atļauts medīt arī rukšus.
Ciemojāmies mednieku klubā, kura vīri zināja, ko dara un runā. Un nepakļaušanās teiktajam varēja maksāt to, ka turpmākais ceļš uz šīspuses lieliskajiem, dzīvnieku bagātajiem mežiem būtu slēgts.
Izlozējām medību vietas un devāmies ceļā. Manā rīcībā bija teju vai kilometru garš lauks, kura viena mala jau bija aparta, bet pārējā vīdēja labības rugāji, kuri krustu, šķērsu bija nosēti ar rukšu un briežu pēdām. Gar lauka vienu malu vijās šaurs grantēts ceļš, aiz kura labajā stūrī balēja piebarošanas lauciņa auzas. Bet aiz lauka sākās biezoknis ar netālu esošu purvu. Pa lauka perimetru un vidū izvietoti septiņi medību tornīši, katram iespējamajam vējam savs. Izvēlējos torni meža malā ar aprēķinu, lai vējš pūstu ieslīpi no labās puses vai, kā mednieki mēdz teikt: “Labajā acī iekšā, pa kreiso ausi ārā.” Tā rīkojos, skaidru un saprotamu aprēķinu vadīts, jo šajā laukā jau kādreiz biju sēdējis un zināju, ka pa kreisi no šī torņa tuvākā briežu taka ir apmēram divsimt metru attālumā, bet torņa labajā pusē staltais var parādīties jebkurā vietā.
Briežu buļļu sasaukšanās satricina gaisu
Spožā saules ripa, kuru retu reizi aizsedza kāds nomaldījies mākonis, lēnām tuvojās koku galotnēm, daudzbalsīgs putnu koris pielēja lauku ar skanīgām dziesmām, slazdus lidojošajai ēsmai auda zirnekļi, kuru tīklus rasas pilieni iekrāsoja sudrabotā nokrāsā, uz auzu lauka pusi aizļepatoja zaķis, pēc minūtēm piecām tam, zemi ostīdama, sekoja lapsa.
Dvēsele gavilēja, bet prāts un acis modri klejoja pa lauku. Kreisajā pusē divu šāvienu attālumā parādījās skaists, spēcīgs bullis, kura galvu rotāja divpadsmit žuburi. Tas izgāja uz arumu šķirtnes, pakārpīja svaigo zemi, pielieca kaklu un raidīja pāri laukam varenu tauri. Mīļo stundiņ, tūlīt atdzīvojās viss mežs! Saskaitīju vismaz astoņus viņa sugas brāļus, kurus satracināja šī eksemplāra izdvestais bauris, un nepagāja ne piecas minūtes, kad no auzu lauka puses ceļam pāri pārnāca vēl viens bullis augumā un ragu rotā stipri vien līdzīgs kreisajā pusē esošajam. Tas paplucināja ceļmalas zālāju, nobaurojās, bet sāka tramīgi skatīties meža virzienā. No meža cita pēc citas iznāca septiņas govis, bet aiz tām lepni izsoļoja meža karalis, bullis ar astoņpadsmit žuburiem, jutu, ka man sāk nežēlīgi trīcēt rokas un attēls “Steinerā” sāk stipri lēkāt. Kreisās puses bullis jau devās govju bara virzienā, bet, pamanījis to kareivīgo pavadoni, apstājās kā iemiets un skumji nolūkojās uz šo kompāniju. Govis, iegājušas ieplakā, sāka baroties ar lekno zāli, no meža iznāca vēl pāris jaunuļi, kuri kopā ar bulli labajā pusē gluži kā mākslīgie pavadoņi riņķoja ap baru, cenšoties tam piekļūt tuvāk, bet pietika saimniekam pagriezties nekauņu virzienā, un bullēni atkal ieņēma pieklājīgu distanci, laiku pa laikam skaļi nobaurojoties.
Lēmums netraucēt dabas ballīti
Vēlreiz rūpīgi nopētīju meža karali. Augums ražens, masīvs, kurš pāriet spēcīgā masīvā kaklā, kas savukārt, bullim stāvot un skatoties uz priekšu, nedaudz ieliecas uz leju. Izanalizējot redzēto, secināju, ka vadonis varētu būt pieklājīga vecuma un medījams, tāda trofeja, nomedīta pareizajā laikā, nedarītu kaunu nevienam medniekam. Vēlreiz pārlaidu skatienu laukam un secināju, ka kļuvis pilnīgi tumšs, pāris stundas bija aizskrējušas vēja spārniem. Punktu šī vakara medībām pielika rukšu bars, kurš nepilnu simt metru attālumā veica kultivatora funkcijas. Varēju raidīt tēmētu šāvienu, bet ļoti labi sapratu, ka jābūt pilnīgam idiotam, lai trokšņotu tik karaliskā riesta vietā. Klusiņām izlādēju karabīni, nokāpu no torņa un gar meža maliņu, lai neizbaidītu nevienu uz lauka esošo radību, devos uz automašīnu.
Laime uzspīd vēlreiz
Pagāja divas dienas, atkal es sēžu vecajā labajā tornī, pat vēja virziens nav mainījies. Kādu brīvdabas izrādi man šovakar piedāvās lieliskais aktieru ansamblis uz dabas mātes rudenīgi dekorētās skatuves?
Laikrādis tuvojas trupas iznākšanas laikam, bet pagaidām dzirdams tikai putnu koris. Izņemu no somas drauga dāvanu, gofrētu plastikāta cauruli. Tā gan veikalā pirkta kā aļņu māneklis, bet mājās patrenējos, galu pievēru ar roku un pašam jau šķita, ka sanāk stipri vien līdzīgi. Ievelku plaušās gaisu un raidu labās puses virzienā varenu pūtienu, kuru beigu daļā bagātinu ar nelielu vibrato. Nogaidu minūtes trīs un atkārtoju visu vēlreiz. Nu jau manai taurei atsaucas divi staltie, bet pēc balss tembra jūtu, ka tie nav īstie.
Vēl pēc trim četrām minūtēm iepūšu taurē trešo reizi, imitējot aiziešanu, nobeigumā griežu tauri pa kreisi un pieklusinu skaņu. Pēc minūtes pa labi no torņa, metru četrdesmit attālumā, kāds netīšām nolauž sīku zariņu. Un tad tas notiek! Gluži kā rēgs vai milzu ēna no mežmalas krūmiem izslīd bullis, nostājas lauka malā un pārlaiž tam vaicājošu skatienu, sak, kur konkurents? Jūtu, ka man vairs nav viena sirds, man tās ir divas, nē, piecas, nē, vēl vairāk, tās ir katrā mana ķermeņa šūnā un nežēlīgi pulsē.
Dziļi ieelpoju, nomierinos, sirds ir atkal viena, un uzmanīgi aplūkoju lauka saimnieku, kurš nekustīgi stāv un ļauj sevi apbrīnot visā krāšņumā. Noteikti zelts! Bet karabīnei pat nepieskaros, ja nu kļūdos un viņš tāds īsti vecs vēl nav? Atceros par septiņreižu nomērīšanu un vienreiz nogriešanu, varbūt tomēr nākamreiz? Bullis lēnā solī dodas auzu lauka virzienā, kur uzradies viņa harēms, arī kreisās puses staltais atkal ieradies uz lauka. Sēžu un vēroju lielisko izrādi, kādu novēlu izbaudīt ikvienam medniekam un dabas vērotājam.
Dodoties dabā vērot dzīvniekus un putnus, neaizmirsīsim, ka medību torņi, barotavas, šaušanas stidziņas, marķējumi utt. ir medību infrastruktūras objekti, to bojāšana aizliegta ar likumu, bet torņu izmantošana jāsaskaņo ar medību platību lietotāju.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
